Vladimirs Bukovskis
Vladimirs Bukovskis (1867. g. 6./18. augustā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1937. g. 8. jūlijā Rīgā, Latvijas Republikā) – profesors, piedalījies Civilās tiesvedības statūtu izstrādē (pieņemti 1937. gadā).
Vladimirs Bukovskis ir dzimis Sanktpēterburgā (pēc citām ziņām – Carskoje Selo) poļu muižnieku ģimenē, taču dokumentos viņš norādīja tautību – krievs.
1894. gadā V. Bukovskis beidza Pēterburgas Universitāti, iegūdams tiesību zinātņu kandidāta grādu.
1894. gada 13. decembrī jauno juristu iecēla par Pēterburgas tiesu palātas jaunāko kandidātu, iesaistot viņu darbā III Civillietu departamenta palātā, no 1895. gada 27. janvāra līdz 22. februārim viņš pildīja III Civillietu departamenta sekretāra palīga pienākumus, bet no 1895. gada 4. septembra bija Pēterburgas tiesu palātas sekretāra palīgs.
1899. gada 17. maijā V. Bukovski iecēla par Tiesu palātas III civilā departamenta sekretāra pienākumu izpildītāju, bet tā paša gada 17. decembrī viņu apstiprināja šajā amatā.
Pavērsiens V. Bukovska dzīvē un karjerā notika 1902. gadā, kad viņu iecēla par Mītavas (Jelgavas) apgabaltiesas locekli.
1906. gada 13. maijā V. Bukovskis bija Rīgas apgabaltiesas locekļa amatā un ieņēma to līdz evakuācijai no Rīgas Pirmā pasaules kara laikā.
1914./1915. mācību gadā V. Bukovskis, strādādams pēc līguma, Rīgas Aleksandra ģimnāzijā mācīja tiesību pamatus.
Vēlāk V. Bukovskis šādi aprakstīja savu dzīves ceļu pirmsrevolūcijas Krievijā: “Pabeidzis zinātņu kursu Pēterbugas Universitātes Juridiskajā fakultātē un nokārtojis vecākā kandidāta eksāmenu uz juridiskiem amatiem, es 8 gadu garumā biju Petrogradas Tiesu palātas sekretārs, bet no 1902. līdz 1915. gadam biju Mītavas, pēc tam Rīgas apgabaltiesu loceklis, pildot šos amatus, man bija iespēja pamatīgi izpētīt Latvijas materiālās un procesuālās tiesības. Šajā laikā es piedalījos arī Tieslietu ministrijas žurnāla literārajā darbībā, šeit publicēti atsevišķi mani darbi par materiālajām tiesībām un procesiem (“Actio Pauliana Baltijas apgabala likumos”, “Personas atzīšana par garīgu slimu Baltijas apgabalā un pēc jaunā Procesuālā nolikuma projekta” u.c.). 1914. gadā izdevu Baltijas guberņu Civilrīkojumu sakopojumu un komentārus, tas bija ilggadēja darba vietējo materiālo tiesību avotu, kā arī dažādu autoru un tiesu vietu lēmumu izpētes rezultāts. 1915. gadā pēc Kara ministrijas uzaicinājuma es pieņēmu juriskonsulta vietu šajā ministrijā.”
Pašlaik V. Bukovska darbībā mazizpētīts ir laiks no 1915. līdz 1920. gadam. Ir tikai zināms tas, ka no īstenā padomnieka viņu iecēla par slepeno padomnieku Kara ministrijā.
No V. Bukovska mazmeitas Jeļenas Bukovskas teiktā izriet, ka viņu izglāba Jānis Čakste, ar kuru viņš bija pazīstams no kopīgā darba gadiem Mītavā (Jelgavā), un ka pēc J. Čakstes lūguma V. Bukovski apmainīja pret Latvijas komunistu grupu un 1920. gadā viņš varēja atgriezties Latvijā.
Tūlīt pēc V. Bukovska atgriešanās neatkarīgajā Latvijas valstī viņu uzaicināja darbā Tieslietu ministrijas juridisko konsultāciju komisijā jauna Civilnolikuma izstrādei. Ar nelieliem pārtraukumiem V. Bukovskis darbojās Juridiskajā komisijā (būdams gan tās priekšsēdētājs, gan loceklis) līdz pat savai aiziešanai viņsaulē. Aktīva piedalīšanās Civilās tiesvedības nolikuma (pieņemts 1937. gadā) izstrādē uzskatāms par vienu no lielākajiem V. Bukovska nopelniem. Viņa savlaik izstrādātās juridiskās normas vēl mūsdienās tiek izmantotas juridiskajā praksē.
Kopš 1921. gada 1. septembra V. Bukovskis bija saistīts ar Latvijas Augstskolu (no 1922./1923. akadēmiskā gada – Latvijas Universitāte), šeit viņš lasīja civilprocesa kursu, sākumā būdams docents, bet kopš 1925. gada – vecākais štata docents.
1931. gada 28. maijā V. Bukovskis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību fakultātes atklātā sēdē aizstāvēja disertāciju “Testamenta spēku apstrīdošo prasību juridiskā konstrukcija”. Oficiālie oponenti bija V. Sinaiskis, A. Lēbers un A. Būmanis. V. Bukovskim par šo disertāciju piešķīra tiesību doktora grādu.
Kopš 1932. gada 19. novembra V. Bukovskis ir Latvijas Universitātes profesors. Togad viņš kļuva 65 gadus vecs un viņš bija pakļauts atbrīvošanai no darba. Taču, ņemot vērā viņa lielos nopelnus un zinātnisko autoritāti, viņu atstāja darbā līdz īpašam rīkojumam.
Līdz trīsdesmito gadu sākumam V. Bukovskis lasīja lekcijas krievu valodā. Lai arī stingrāka kļuva nacionālā, arī valodu politika, tomēr, ņemot vērā V. Bukovska veselības stāvokli, Tautsaimniecības un tiesību fakultātes padomes sēdē nolēma atļaut viņam lasīt lekcijas krievu valodā līdz 1935. gada 1. jūlijam.
1934. gadā V. Bukovski ievēlēja augstā amatā – viņš kļuva par Senāta Civildepartamenta locekli.
Ņemot vērā, ka Latvijas Universitātē nav sagatavota V. Bukovskim līdzvērtīga maiņa, universitātes Padome 1937. gada 17. marta sēdē lūdza izglītības ministru lūgt Ministru kabinetu atstāt profesoru amatā vēl divus gadus, t.i., līdz 1939. gada 6. augustam, atbilde bija pozitīva. Taču V. Bukovska nāve pielika punktu viņa turpmākajiem plāniem.
Profesoru V. Bukovski ļoti cienīja juristu aprindās, viņš bija vispāratzīts speciālists visos civiltiesību un civilprocesa jautājumos. Viņa komentāri civilās tiesvedības pamatnoteikumos bija rokasgrāmata un izziņas literatūra gan praktiķiem, gan zinātniekiem juristiem. Īpašu mīlestību profesoram dāvājuši studenti, kas augstu vērtēja viņa kā zinātnieka lielo autoritāti un kā labestīgu, atsaucīgu cilvēku – tādi vārdi nekrologā bija veltīti Vladimiram Bukovskim.
V. Bukovskis bija precējies ar Almu, dzimušu Grīnervalde, dzim. 1874. gadā. Laulībā ir dzimuši četri dēli: Dmitrijs (1904. g. 3. decembrī), Aleksejs (1906. g. 26. jūnijā), Georgs (1908. g. 7. aprīlī), Ļevs (1910. g. 30. maijā).
V. Bukovskim piešķirtie apbalvojumi:
1930. gada 13. novembrī – 3. pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis,
3. pakāpes Lietuvas lielkņaza Ģedimina ordenis.
Vladimirs Bukovskis nomira 1937. gada 8. jūlijā Rīgā, apglabāts Rīgas Pokrova kapos.
Tatjana Feigmane
Informācijas avoti:
LATVIJAS TIESNEŠI.Senāts, Tiesu palāta un apgabaltiesas biogrāfijās. 1918-19140. Sastādītāji Dr. hist. Ērika Jēkabsons, Dr. hist. Valters Ščerbinskis. - Rīga, 2017, 69.-70. lpp.
LNA LVVA, 7354. f„ 1. apr., 430. 1.; 1376. f„ 2. apr., 12447. 1., 96. lp.; 2996. f., 10. apr.. 23567. 1.;
Politiskās policijas kartotēka;
Albutn Curonorum. 1808-1932. Bearbeitet von W. Rāder. Riga, 1932;
Latvijas advokatūra. Advokāti, zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās 1919-1945. Biogrāfiskā vārdnīca. Rīga, 2007.
LVVA, 7427.f., 13.apr., 283.l.
Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919–1939. I un II daļa. Rīga: LU, 1939.
Новый сенатор проф. В.И. Буковский. - Сегодня, 1934, 14 января.
Умер сенатор проф. В.И. Буковский. - Сегодня, 1937, 8 июля.
Т. Фейгмане. Русские в довоенной Латвии, глава III.
Ilustrācijas tēmai
