Interneta vietne «Latvijas krievi» ir brīvi pieejams izziņu avots, kas pastāvīgi tiek papildināts. Sākotnēji vietne tika veidota, balstoties uz tāda paša nosaukuma izstādes materiāliem. Mūsu mājas lapa lieti noderēs gan skolniekiem, gan studentiem un pētniekiem, gan arī plašai publikai, kas lasa krievu, latviešu vai angļu valodās.Mājas lapa iekļauj sevī informāciju par Latvijas krievu nacionālās minoritātes vēsturi un aktuālajām dzīves norisēm. Lasīt tālāk
 |
Olga Šilova. Granīta Milda. 2018. 98,5x35x22,5 cm Sk. jaunus Olgas Šilovas darbus |
In memoria |
|
|
|
Uļjana Semjonova (1952. g. 9. martā – 2026. g. 8. janvārī) – izcilā Latvijas basketboliste |
Jaunumi «Personu» sadaļā |
|
|
|
|
Jaunumi «Personu» sadaļā
|
|
|
|
|
Ivans Tutiškins
Ivans Tutiškins (1876. g. 10. februārī Kalugā, Krievijas impērijā – 1939. g. 4. oktobrī Rēzeknē, Latvijas Republikā) – pedagogs un psihologs, Rēzeknes Valsts krievu ģimnāzijas direktors no 1930. gada līdz 1939. gadam
Ivans Tutiškins ir dzimis ierēdņa, titulārpadomnieka ģimenē. Taču viņa bērnība bija smaga – viņš agri kļuva bārenis un uzauga bāreņu namā. Sāka mācīties Kalugas ģimnāzijā, taču materiālo grūtību dēļ nevarēja to pabeigt, viņš ieguva tikai tautskolotāja cenzu. Viņš turpināja mācīties patstāvīgi un galu galā viņa centību vainagoja ģimnāzijas beigšanas atestāts.
No 1898. līdz 1900. gadam I. Tutiškins strādāja par pamatskolas skolotāju Vladikavkazā, no 1900. līdz 1903. gadam – Lebedinas apriņķī, Harkovas guberņā, no 1910. līdz 1913. gadam – bija skolotājs ģimnāzijā Anapā, Kubaņā.
I. Tutiškins aktīvi sadarbojās ar zemstes organizācijām, par to liecina 1909. gadā viņam izsniegtā apliecība, ka viņš 1905. gadā no 1. maija līdz 15. septembrim bija karadarbības teātrī Harbinā, strādādams par noliktavas vadītāju. Tajā pašā gadā sākās arī viņa sadarbība ar sabiedrisko un politisko darbinieku kņazu G. Ļvovu. 1906. gada 1. jūnijā – 1. oktobrī viņš Sizraņā organizēja ēdināšanas punktus un veikalus ugunsgrēkā cietušajiem, 1. oktobrī – 20. decembrī viņš bija Turgajas apgabalā, lai noskaidrotu, kādas un cik lielas ir no neražas cietušo iedzīvotāju vajadzības; 1907. gadā no aprīļa līdz oktobrim viņu komandēja ar Orlas guberņas gājēju grupu sameklēt nometināšanas vietas Tomskas un Toboļskas guberņā. No 1908. gada 1. aprīļa līdz 1. septembrim viņš Usūrijas novadā organizēja veikalus un citus uzņēmumus, kas sniegtu palīdzību pārceļojošajām personām.
Savā autobiogrāfijā I. Tutiškins šādi aprakstīja savas dzīves agrīno posmu: “Kopš 1898. gada, izturēdams atbilstošu eksāmenu, es kļuvu par tautskolotāju. Tad es kārtoju eksāmenu par gatavības apliecības iegūšanu un iestājos Harkovas Universitātē, bet pēc tam Maskavas Universitātē, to pabeidzu 1910. gadā ar I pakāpes diplomu. Universitātē es iestājos G. Čelpanova psiholoģijas seminārā, vēlāk tas tika pārveidots par institūtu, kuru es beidzu pēc trim gadiem. Seminārā es darbojos vispārīgās, kā arī eksperimentālās psiholoģijas laukā.”
Vēlāk I. Tutiškins uzrakstīja vairākus zinātniskos darbus psiholoģijā.
Apvienodams darbu un studijas, I. Tutiškins apguva Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes filozofijas nodaļas pilnu kursu, studiju noslēgumā saņemot I pakāpes diplomu.
Pirmā Pasaules kara priekšvakarā pēc likteņa gribas I. Tutiškins nokļuva Liepājā, šeit viņš ieguva skolotāja vietu, vēlāk kļūdams par Biržas komercskolas vadītāju. Taču pēc diviem gadiem, frontei tuvojoties Liepājai, viņam pilsēta bija jāatstāj. I. Tutiškina atmiņās lasāms, ka Maskavā viņš sāka strādāt Brāļu Solodovņikovu tirdzniecības skolā. 1918. gadā, kad boļševiki atbrīvoja viņu no darba skolā, bet viņu ievēlēja par A. Šaņavska universitātes paspārnē pastāvošā Pedagoģijas institūta sekretāru un lektoru. Vēlāk I. Tutiškinu pēc kārtas ievēlēja par Samaras un Jekaterinodaras tautas izglītības institūta lektoru. No Jekaterinodaras (kopš 1920. gada saucas Krasnodara) I. Tutiškins 1921. gadā atgriežas Latvijā.
1921.–1922. gadā I. Tutiškins ir skolotājs J. Landau ebreju privātvidusskolā, Ebreju skolā zinātņu un māksliniecisko zināšanu attīstīšanai, Rīgas pilsētas krievu vidusskolā, E. Zalemana ģimnāzijā.
1922.–1926. gadā I. Tutiškins mācīja Liepājas krievu pamatskolā.
NO 1926. līdz 1929. gadam I. Tutiškins bija Rīgas Valsts krievu pedagoģisko kursu direktors, bet no 1929. gada 1. aprīļa līdz bija Rēzeknes Valsts krievu pedagoģiskā institūta direktors. No 1930. gada 1. janvāra I. Tutiškins bija apstiprināts par Rēzeknes Valsts krievu ģimnāzijas direktoru.
1935. gadā I. Tutiškins Latgales Tautas universitātē vasaras kursos izturēja pārbaudījumu latviešu valodas zināšanā.
1935. gadā Cenzu komisija atzina I. Tutiškinu par vidusskolu pilntiesīgu skolotāju ar augstāko izglītību un tiesībām mācīt vidusskolās filozofiju un krievu valodu.
Ivans Tutiškins aizgāja viņsaulē 1939. gada 4. oktobrī Rēzeknē.
Ivanam Tutiškinam veltītajā nekrologā bija rakstīti arī šādi vārdi: “… vientuļi viņš iesāka savu dzīvi, vientuļi to aizvadīja – rūpēs par svešiem bērniem viņš nenodibināja savu ģimeni. Taču aiz zārka viņu pavadīs liela ģimene – viss to skolnieku pulks, kuriem viņš bija ne tikai skolotājs, bet arī tuvs cilvēks, kurš dzīvoja ar viņu interesēm un kurš modināja viņu sirdās tieksmi uz gaismu un zināšanām.”
Lūk, kā aizgājēju raksturoja Viktors Tretjakovs: “Ivans Tutiškins bija apdāvināts un viņam bija nopietnas intereses: ar viņu varēja runāt ne tikai par skolas tēmu vien. Viņam bija savpatna literatūras uztvere, viņš to mīlēja un prata literāri izteikt savus iespaidus par krievu klasiķu darbiem, vērtēja tos ne tikai mācību grāmatu garā. Viņa nedaudzie raksti un apraksti atšķiras ar viņam piemītošo sirsnību, vitalitāti un labu valodu.”
Tatjana Feigmane
Informācijas avoti:
LVVA, 1632. f., 1. apr., 22196. lieta.
К. Верховская. Жизнь, прошедшая в служении просвещению. Памяти И.П. Тутышкина. – Сегодня, 1939, 5 октября.
В. Третьяков. Венок на могилу И.П. Тутышкина. – Сегодня, 1939, 6 октября.
Ilustrācijas tēmai
