Interneta vietne «Latvijas krievi» ir brīvi pieejams izziņu avots, kas pastāvīgi tiek papildināts. Sākotnēji vietne tika veidota, balstoties uz tāda paša nosaukuma izstādes materiāliem. Mūsu mājas lapa lieti noderēs gan skolniekiem, gan studentiem un pētniekiem, gan arī plašai publikai, kas lasa krievu, latviešu vai angļu valodās.Mājas lapa iekļauj sevī informāciju par Latvijas krievu nacionālās minoritātes vēsturi un aktuālajām dzīves norisēm. Projekts «Latvijas krievi» veltīts Latvijas Republikas dibināšanas simtgadei. Lasīt tālāk
 |
LATVIJAI - 100 !
Olga Šilova. Granīta Milda. 2018. 98,5x35x22,5 cm |
Jaunumi «Personu» nodaļā |
|
 |
Tēvs Ņikanors Trubeckojs un viņa dēli
|
Jauns raksts «Reliģijas nodaļā» |
|
 |
Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāle |
Jauns raksts «Reliģijas nodaļā» |
|
 |
Daugavpils svēto mocekļu labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrāle |
Jauns raksts «Reliģijas nodaļā»
|
|
 |
|
Aleksandrs Labutins
Aleksandrs Labutins (1880. g. 12./24. augustā Rīgā – 1970. g. 21. jūnijā Šveicē) - no 1920. gada līdz 1944. gadam Latvijas Universitātē lasīja lekciju kursus tehniskajā mehānikā, tēlojošajā ģeometrijā un būvstatikā, vienlaikus nodarbojās arī ar inženiera praksi.
Aleksandrs Labutins piedzima Rīgā pazīstamā krievu ģimenē un viņam bija tituls “Rīgas dzimtas goda pilsonis”. Viņa tēvs – Ivans Labutins bija pirmsrevolūcijas laika krievu aprindās plaši pazīstams sabiedrisks darbinieks, daudzus gadus ieņēma Rīgas pilsētas valdes sekretāra posteni, viņam bija visai liela loma Гостиного двора valdē, ilgi bija Krievu kluba (Русского клуба) vecākais. 1904. gadā A. Labutins pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu, saņemdams inženiera celtnieka diplomu. No 1904. gada līdz 1915. gadam viņš strādāja par inženieri Rīgas pilsētas celtniecības valdē. 1910. gadā Kijevā piedalījās kongresā, kurā apsprieda jautājumu par ūdensceļa celtniecību starp Rietumu Dvinu (Daugavu) un Dņepru. 1913. gada vasarā piedalījās vecā dzelzceļa tilta stāvokļa pārbaudē, tā notika sakarā ar tilta nodošanu pilsētas pārziņā. Pirmā pasaules kara laikā viņš bija evakuācijā Pleskavā.
No 1919. gada līdz 1921. gadam A. Labutins strādāja Ostas būvju virsvaldes tehniskajā daļā, bet pēc tās likvidācijas līdz 1939. gada 9. septembrim – Jūrniecības departamenta tehniskajā daļā. Šeit viņš izstrādāja projektu Daugavas ūdeņu regulēšanai no Dzelzceļa tilta līdz Ķengaragam un vadīja lielāko daļu būvdarbu šī projekta īstenošanas gaitā. Viņš bija arī daudzu Rīgas ostas teritorijā tapušo ietaišu projektu autors.
A. Labutins apvienoja inženiera praksi ar zinātniski pedagoģisko darbību. Kopš 1920. gada viņš bija saistīts ar Latvijas Universitāti. Šeit viņš, būdams ārštata vecākā docenta amatā, lasīja lekciju kursus un vadīja praktiskās nodarbības tehniskajā mehānikā, tēlojošajā ģeometrijā, celtniecības statikā un vēl citos studiju priekšmetos. 1933. gada 6. maijā A. Labutins publiski aizstāvēja disertāciju zinātņu doktora grāda iegūšanai. Viņš ir uzrakstījis virkni zinātnisku rakstu par būvdarbiem ostās. 1939. gadā vecākā docenta amata likvidēšanas dēļ viņš kļuva par ārštata profesoru. 1940. gadā viņu apstiprināja par Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes Mehānikas katedras profesoru. Viņš turpināja strādāt Latvijas Universitātē arī nacistu okupācijas gados.
1944. gada beigās Aleksandrs Labutins atstāja Latviju un atlikušos savas dzīves gadus pavadīja Šveicē.
1905. gada 1. maijā Aleksandrs Labutins stājās laulībā ar Olgu Bezobrazovu (dzimušu 1877. gada 20. jūlijā), īstenā valsts padomnieka meitu. Ģimenē bija bērni: Boriss (1912. gada 30. jūnijā) un Aleksandrs (1913. gada 19. jūnijā).
Informācijas avoti:
LVVA, 7427. f., 13. apr., 941. l.
Latvju Enciklopēdija. 1962–1982. – 2. sēj. – 1985. Rockville, MD, ASV: Amerikas Latviešu apvienības institūts.
Tatjana Feigmane
