Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vladimirs Bukovskis

Vladimirs Bukovskis

Vladimirs Bukovskis (1867. g. 6./18. augustā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1937. g. 8. jūlijā Rīgā, Latvijas Republikā) – Latvijas jurists, Latvijas Universitātes profesors, piedalījies Civilprocesa tiesvedības statūta izstrādē, kas pieņemts 1937. gadā.

Vladimirs Bukovskis ir dzimis Sanktpēterburgā (pēc citām ziņām – Carskoje Selo) poļu muižnieka Josifa Antona Kazimira Bukovska ģimenē. Tomēr vēlāk dokumentos Vladimirs Bukovskis norādījis, ka pēc tautības viņš ir krievs. 

1894. gadā V. Bukovskis absolvējis Ķeizarisko Sanktpēterburgas Universitāti, iegūdams tiesību zinātņu kandidāta grādu. 

1894. gada 13. decembrī jaunais jurists tika iecelts par jaunāko kandidātu Pēterburgas Tiesu palātā ar norīkojumu strādāt III Civillietu departamenta Palātā. No 1895. gada 27. janvāra līdz 22. februārim viņš pildīja III Civillietu departamenta sekretāra palīga pienākumus.1895. gada 4. septembrī tika iecelts par Pēterburgas Tiesu palātas sekretāra palīgu.

1899. gada 17. maijā V. Bukovskis tika iecelts par Tiesu palātas III Civillietu nodaļas sekretāra pienākumu izpildītāju un 1899. gada 17. decembrī apstiprināts šajā amatā.

Izšķirošais pavērsiens Vladimira Bukovska liktenī un karjerā bija noticis 1902. gadā, kad viņš tika iecelts par Mītavas/ Jelgavas apgabaltiesas locekli. No 1906. gada 13. maija viņš bija Rīgas apgabaltiesas loceklis un ieņēma šo amatu līdz pat evakuācijai no Rīgas Pirmā pasaules kara laikā. 

1914./15. mācību gadā V. Bukovskis, strādājot uz līguma pamata, pasniedzis tiesību pamatus Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. 

Vēlāk Vladimirs Bukovskis šādi aprakstījis savas dzīves gaitas pirmsrevolūcijas Krievijā:

“Pabeidzis zinātņu kursu Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē un nokārtojis vecākā kandidāta eksāmenu tiesu amatiem, es astoņus gadus biju Pēterpils Tiesu palātas sekretārs, bet no 1902. līdz 1915. gadam es biju vispirms Mītavas un pēc tam Rīgas apgabaltiesas loceklis, pildot šos amatus, man bija iespēja rūpīgi izpētīt Latvijā spēkā esošās materiālās un procesuālās tiesības. Šajā laikā es piedalījos Tieslietu ministrijas žurnāla literārajā darbībā, kur tika publicēti atsevišķi mani raksti par materiālām tiesībām un par procesa jautājumiem (“Actio Pauliana pēc Baltijas novada likumiem“, “Personas atzīšana par garīgi slimu Baltijas novadā un pēc jaunā Procesuālā statūta projekta“ u.c.). 1914. gadā es izdevu Baltijas guberņu Civillikumu kopsavilkumu ar komentāriem, kas bija daudzu gadu darba rezultāts, izpētot vietējo materiālo tiesību avotus, dažādu autoru zinātniskos pētījumus un tiesu lēmumus. 1915. gadā pēc Kara ministrijas ielūguma es pieņēmu juriskonsulta amatu šajā ministrijā.” 

Pašlaik V. Bukovska darbībā mazizpētīts ir periods no 1915. līdz 1920. gadam. Zināms tikai tas, ka no īstenā valsts padomnieka viņš tika paaugstināts par slepeno padomnieku Kara ministrijā. 

Pēc Vladimira Bukovska mazmeitas - Jeļenas Bukovskas teiktā, viņas vectēvu izglāba sena pazīšanās ar nākamo Latvijas Valsts prezidentu Jāni Čaksti (1859–1927), ar kuru viņš bija pazīstams kopdarbības laikā Mītavā/ Jelgavā. It kā pēc J. Čakstes lūguma V. Bukovskis tika apmainīts pret Latvijas komunistu grupu un tādēļ viņš varēja atgriezties Latvijā 1920. gadā. 

Tūlīt pēc atgriešanās tagad jau neatkarīgajā Latvijas valstī Vladimirs Bukovskis tika uzaicināts strādāt Tieslietu ministrijas Juriskonsultācijas komisijā, lai piedalītos jaunā Civilprocesa tiesvedības statūta izstrādē. Ar nelieliem pārtraukumiem V. Bukovskis strādājis Juriskonsultācijas komisijas sastāvā (būdams gan tās priekšsēdētājs, gan loceklis) līdz pat savai nāvei. Aktīva dalība Civilprocesa tiesvedības statūta izstrādē, kas tika pieņemts 1937. gadā, uzskatāma par vienu no izcilākajiem V. Bukovska nopelniem. Dažas no viņa savulaik izstrādātajām juridiskām normām arī mūsdienās tiek piemērotas juridiskajā praksē. 

Sākot no 1921. gada 1. septembra, V. Bukovskis saistījis savu likteni ar Latvijas Augstāko skolu (no 1922./1923. akadēmiskā gada – Latvijas Universitāte), šeit viņš lasījis lekciju kursu par civiltiesību procesu, sākotnēji kā docents, bet no 1925. gada kā vecākais štata docents.

1931. gada 28. maijā Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zināņu fakultātes atklātajā sēdē Vladimirs Bukovskis aizstāvējis disertāciju tēmā: “Testamenta spēku apstrīdošo prasību juridiskā konstrukcija”. Viņa oficiālie oponenti bija Vasilijs Sinaiskis, Augusts Lēbers un Aleksandrs Būmanis. V. Bukovskim tika piešķirts tiesību zinātņu doktora grāds. 

No 1932. gada 19. novembra V. Bukovskis – Latvijas Universitātes profesors. Tajā gadā viņam jau apritēja 65 gadi, un tādēļ viņš bija pakļauts atlaišanai no darba. Taču, ņemot vērā lielos nopelnus un zinātnisko autoritāti, viņš tika atstāts darbā līdz īpašam rīkojumam. 

Līdz 1930. gadu sākumam pofesors Bukovskis lasījis lekcijas krievu valodā. Neraugoties uz to, ka striktāks bija kļuvis nacionālās, tostarp valodas politikas kurss, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Padome, ņemot vērā V. Bukovska veselības stāvokli, savā sēdē nolēma atļaut viņam lasīt lekcijas krievu valodā līdz 1935. gada 1. jūlijam.

1934. gadā profesors Bukovskis tika ievēlēts augstā amatā – viņš kļuva par Latvijas Senāta Civiltiesību departamenta locekli. 

Ņemot vērā to, ka Latvijas Universitātē profesoram Bukovskim nebija sagatavota līdzvērtīga aizvietošana, LU Padome 1937. gada 17. marta sēdē lūdza izglītības ministru lūgt Ministru kabinetu atstāt profesoru amatā vēl divus gadus, t.i., līdz 1939. gada 6. augustam. Tika saņemta pozitīva atbilde. Taču profesora Bukovska nāve pielika punktu viņa turpmākajiem plāniem. 

Vladimirs Bukovskis miris 1937. gada 8. jūlijā Rīgā, apbedīts Rīgas Pokrova kapos.

Profesors Bukovskis bija iemantojis cieņu un simpātijas kolēģu vidū, viņš bija vispāratzīts speciālists visos civiltiesību un civilprocesa jautājumos. Viņa komentāri civiltiesību likumiem bija rokasgrāmata un izziņu avots gan praktiķiem, gan tiesību zinātniekiem. Īpaši mīlēts nelaiķis profesors bija studentu vidū, kuri augstu vērtējuši viņu kā autoritatīvu zinātnieku un labestīgu atsaucīgu cilvēku, – tika atzīmēts Vladimiram Bukovskim veltītajā nekrologā. 

Apbalvojumi: 

 –1930. gada 13. novembrī  apbalvots ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni; 

– apbalvots ar 3. šķiras Lietuvas Lielkunigaiša Ģedimina ordeni. 

Ģimene:

Vladimirs Bukovskis bija precējies ar Almu Luīzi Grīnervaldi (1872–1959). Šajā laulībā dzimuši četri dēli: Dmitrijs (dz. 1904. g. 3. decembrī), Aleksejs (dz. 1906. g. 26. jūnijā), Georgs (dz. 1908. g. 7. aprīlī), Ļevs (dz. 1910. g. 30. maijā/ 12. jūnijā).

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LATVIJAS TIESNEŠI.Senāts, Tiesu palāta un apgabaltiesas biogrāfijās. 1918–19140. Sastādītāji Dr. hist. Ērika Jēkabsons, Dr. hist. Valters Ščerbinskis. – Rīga, 2017, 69.–70. lpp.

LNA LVVA, 7354. f, 1. apr., 430. l.; 1376. f„ 2. apr., 12447. l., 96. lp.; 2996. f., 10. apr.. 23567. l.;

Politiskās policijas kartotēka;

Albutn Curonorum. 1808–1932. Bearbeitet von W. Rāder. Riga, 1932;

Latvijas advokatūra. Advokāti,  zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu  palīgi biogrāfijās 1919–1945. Biogrāfiskā vārdnīca. Rīga, 2007.

LVVA, 7427.f.,  13.apr.,  283.l.

Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919–1939.  I un II daļa.  Rīga:  LU, 1939.

Vladimirs Bukovskis (1867–1937) — Vikipēdija

Новый сенатор проф. В.И. Буковский. – Сегодня, 1934, 14 января.

Умер сенатор проф. В.И. Буковский. –  Сегодня, 1937, 8 июля.

Т. Фейгмане. Русские в довоенной Латвии, глава III.

В. Буковский (внук профессора В.И. Буковского). Владимир Иосифович Буковский (1867–1937) –  В сб.: Покровское кладбище. Слава и забвение. Рига, 2004

Ilustrācijas tēmai