Arhibīskaps Platons (Gorodeckis)

Platons (laicīgais vārds - Nikolajs Gorodeckis; 1803. g. 2. maijā Tveras guberņā, Krievijas impērijā – 1891. g. 1. oktobrī Kijivā, Krievijas impērijā) – Rīgas un Jelgavas arhibīskaps (1848.–1867. g.). 1877. gadā pārcelts uz Hersonas un Odesas katedru. No 1882. gada Kijivas un Galīcijas metropolīts, Sv. Sinodes loceklis un Kijivas Pečeru Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas Lavras (klostera) svētarhimandrīts.

Nākamais Virsgans Platons (Gorodeckis) ir dzimis Tveras guberņas Rževas apriņķa Pogoreloje-Gorodiščes miestā, priestera ģimenē.

1823. gadā Nikolajs Gorodeckis absolvējis Tveras Garīgo semināru, pēc tam – Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju. Pēc tam viņš bija pasniedzējs Orlas Garīgajā seminārā. 1830. gadā viņš tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Platons. 1831. gadā Platons (Gorodeckis) tika iecelts arhimandrīta garīgajā kārtā.

1837. gadā Platons (Gorodeckis) kļuva par Kostromas Garīgā semināra rektoru. 1839. gadā viņu pārcēla kalpot uz Viļņas Svētā Gara klosteri, ieceļot viņu par šā klostera priekšnieku. Tā paša gada 3. jūnijā Platons (Gorodeckis) tika iecelts par Kauņas bīskapu, Lietuvas eparhijas otro vikāru.

Virsgans Platons izcēlās ar savaldību, miermīlīgu raksturu un apdomīgu prātu. Viņš vēlējās dzīvot mierā ar visiem, pat ar Pareizticīgās Baznīcas nīdējiem. Pie tam Virsgans bija strādīgs un mērķtiecīgs cilvēks.

Uz Rīgas katedru Platons (Gorodeckis) tika norīkots 1848. gada beigās. Jaunajam Virsganam nācās risināt galvenokārt organizatoriskos jautājumus, regulējot jaunatklāto pareizticīgo baznīcu draudžu dzīves norises.

Lieliski apzinoties vietējo apstākļu specifiku, bīskaps Platons saprata, ka 1848. gada situācijā, kad bija pastiprinājās valdības atbalsts vācbaltiešiem, nedrīkstēja saasināt attiecības ar vietējo varas iestāžu pārstāvjiem. Pretējā gadījumā Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis Baltijas novadā varēja vienīgi pasliktināties. Tomēr viņš turpināja bīskapa Filareta (Gumiļevska) aizsāktos pasākumus Rīgas vikariāta pārveidošanā par patstāvīgu eparhiju. Baltijas novada ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs (amatā – no 1848. līdz 1861. gadam) bija atradies spēcīgā vācbaltiešu ietekmē, taču patstāvīgas eparhijas izveidošanai šķēršļus nelika.

Pastāvīgas eparhijas atklāšanu pati par sevi pieprasīja toreiz izveidojusies situācija, jo Baltijas novadā pēc desmitiem tūkstošu latviešu un igauņu pāriešanas Pareizticībā bija liels skaits pareizticīgo, un viņi krasi atšķīrās no pareizticīgajiem tajā pašā Pleskavas guberņā. Rezultātā 1850. gada 25. februārī ķeizars Nikolajs I (valdīšanas laiks no 1825.–1855. g.) apstiprinājis Sv. Sinodes ziņojumu par Rīgas vikariāta pārveidošanu patstāvīgajā eparhijā.

1850. gada 21. aprīlī Virsgans Platons (Gorodeckis) tika iecelts par Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskapu. Svinīgā eparhijas atklāšana notikusi 1850. gada 1. jūlijā.

Rīgas eparhijas jurisdikcijā ietilpa Vidzemes un Kurzemes guberņu teritorija, bet no 1865. gada - arī Igaunijas guberņa. 1850. gadā Rīgas eparhijas teritorijā bija vairāk ka 146 tūkstoši pareizticīgo, 117 draudzes, 109 baznīcas, kā arī divi - Ilūkstes un Jēkabpils - klosteri.

1850. gada 1. jūlijā Rīgā tika nodibināta Garīgā konsistorija. Pēc tās nodibināšanas arhibīskaps Platons vairs nebija noslogots ar sīku lietu izskatīšanu, ar ko pastāvīgi nācās nodarboties viņa priekštečiem.

1851. gadā latviešu un igauņu Garīgā skola tika pārveidota par Pareizticīgo Garīgo semināru. Jaunā Garīgā semināra mācību kursā tika iekļauta latviešu, igauņu un vācu valodas pasniegšana. Trūcīgajiem semināra audzēkņiem tika nodibinātas 120 valsts stipendijas. Semināra absolventus norīkoja uz vakantajām priesteru vietām, bet pašus spējīgākos nosūtīja mācīties Garīgajās akadēmijās. Tādējādi Garīgais seminārs kļuva par pirmo pieejamo mācību iestādi latviešu un igauņu zemnieku jaunajai paaudzei.

1850. gadā dievkalpojumu un lūgšanu grāmatu tulkošanai vietējās valodās tika izveidota īpaša tulkošanas komiteja. No 1856. gada igauņu un latviešu valodā sāka iznākt pareizticīgo žurnāls “Dievbijības Skola”. Pie tam arhibīskaps Platons (Gorodeckis) centās paaugstināt vietējo valodu prasmes līmeni garīdzniecības vidū.

1851. gadā arhibīskaps Platons nodibinājis biedrību garīgās kārtas trūcīgo cilvēku pabalstīšanai. Lai piesaistītu perspektīvus jaunus priesterus, arhibīskaps Platons panāca atalgojuma palielināšanu vietējam klēram. Tika nodibināta savstarpējās pašpalīdzības kase trūcīgajiem garīdzniecības pārstāvjiem. Rīgā tika nodibināts “Atraitņu nams” garīgās kārtas pārstāvju atraitnēm un bāreņiem.

Ņemot vērā baznīcu draudžu skolu smago stāvokli, Pareizticīgā Baznīca ņēma tās savā aizgādībā. Visiem šiem pasākumiem bija jānostiprina pareizticības stāvoklis Baltijas novadā.

Tomēr finanšu līdzekļu nepietika. Ņemot vērā valsts pārvaldes ārkārtīgo birokrātismu, jautājumi par valsts finansējuma palielināšanu Rīgas eparhijai tika risināti ļoti lēni un prasīja no Virsgana Platona lielus personiskos pūliņus.

Vienlaikus, tāpat kā agrāk, Baznīcas rīcība, sakārtojot draudžu un misionāro darbību, sastapusi ārkārtīgi krasu vācbaltiešu pretestību. Pareizticīgās Baznīcas lomas pastiprināšanos vācbaltieši uztvēra kā savu īpašo tiesību apdraudējumu. Baltijas vācieši turpināja likt šķēršļus pareizticības izplatīšanai, visādi apspieda pareizticīgos zemniekus (zemi nomā piešķīra uz sliktākiem nosacījumiem; atteicās piešķirt zemesgabalus pareizticīgo draudžu un kapsētu atvēršanai). Rezultātā daudzi pareizticīgie zemnieki nonāca neapšaubāmi sliktākos saimnieciskos apstākļos nekā viņu luterticīgie līdzinieki. Atsevišķi izmisušie ļaudis pat mēģināja pāriet atpakaļ iepriekšējā konfesijā, ko viņiem izdarīt vairs neļāva Krievijas impērijas likumdošana. Daži pat sāka slēpt savu piederību pareizticībai.

Zinādams par šādu stāvokli, Virsgans Platons (Gorodeckis) vērsās Sanktpēterburgā ar lūgumu par kroņa (valsts) zemes piešķiršanu pareizticīgajiem latviešu un igauņu zemniekiem. Šajā pasākumā viņu atbalstījis valsts īpašuma ministrs P. Kiseļovs, kurš šo amatu ieņēmis no 1837. līdz 1856. gadam. Taču valdības kursa maiņas dēļ pēc ķeizara Aleksandra II (valdīšanas laiks no 1855.–1881. g.) nākšanas pie varas šiem plāniem nebija lemts piepildīties. Tieši pretēji, jaunā liberālā Krievijas impērijas valdība samazinājusi atbalstu pareizticībai Baltijas novadā un pastiprinājusi simpātijas pret vācbaltiešiem. Tas viss nevarēja neiespaidot Pareizticīgās Baznīcas un draudzes stāvokli. Pareizticīgo stāvoklis nemitīgi pasliktinājās un pieauga to skaits, kuri vēlējās atgriezties luterticībā.

Lai labotu stāvokli, arhibīskaps Platons nosūtījis uz Sanktpēterburgu ziņojumu, kurā piedāvāja īstenot virkni pasākumu vietējo pareizticīgo zemnieku stāvokļa uzlabošanai. Tostarp bija paredzēta arī kroņa (valsts) zemes piešķiršana pareizticīgajiem zemniekiem, prāvu valsts līdzekļu piešķiršana dievnamu remontam un Baznīcas klēra atbalstam. Tomēr praktiski gandrīz nekas no piedāvātā netika īstenots.

Galu galā patstāvīgas Rīgas eparhijas izveidošana būtiski neizmainīja vietējās pareizticīgās draudzes stāvokli un nepalielināja Pareizticīgās Baznīcas autoritāti Baltijas novadā. Bez tam arhibīskaps Platons (Gorodeckis) līdzās Rīgas katedrai no 1849. gada vienlaikus vadīja arī Pleskavas katedru un bija spiests atrasties nepārtrauktos izbraukumos, kas laupījis viņam spēkus un laiku. Izjūtot pastāvīgu spiedienu no vācbaltiešu puses, kā arī pārmērīgas fiziskās pārslodzes, ko izraisījusi nepieciešamība vadīt divas eparhijas, 1855. gadā arhibīskaps Platons vērsās pie Sv. Sinodes ar lūgumu atbrīvot viņu no Rīgas eparhijas pārvaldīšanas. Taču, neatrodot Virsganam Platonam maiņu, Sinode nolēma atstāt viņu Rīgas eparhijā, atbrīvojot no Pleskavas katedras.

1864. gadā tika apstiprināti “Noteikumi par brālību organizēšanu”. Tas kļuva tikpat kā par vienīgo pozitīvo notikumu Pareizticīgās Baznīcas dzīves norisēs Baltijas novadā gandrīz desmit gadu laikā. Tagad uz draudžu bāzes organizētās pareizticīgās brālības varēja saņemt ziedojumus. Zinādami par bēdīgo stāvokli, pareizticīgo brālībām naudu ziedojuši Krievijas impērijas troņmantnieks – nākamais ķeizars Aleksandrs III (valdīšanas laiks no 1881.–1894. gadam), pazīstamais sabiedriskais darbinieks Jurijs Samarins (1819–1876) u.c. Tas viss palīdzēja uzlabot Baznīcas un atsevišķu draudžu materiālo stāvokli. Pareizticīgās brālības izvērsa plašu izdevējdarbību, rīkoja labdarības pasākumus, dievnamu celtniecību un remontu, atbalstīja skolas.

1865. gadā Rīgas eparhijai tika pievienotas Igaunijas guberņas pareizticīgo draudzes. Par Rīgas arhibīskapa Rēveles/ Tallinas vikāru tika iecelts Veniamins (Kareļins, 1822–1874). Viņš arī kļuva par arhibīskapa Platona (Gorodecka) pēcteci pēc viņa pārcelšanas uz Donas un Novočerkaskas eparhiju 1867. gadā.

Neraugoties uz visām grūtībām, arhibīskapa Platona (Gorodecka) svētkalpošanas laikā Rīgas eparhijā izdevās uzcelt 44 baznīcas, izveidot 79 pareizticīgās draudzes skolas un 252 pagastskolas. 1867. gadā Rīgas eparhijas 149 draudzēs bija 180 846 pareizticīgo.

Jau atrodoties ārpus Baltijas novada, 1876. gadā arhibīskaps Platons (Gorodeckis) tika ievēlēts par Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas goda locekli.

1877. gadā arhibīskaps Platons tika pārcelts uz Hersonas un Odesas katedru. No 1882. gada viņš bija Kijivas un Galīcijas metropolīts, Sv. Sinodes loceklis un Kijivas Pečeru Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas Lavras (klostera) svētarhimandrīts.

Virsgans Platons (Gorodeckis) ir miris 1891. gada 1. oktobrī Kijivā.

Par savu ilggadīgo kalpošanu Baznīcai Virsgans tika apbalvots ar Svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā ordeni ar dimantiem, Svētā Vladimira I pakāpes, Svētā Ņevas Aleksandra un Svētās Annas I pakāpes ordeņiem un divām ar dārgakmeņiem rotātām panagijām.

Virsgans Platons bija plaši pazīstams ne tikai kā enerģisks Baznīcas kalpotājs, bet arī kā talantīgs sludinātājs. Metropolīta Platona (Gorodecka) mūža nogalē tika izdotas vairākas grāmatas, kurās ir publicēti viņa sprediķi.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. С. 186–254;

2) Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. С. 48-57; Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. Rīga, 2015., 61.–74. lpp.;

3) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 20–25.

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis