Broņislavs Dzeruks

Broņislavs Dzeruks (1916. g. 20. martā Vitebskas guberņas Polockas apriņķī, Krievijas impērijā – 1977. g. 27. aprīlī Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris (1946–1977), Latvijas PSR  Nopelniem bagātais mākslinieks (1958).

Broņislavs Dzeruks piedzima kalpa ģimenē. Pabeidzis skolu Daugavpilī, agri uzsāka savu darba dzīvi – bija strādnieks ķieģeļu ražošanas rūpnīcās Daugavpilī un Jelgavā. 1941. gadā kā brīvprātīgais devās uz fronti, karoja 201. latviešu strēlnieku divīzijā, piedalījās kaujās par Maskavu un Staraju Rusu. Jau agrā jaunībā vēlējās kļūt par aktieri. Viņa kā aktiera liktenis  aizsākās, piedaloties frontes pašdarbības brigādē.

Atcerēdamies karadienestu, B. Dzeruks stāsta, ka pulka komisārs, nejauši  dzirdēdams, kā viņš karavīriem lasa Raiņa “Elēģiju”, teicis: “Seržant, Jūs šo lasīsiet bieži un visur, kur vien būs mūsu pulks.” B. Dzeruks mīlēja poēziju, īpaši Raiņa dzeju, zināja no galvas daudzus dzejoļus, lieliski prata tos izteiksmīgi lasīt. 1942. gadā Dzeruku pārcēla uz latviešu strēlnieku divīziju. Ansamblī uzskatīja, ka viņš var izdarīt pilnīgi visu:  viņš lasīja un sacerēja dzejoļus, dziedāja, dejoja, rakstīja literārus dialogus, ieguldīja daudz laika frontes ansambļa repertuāra veidošanā, pats tēloja lomas trijās – latviešu, krievu un baltkrievu valodās. 1941. gada rudenī  201. latviešu strēlnieku divīzijā bija izsludināts pārgājiena dziesmu konkurss un laikrakstā “Latvijas Strēlnieks” bija publicēti četri par vislabākajiem atzīti teksti, kuru autori (gan ar pieņemtiem pseidonīmiem) bija Valdis Lukss, Arvīds Grigulis, Fricis Rokpelnis un ložmetējnieks seržants Broņislavs  Dzeruks. Vēlāk režisore Vera Baļuna teiks, ka Dzeruks savu aktiera likteni izkarojis ar šauteni plecā.

Pēc kara B. Dzeruks neilgi mācījās Rīgas Krievu drāmas teātra studijā, bet 1946. gadā, būdams 30 gadu vecumā, viņš kļuva par šī teātra aktieri, nostrādājot šajā profesijā 30 gadus līdz sava mūža beigām. Jau kopš pirmajām dienām šajā teātrī sava talanta un  milzīgo darbaspēju dēļ viņš kļuva par vienu no galvenajiem aktieriem –  viņš radīja virkni spilgtu  krievu un latviešu dramaturģijā pazīstamu  skatuvisku tēlu gan lielas traģēdijas, gan vieglas komēdijas žanrā.

1958. gadā B. Dzerukam  tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. Visu savu dzīvi, gan kara gados, gan strādādams teātrī,  B. Dzeruks uzticīgi kalpoja grūtajai daiļlasītāja-deklamētāja mākslai, uzstājās koncertos, piedalījās konkursos un ne vienreiz vien uzvarēja. Pats viņš par pašu nozīmīgāko uzskatīja piedalīšanos Raiņa simtajai gadadienai veltītajā deklamētāju konkursā 1965. gadā. Šajā konkursā viņš tika atzīts par Latvijā labāko  Raiņa dzejas deklamētāju krievu valodā; jāpiebilst, ka konkursā viņš lasīja vairākus Raiņa dzejoļus piecās valodās – krievu, latviešu, vācu, baltkrievu un poļu valodā. Latviešu klasisko un padomju laika dzeju viņš popularizēja ne tikai Latvijā, bet arī Rīgas Krievu drāmas teātra viesizrāžu laikā visā Padomju Savienībā.

B. Dzeruks veiksmīgi savienoja savu skatuvisko dzīvi ar plašu sabiedrisko darbību. Ilgus gadus viņš bija Latvijas Teātra biedrības prezidija loceklis – viens no visenerģiskākajiem teātra kolektīva šefības darba organizētājiem un dalībniekiem. Viņš apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, Goda zīmi un karalaikā saņēmis vairākas medaļas.

Broņislavs Dzeruks agri aizgāja no dzīves, par spīti smagajai slimībai līdz pēdējām savas dzīves dienām viņš tomēr turpināja strādāt teātrī. Mākslinieks nomira 1977. gada 27. aprīlī, apglabāts Raiņa kapos Rīgā.

Dažas Boļeslava Dzeruka lomas Rīgas Krievu drāmas teātrī:

Nils M. Gorkija lugā “Sīkpilsoņi” (1947), Ribakovs N. Pogodina “Kremļa kuranti” (1947), Pjotrs A. Ostrovska “Mežs” (1948), Gončarovs A. Šteina “Gods”  (1949), Alders R. Blaumaņa “Ugunī” (1950) un Edgars (1955),  Kārlis Žuburs V. Lāča “Vētra” (1950),  Dons Pedro V. Šekspīra “Liela brēka, maza vilna” (1952), J. Fučiks lugā “Prāga     “J. Burjakovska “Jūliuss Fučiks” (1952), Edmunds V. Šekspīra  “Karalis Līrs” (1954), Jakubovskis Raiņa “Mīla stiprāka par nāvi” (1957), De Gišs E. Rostana “Sirano de Beržeraks” (1962), Vaganovs K. Simonova “Stāsts  par vienu mīlestību” (1963),  Kļava A. Griguļa “Karavīra šinelis” (1963), Višņevskis A. Ostrovska “Ienesīga vieta” (1966), Stučka M. Šatrova “Boļševiki” (1969), Frasibuls E. Radzinska “Sarunas ar Sokratu” (1974).

Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

«Рижский театр русской драмы». – Рига: Зинатне, 1983.

Некрологи и статьи в газетах – «Rīgas Balss», «Cīņa», Literatūra un Māksla.

Я. Бородовский. Гвардии артист. – Ригас Балсс, 1966, 21.12. Nr. 297. 

В. Апините. вени, слово. Ригас Балсс, Nr.112 (16.05.1975). 

 Valdis Lukss. Sveicinot Bronislavu Dzeruku. Literatūra un Māksla, Nr. 51 (17.12.1966). 

V. Kacēna   Сīņā spodrināts talants. – Zvaigzne, Nr. 4 (20.02.1967).