Interneta vietne «Latvijas krievi» ir brīvi pieejams izziņu avots, kas pastāvīgi tiek papildināts. Sākotnēji vietne tika veidota, balstoties uz tāda paša nosaukuma izstādes materiāliem. Mūsu mājas lapa lieti noderēs gan skolniekiem, gan studentiem un pētniekiem, gan arī plašai publikai, kas lasa krievu, latviešu vai angļu valodās.Mājas lapa iekļauj sevī informāciju par Latvijas krievu nacionālās minoritātes vēsturi un aktuālajām dzīves norisēm. Projekts «Latvijas krievi» veltīts Latvijas Republikas dibināšanas simtgadei. Lasīt tālāk
 |
LATVIJAI - 100 !
Olga Šilova. Granīta Milda. 2018. 98,5x35x22,5 cm |
Jaunumi «Personu nodaļā»
|
|
 |
Vladislavs Turko (1950) - inženierzinatņu doktors, speciālists aviokonstrukciju izturības jomā |
Jaunumi «Personu nodaļā» |
|
 |
Tatjana Anufrijeva — māksliniece un pedagoģe Šā gada 5. maijā Mencendorfa Namā (Rīgā, Grēcinieku ielā 18; ieeja no Kungu ielas) notikusi Tatjanas Anufrijevas personālizstādes atklāšāna |
Jaunumi «Personu nodaļā» |
|
 |
Nikolajs Poļakovs (1894 - 1974) - pasaulslavens 20. gadsimta vidus
cirka klauns |
Jauns raksts «Reliģijas nodaļā» |
|
 |
Rīgas Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa pareizticīgo baznīca |
Pjotrs Šuvalovs
Pjotrs (Pēteris) Šuvalovs (1827. g. 15./27. jūnijā Sanktpēterburgā - 1889. g. 10./22. martā Sanktpēterburgā) - Krievijas valsts darbinieks un diplomāts, no 1864. līdz 1866. gadam — Baltijas novada ģenerālgubernators.
Grāfs Pjotrs (Pēteris) Šuvalovs bija oberhofmaršala un Krievijas Impērijas Valsts padomes locekļa Andreja Šuvalova dēls. Tēva augstais stāvoklis imperatora galmā veicinājis sekmīgu dēla karjeru.
Pjotrs Šuvalovs ir beidzis Viņa Augstības Imperatora Pāžu korpusu Sanktpēterburgā, dienējis leibgvardes Kavalērijas pulkā, Krimas kara laikā viņš bijis kara ministra adjutants. P. Šuvalovs piedalījies Sevastopoles aizsardzībā, par drošsirdību apbalvots ar Svētā Vladimira 4. pakāpes ordeni.
Pēc Krimas kampaņas grāfs turpinājis veidot ātru un spīdošu karjeru – 1860. gadā viņš tika iecelts par Iekšlietu ministrijas Vispārējo lietu departamenta direktoru, pēc gada – par Žandarmērijas atsevišķā korpusa štāba priekšnieku. Būdams reformu pretinieks, grāfs P. Šuvalovs neatbalstījis dzimtbūšanas atcelšanu Krievijā.
1864. gadā grāfs Pjotrs Šuvalovs ticis iecelts par Baltijas novada ģenerālgubernatoru un Rīgas Kara apgabala virspavēlnieku.
Krievijas interneta vietnē 100greats.ru tiek dots šāds ģenerālgubernatora Šuvalova raksturojums: “Visus savus rīkojumus viņš devis, pavadot tos ar lielu daudzumu detalizētu priekšrakstu. Viņš strikti izskaudis jebkuru no separātisma izpausmēm, nepieļāvis vietējās muižniecības tiesību paplašināšanu, atbalstījis Pareizticīgās Baznīcas darbību novadā. Novada administrācijas galva centās visas konkrētās lietas risināt maigi, pielietojot kompromisa taktiku, un vietējie iedzīvotāji bija apmierināti ar gubernatora lēmumu saprātīgumu.
Protams, bijušas arī grūtības, taču par galveno kļuvis tas, ka Šuvalovs baidījies izdarīt kaut ko tādu, kas varētu nepatikt monarham un galmam, jo no šā ieņemamā amata grāfs bija nolēmis iegūt maksimālu politisko kapitālu turpmākajam ceļam pa varas kāpnēm uz augšu.”
Rīgā grāfs Šuvalovs nebija uzturējies ilgu laiku. 1866. gadā viņš tika iecelts par Žandarmērijas atsevišķā korpusa šefu un Viņa Augstības Imperatora Kancelejas Trešās nodaļas (Krievijas Impērijas Politiskās policijas augstākā institūcija) vadītāju. Pjotra (Pētera) Šuvalova politiskās pilnvaras bija plašas un vara spēcīga, tāpēc kādā no saviem satīriskajiem dzejoļiem krievu dzejnieks Fjodors Tjutčevs pat nosaucis viņu par Pēteri IV (kā zināms no vēstures, Krievijā ir bijuši trīs cari ar šādu vārdu – Pēteris I, Pēteris II un Pēteris III - tulkot. piezīme) un par Arakčejevu II.
1874. gadā grāfs P. Šuvalovs tika norīkots par Krievijas vēstnieku Lielbritānijā. Vēstruriskajā literatūrā ir sastopamas negatīvas atsauksmes par viņu, kā diplomātu. Tiek apgalvots, ka, darbojoties diplomātijas laukā, Pjotrs Šuvalovs nebija spējīgs efektīvi aizstāvēt savas valsts intereses.
Aleksandrs Gurins
