Aleksandrs Konradi-Kondrašovs

Aleksandrs Konradi – Kondrašovs (1916.g. 24.martā Petrograda – 1942.g. 12.jūnijā, Noriļsklaga) – Latvijas Armijas virsnieks, krievu studentu korporācijas «Rutрenia»  filistrs.

Aleksandrs piedzima 1916. gadā Petrogradā krievu armijas virsnieka А. Кonradi-Kondrašova ģimenē. Tēvam no pirmās laulības ar Jekaterinu Vikmani (1890) bija trīs bērni: Marija (1910), precējusies Šulca, Vladimirs (1912) un Aleksandrs (1916). Оtrajā laulībā ar Jekaterinu Maksimoviču (1933) piedzima Aleksandra pusbrālis Mihails (11.03.1941 – 24.01.2014), vēlāk Latvijā pazīstams ihtioloģijas nozares zinātnieks.

Aleksandrs Konradi – Kondrašovs ieguva izglītību Rīgā. Dzīvoja Pārdaugavā Tempļa ielā 10 -1. Pēc pamatskolas mācījās ģimnāzijā, ko beidza 1933. gadā un iestājās Latvijas Universitātes Agronomijas fakultātē, kur mācījās līdz 1938. gadam.

1938./39. mācību gadā viņš bija arī mans (Igors Zakke – red.) mājskolotājs. 1939. gadā A. Konradi – Kondrašovs iestājās kara skolā, ko beidza 1940. gada pavasarī ar leitnanta pakāpi. Latvijas armijā dienēja no 1933. līdz 1934. gadam, no 1939. gada līdz 1940. gadam par vada komandieri. Bija krievu studentu korporācijas „Rutenija”/«Рутения» biedrs. Atceros viņa korporanta cepuri (deķeli) ar triju krāsu: zelta, melnu un sarkanu apmali.

Aleksandrs Konradi – Kondrašovs aizrāvās ar paukošanu, bija šī cīņas veida instruktors.

Laulībā ar Jekaterinu (1918) ģimenē 1941. gadā piedzima dēls Andrejs, kurš kara gados nonāca ASV. Konradi – Kondrašovu nākamo paaudzi nu pārstāv Andreja dēls Braiens, kurš bieži apmeklē sava vectēva dzimteni Rīgu

Pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā, no 1940. gada līdz aresta dienai 1941. gada 16. jūnijam A. Konradi – Kondrašovs bija Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa izlūkdienesta priekšnieks. Šajā dienā Litenes poligonā notika Latvijas Armijas bijušo virsnieku masveida aresti.

Izmeklēšanas materiāli rada baisu priekšstatu par stundām ilgo, nogurdinošo pratināšanu formu un saturu. Tās sākās 1941. gada 23. augustā. Saskaņā ar PSRS VDK Ārkārtas apspriedes 1942. gada 5. septembra sēdes lēmumu A. Konradi – Kondrašovam kā „sociāli bīstamam elementam” piesprieda 8 ieslodzījuma gadus labošanas darbu nometnē, sākot no 1941. gada 29. augusta. Par soda izciešanas vietu tika noteikta Noriļska.

Pratināšanās A. Konradi – Kondrašovs neslēpa savu kritisko attieksmi pret padomju varu. Viņa atbildes bija īsas, skaidras un principiālas. Piemēram, uz jautājumu par kolhozu iekārtu lauksaimniecībā viņš atklāti atbildēja: latviešu zemnieki izsenis raduši pie individuāla dzīvesveida viensētās. Un tieši tāpēc kolektivizācija ir tiešā pretrunā ar viņu mūžsenām darba tradīcijām.

Nometnē A. Konradi – Kondrašovs sabija desmit mēnešus. Oficiālie dokumenti vēsta, ka viņš mira 1942. gada 12. jūnijā it kā no plaušu karsoņa. Viņam toreiz bija 26 gadi.

Pēc A. Konradi – Kondrašova neilgā dzīves gājuma apraksta vēlos domās atgriezties pie jaunības dienu perioda, kad man laimējās ar viņu tikties ik dienas, kad šis cilvēks bija mana skola un mans audzinātājs, kad nākotne likās gaiša un laimīga. A. Konradi – Kondrašovs bija dzīvespriecīgs, asprātīgs, viņam piemita veselīga humora izjūta. Sarunās no viņa strāvoja labsirdība, teiktajā jautās „tīras” krievu valodas skaistums. Tiekoties ar viņu, vienmēr jutos ērti un nepiespiesti.

Aleksandrs Konradi – Kondrašovs man prātā palicis kā ļoti spilgta, neordināra personība. 1938./39. mācību gadā kopā ar viņu apguvu pamatskolas 5. klases kursu. Nodarbības bija interesantas, dzīvas, netradicionālas pēc formas. Dažreiz man likās, ka nejūtu vecumu atšķirību starp mums, kaut biju desmit gadus jaunāks par skolotāju. Man toreiz bija 13, bet viņam 23 gadi.

Tas man netraucēja baudīt viņa autoritāti un izturēties ar jo lielāku cieņu. Atceros, ka latviešu valodas nodarbībās skolotājs man bieži diktēja tekstus no latviešu autoru klasikas. Pats viņš parasti atspiedās pret dīvāna atzveltni un lasīja teikumu pēc teikuma… Es rakstīju. Kad jau sāku nogurt un lūdzu nodarbības beigt, mans skolotājs piekrita: „Labi, labi, ej pastaigājies!” Līdz ar pirmajām pavasara siltajām dienām dažas nodarbības notika svaigā gaisā, mūsu birztalā. Tur, dienvidu mežmalā, skolotājs no baļķiem uzmeistaroja soliņu, uz kura sēžot, mēs arī mācījāmies. Mežmala kā klase lieliski noderēja botānikas nodarbībām. Mēs salīdzinājām dažādu augu lapu formu, griezām jaunos dzinumus, noteicām audu struktūru. Šķita, ka es iepazīstu dabu ne tikai ar acīm, bet ar visām piecām maņām. Ieelpoju lapu koku meža aromātu, dzirdēju tā šalkas, pieskāros preparējamo augu vēsajai, lipīgajai sulai. Šīs netiešās zināšanas un iespaidi izrādījās nesalīdzināmi stiprāki par jebkuru profesionāļa rakstītas grāmatas tekstu. Varbūt, ka tieši stundas brīvā dabā arī nostiprināja manā zemapziņā pamatus, kas vēlāk ietekmēja apzinīgo profesijas izvēles ceļu.

Visbeidzot pienāca laiks eksāmeniem, kurus es sekmīgi nokārtoju. Tā A. Konradi–Kondrašovs pabeidza manas mājskološanas posmu.

Nevaru neatcerēties mūsu kopīgās pavasara pastaigas vakarā uz mežu pēc bērzu sulām. Mūsu birztalā auga lieli bērzi, resniem stumbriem. Kad sākās pavasara sulu laiks, bērza stumbrā izurba apmēram 10 cm dziļu caurumu, kurā ielika koka tekni, zem kura novietoja spaini. Diennakts laikā tas piepildījās ar smaržīgu, veldzējošu un vēsu sulu. Īpaši jauki bija to dzert tieši mežā, nometoties uz ceļiem spaiņa priekšā. Sulas garšas un vakara meža aromāta sajaukums radīja neatkārtojamas izjūtas. Man ļoti patika šīs vakara pastaigas kopā ar A. Konradi–Kondrašovu, un biju neapmierināts, ja kādreiz nācās doties kopā ar kādu citu. Ejot zosu gājienā pa taciņu garām laukam, kas vēl nebija nožuvis pēc ziemas, mēs vienmēr par kaut ko jautri un nepiespiesti tērzējām. Likās, ka starp mums nepastāv ne gadu starpība, ne distance kā skolotājam ar skolnieku. Cik labi, ka mēs toreiz pat nenojautām par viņa baiso bojāeju pēc trim gadiem.

A. Konradi–Kondrašovs pieder pie tiem manas dzīves ceļā satiktajiem cilvēkiem, par kuriem līdz pat sirmam vecumam esmu saglabājis vissiltākās pateicības jūtas un vislabākās atmiņas. Kā lietišķs pierādījums tam bija Lieldienu atklātne, ko viņš 1939. gadā atsūtīja manam tēvam ar apsveikuma vārdiem ”Kristus ir augšāmcēlies!” un parakstu. Vienkārša pastkarte kļuva par dārgu simbolisku relikviju. 2005. gada ziemā es to atdevu viņa mazdēlam Braienam, kurš dzīvo ASV, bet tobrīd ciemojās pie Mihaila Konradi – Kondrašova. Braiena pateicības vārdos es jutu, ar kādu pietāti mazdēls izturējās pret negaidīto dāvanu, novērtējot to kā reālu, materiālu liecību, kas garīgi vieno ar vectēvu, kuru viņš pazīst tikai pēc nostāstiem.

Aleksandra Konradi–Kondrašova dzīves apraksts balstīts uz šādiem avotiem:

1. 1990. gadā atslepenotie LPSR VDK arhīva materiāli, ko saņēmis viņa pusbrālis Mihails Konradi – Kondrašovs.
2. Radinieku atmiņas.
3. Manas personīgās atmiņas par cilvēku, ar kuru laimējās tikties diendienā visu 1938./1939. gadu. Toreiz mūsu ģimene dzīvoja lauku mājās, pusceļā starp Jelgavu un Bausku. Krievu skolu tur nebija. Tāpēc veselus trīs gadus 3., 4. un 5. pamatskolas klašu programmu apguvu mājās pieaicināta skolotāja vadībā, bet mācību gada beigās eksāmenus visos priekšmetos kārtoju kā eksterns. Piektās klases programmu es apguvu pie Aleksandra Konradi – Kondrašova.

                                                                Igors Zakke

2015. gada marts