Aņisims Rekaševs

Aņisims (Oņisims) Rekaševs (1859. g. 17. februārī Gomeļā, Krievijas impērijā – 1955. g. 17. oktobrī Ludzā, Latvijas PSR) – tautas ārsts, izcils diagnosts, kurš vairāk kā septiņdesmit gadus veltījis kalpošanai Latgales novada ļaudīm.   

Aņisims Rekaševs ir dzimis Gomeļā (tolaik – Krievijas impērijas Mogiļevas guberņa); 1883. gadā viņš absolvējis Maskavas Universitātes Medicīnas fakultāti.  

1884. gadā Aņisims Rekaševs atbraucis uz Ludzu (līdz 1920. gadam – Ļucina jeb Lučina) un līdz mūža beigām strādājis šeit par ārstu: no 1884. līdz 1891. gadam – par Ludzas apriņķa lauku iecirkņa ārstu, no 1891. līdz 1918. gadam – par Ludzas pilsētas iecirkņa ārstu, par Ludzas apriņķa ārstu un Vitebskas guberņas vecāko ārstu. Kopā ar feldšeri Jēkabu Strodu dakteris Aņisims Rekaševs vadījis tolaik maziņu slimnīcu, kurā bijušas 10 gultas.  

1893. gadā Aņisims Rekaševs apbalvots ar Krievijas Impērijas medaļu “Par centību”.

1923. gadā neatkarīgās Latvijas Republikas valdība, atzīmējot Aņisima Rekaševa darbības 40. gadadienu, apbalvoja viņu ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1934. gadā, pēc 50 darbā pavadītajiem gadiem, ārsts Rekaševs oficiāli aizgājis pensijā, tomēr, ņemot vērā to apstākli, ka viņš bijis pats populārākais novada ārsts, atgriezās darbā un vēl 20 gadus kalpoja cilvēkiem. Par lieliem nopelniem veselības aprūpes jomā viņš bija to pirmo Latvijas ārstu vidū, kuriem 1945. gadā tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta goda nosaukums.

Līdz pat sava mūža pēdējām dienām, kad viņam kļuva grūti iet uz darbu slimnīcā, dakteris Rekaševs pieņēmis pacientus pie sevis mājās. Pēc Ludzas iedzīvotāju atmiņām, no rīta ārsts Rekaševs pieņēmis pacientus mājās, bet  pēc pusdienlaika  devies uz slimnīcu. Aņisims Rekaševs ārstēja burtiski visas slimības, operēja, pieņēma dzemdības, rāva zobus.

Pēc laikabiedru liecībām, daktera Rekaševa galvenā pozitīvā īpašība bija pārsteidzoša spēja pareizi noteikt diagnozi: bez rentgena, bez mūsdienīgiem diagnostikas līdzekļiem. Visi, kas vērsās pie ārsta pēc palīdzības, to saņēma. Ja dakteris kaut kur bija konstatējis infekcijas saslimšanas, kā tikai radās laiks, viņš iejūdza zirgu un devās uz visattālākajiem apriņķa nostūriem, lai noskaidrotu saslimšanas iemeslus, dotu rekomendācijas un palīdzēt cilvēkiem. Ar savu zirgu viņš brauca arī pēc izsaukumiem pie slimniekiem.  Ārsts ņēma līdzi savu daktera koferīti ar medikamentiem, petrolejas lukturi, ja bija nakts, un devās pie pacienta.

Dakteris A. Rekaševs dzīvojis Majakovska ielā, kas 1988. gadā tikusi pārdēvēta par Rekaševa ielu, un pie nama Nr. 31 sienas uzstādīta piemiņas plāksne. Tautā šī iela tā arī saucās – par Daktera ielu (tajā dzīvojis ne tikai A. Rekaševs, bet arī ārsts M. Bedržickis).

Aņisims Rekaševs miris 1955. gada 17. oktobrī, 97 gadu vecumā. Vairāk kā 70 savas dzīves gadus viņš kā ārsts bija veltījis kalpošanai cilvēkiem. A. Rekaševs apbedīts Ludzas pilsētas kapos.

Ērika Tjuņina

Informācijas avoti: 

Arnis Vīksna. Pa ārstu takām. Rīga: Avots, 1990, 38.–39. lpp.;

Aņisims Rekaševs. https://www.ludzasbiblio.lv/ru/kulturno-istoricheskaja-baza-dannih/vidajushhiesja-zemljaki/medicinckie-rabotniki/2012-03-23-12-09-12/

Шнеер А.И. Старый доктор. (A. Šnejers. Vecais dakteris.)  http://libbabr.com/?book=4353

https://rus.lsm.lv/statja/kultura/istorija/iz-istorii-latgalii-vrach-v-ludze-stavil-diagnoz-posmotrev-bolnomu-v-glaza.a320103/

http://www.russkije.lv/lv/journalism/read/t-pavele-childhood/

Tatjanas Pāveles atceres par dakteri Onisimu Rekaševu:

Kad bija vajadzība pēc nopietna ārsta padoma, visi brauca uz Ludzu pie dr. Onisima Rekaševa. Ar „sīkumiem”, vai „nebīstamām” slimībām griezās pie ārsta turpat pie mums Mērdzenē (3 km no mums), pie jauna ārsta. Par dr. Rekaševu jāpastāsta sīkāk. Tas bija ”brīnumārsts”, ar nemaldīgu diagnozi, viņu pazina visa Latgale un pat tālāk. Tā tad liela autoritāte. Viņš nodzīvoja īlgu mūžu un, kā es dzirdēju, līdz beidzamam ārstēja. Viņš dzīvoja savā mājiņā ar lielu dārzu, kur viņš vaļas brīžos „rakājās”. Mājās vienkārša, spartiska iekārta. Milzīga bibliotēka, ko viņš uzdāvināja mūsu ģimnāzijai. Ģērbās vienkārši – t.s. frencis, vasarā no viegla, gaiša auduma. Nekad nevilka mēteli, arī ziemā nē. Kad bija ļoti auksts uz galvas uzlika t.s. „bašliku”. Divi gadījumi manā ģimenē un dr. Rekaševa nemaldīga rīcība izsauca manu apbrīnu. Mana māmiņa, būdama Rīgā, bija griezusies pie kāda slavena profesora, kurš atrada, ka viņa saslimusi ar tuberkulozi un ieteica mūs nošķirt no viņas, vai arī viņu novietot sanatorijā, t.i. prom no bērniem. Tēvs nejauši satika uz ielas dr. Rekaševu, kurš apjautājās, kāpēc šis tāds degunu nokāris. Tēvs izstāstīja savas bēdas. Dr. liek, lai tēvs atved māmiņu pie viņa. Un lūk, viņa diagnoze: tam slavenajam Rīgas profesoram tuberkuloze ir smadzenēs, māmiņai ir akūts reimatisms un sāpes krūšu kaulos no tā. Izraksta attiecīgās zāles un iesaka, ko darīt, ko ēst utt. Māmiņai nekad vairāk mūžā tādas sāpes arī neatkārtojās. Otrs gadījums ar manu brālīti,- šis lecot salauza labo rociņu. Ātri viņu aizveda mums kaimiņos pie „костоправа” – laikam kāda feldšera, kurš visiem lauztos kaulus „iepravīja”. Bet bija jūtams, ka brālītim viņš nav salicis pareizi. Piezvanīja dr. Rekaševam un visu izstāstīja. Viņš nozīmēja dienu un stundu, kad ierasties pie viņa un piekodināja, ka bērnam, lai to netraumētu, lai pasaka, ka brauc ciemos. Ieveda nevis kabinetā, bet ēdamistabā, kur uz galda stāvēja vāze ar visādiem augļiem; sevišķi garšīgas viņam bija plūmes un bumbieri. Dr. tagad nu cienā ar augļiem un aprunājas par citām lietām, ne par slimībām, paņem brālīti klēpī un tad vienā mirklī, zibeņātri – knakšķ – un bērna rociņa ir pārzlauzta un salikta kā nākas un nu viņš mammai un tēvam piepalīdzot to ieģipsē, un bērns pat nav aptvēris, kas ar viņu notiek.

Vēlāk, kad es mācījos ģimnāzijā, es saslimu ar masalām un viņš mani novietoja savā slimnīcā. Cik viņš bija mīļš un iejūtīgs! Starp citu vienu ģimnāzijas audzēkni – bāreni, kuru viņš operēja (kaut kāda kuņģa slimība, īsti nezinu), viņš pēc slimnīcas vēl uz veselu mēnesi bija paņēmis savās mājās, lai viņa pilnīgi atveseļotos un atkoptos, jo, kā teicu, viņa bija bārene un nebija, kas par viņu rūpētos. Bet viņš varēja būt arī ass un izsmējīgs pret simulantiem, iedomu slimniekiem, liekuļiem un „stulbām dāmiņām”. Šajā ziņā par viņu bija visādi nostāsti, piemēram, stāstīja, ka kāds jauns švīts atnāca pie viņa sakarā ar kāju slimību. Dr. lika noaut kurpes, apskatīja kurpi no visām pusēm ar uzspēlētu apbrīnu un iesvieda to kaktā. Tad izvilka no kaut kurienes savu ботинок ar četrstūrainu purngalu un teica: „Lūk, valkā šādus kārtīgus zābakus un nekas tev nesāpēs.” Jauneklim kājās bija tā sauktās džimmi – kurpes, ar pārspīlēti šauru purngalu, kas toreiz bija modē. Dr. Rekaševs bija mūsu ģimnāzijas ārsts. Izcila, gaiša personība. Miers viņa pīšļiem.