Anna Gumiļova
Anna Gumiļova
(dzimusi Freiganga; 1889. g. 28. decembrī Križutu muižā, Ludzas (Ļucinas) apriņķī,
Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1965. g. 1. februārī Briselē, Beļģijā) – dzejnieka Nikolaja
Gumiļova (1886–1921) vecākā brāļa Dmitrija Gumiļova (1884. g. 13. oktobrī – 1922. g.
10. septembrī) dzīvesbiedre.
Anna Gumiļova –
skolotāja, memuāru “Nikolajs Gumiļovs laikabiedru atmiņās” autore. Pirmoreiz
tie tika publicēti 1956. gadā Ņujorkā izdevumā «Новый журнал» / “Jaunais Žurnāls”/. A. Gumiļovas atmiņas,
lai arī tajās ir dažas neprecizitātes, ir nozīmīgs avots par pazīstamā
dzejnieka personisko dzīvi, zināšanās par kuru līdz šim laikam ir ne mazums
balto plankumu.
Anna piedzima
apdzīvotā vietā Križuti, kas atrodas 20 kilometrus no Rēzeknes un līdz
mūsdienām nav saglabājusies. Viņas tēvs Andrejs Freigangs (1848. g. 10. maijā – 1932. g. 12. martā) pēc Tērbatas
ģimnāzijas beigšanas bija iestājies Pēterburgas Universitātes Juridiskajā
fakultātē, kuru brīvprātīgi pats atstāja pēc otrā kursa. No 1897. līdz 1917.
gadam strādāja Pēterburgā, Tieslietu
ministrijas Akcīzes departamentā.
Māte Anna, dzimusi
Šuldere-Šuldnere, (1852. g. – 1933. g. 3. martā) – no Vitebskas muižniekiem,
ģenerāļa, Krievu – Turku
1877.-1878. gadā kara dalībnieka meita; ģimenē bija četri
bērni – dēls Vasilijs un meitas Anastasija, Anna un Nataļja.
Annas bērnība
pagāja Pēterburgā, kur dienēja tēvs. 1905. gadā viņa pabeidza Smoļņija
institūtu un saņēma mājskolotājas diplomu. No 1906. līdz 1909. gadam viņa
strādāja Križutu privātskolā.
1909. gada 5.
jūlijā Anna Freiganga apprecējās ar Dmitriju Gumiļovu. Laulība bija laimīga.
Jaunie dzīvoja vīra vecāku mājā Carskoje selo, tikās ar Nikolaju Gumiļovu, viņa
sievu dzejnieci Annu Ahmatovu, ar citiem mājas iedzīvotājiem – viņus visus Anna Gumiļova vēlāk ar sirds
siltumu un simpātijām aprakstīja savos memuāros.
1910. gadā D.
Gumiļovs aizgāja no armijas un kļuva par zemstes ierēdni Pēterburgas guberņā.
Anna mācīja bērnus Maloskovickas
lauku skolā.
Sākoties Pirmajam pasaules
karam, Ann Gumiļova bija savu vecāku muižā Križutos. Viņas vīrs cīnījās frontē.
Anna iestājās žēlsirdības
māsu Svētās Trīsvienības draudzē. Gadu
viņa kopa ievainotos lazaretē Pēterburgā. Tad viņa panāca, ka viņu nosūtīja uz
fronti, uz Somijas 2. divīzijas pārsiešanas vienību.
Dmitrijs Gumiļovs
frontē cīnījās drošsirdīgi, viņu apbalvoja ar četriem ordeņiem. 1914. gada 22.
novembrī kaujā Austrumgalīcijas ciemā Grabije (Grabie) viņu smagi kontuzēja, no kā viņš nespēja atgūties. 1916. gada augustā viņu
atzina par derīgu tikai ārrindas dienestam. 1917. gadā viņš iestājās Aleksandra
Kara juridiskajā akadēmijā, taču iesākās revolūcija…
Nikolajs Gumiļovs
iekārtoja brāli pieticīgā amatā – par Dzejnieku biedrības juriskonsultu. Anna
sniedza franču un vācu valodas privātstundas, mācīja literatūru. Laulātie draugi ar lielām grūtībām savilka
galus ar galiem.
1920. gadā
Gumiļovu gimenes sāka dzīvot zem viena jumta – brāļi Nikolajs un Dmitrijs un
viņu sievas (Nikolajs tajā laikā jau bija apprecējies otrreiz – šoreiz ar Annu Engelgartu) un
brāļu
māte Anna dzīvoja Patrogradā drauga-mākslinieka dzīvoklī. Anna Gumiļova veda
lielās ģimenes saimniecību un bieži tikās ar Nikolaju Gumiļovu.
“Kad es tagad
gremdējos atmiņās par mūsu kopīgo dzīvošanu,
tad viņš man nāk atmiņā tāds, kādu es viņu redzēju tajās pēdējās dienās. Možs,
dzīvesspēku pārpilns, savas slavas un savas personīgās laimes zenītā ar savu otro tik jauko sievu, kura pilnīgi atdot
sevi jaunradei”, – tā par Nikolaju Gumiļovu vēlāk rakstīja Anna Gumiļova.
Jauno – 1921. gadu
Anna, Dmitrijs un Nikolajs Gumiļovi
sagaidīja kopā. Tā bija pēdējā reize, kad ģimene pulcējās pie viena
galda. 1921. gada 25. augustā Nikolaju Gumiļovu nošāva par piedalīšanos
kontrrevolucionārā sazvērestībā.
1921. gada augustā
Anna un Dmitrijs Gumiļovi pārcēlās
dzīvot uz Rīgu. Dmitrija Gumiļova veselības stāvoklis pasliktinājās un 1922.
gada 10. septembrī viņš nomira Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Kopš 1925. gada
oktobra A. Gumiļova strādāja Rīgas pilsētas krievu 10. pamatskolā Meža
prospektā 88, netālu no Sarkandaugavas dzelzceļa
pārbrauktuves. Sākumā viņai bija tikai trīs stundas nedēļā, bet 1931. gada
maijā viņa sāka strādāt par pilnas stundu slodzes pedagoģi. Viņa apmeklēja latviešu valodas
kursus. 1941. gada vasarā beidza vācu valodas kursus un ieguva tiesības mācīt arī šo valodu.
1943. gadā A.
Gumiļova, tāpat kā ne mazums rīdzinieku, paņēma audzināt bērnu no Salaspils
nometnes, taču pieņemtā meitene drīz vien nomira.
1944. gadā A.
Gumiļova kopā ar māsu Anastasiju, kura laulībā bija zināma kā kņaziene
Jengaličeva, aizbrauca uz Vāciju, uz Freiburgas pilsētu. Pēc kara abas māsas devās uz Briseli, vēlāk pie
viņām ieradās Anastasijas dēls Andrejs Jengaličevs, kurš bija precējies ar Annu Jakobi.
Viņš ilgus gadus strādāja par kalnu inženieri Beļģijas Kongo. Jengaličevu
pēcnācēji (pēc datiem uz 2021. gadu) dzīvo Briselē un Parīzē.
Ksenija Zagorovska
Informācijas avoti:
LVVA, 2996. f., 7.
apr., 38977. lieta; 1632. f., 1. apr., 7334. lieta.
Людмила
Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014 (2-е издание, 2021).
Annas Gumiļovas
fotogrāfija no Latvijas Republikas pases, kas glabājas LVVA – 2996. f., 7.
apr., 38977. lieta.