Ņina Stradiņa

Ņina Stradiņa (dzim. Mališeva; 1897. gada 1. februārī Astrahaņā / pēc citiem datiem – Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1991. gada 15. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) – ārste, fizioterapeite, rentgenoloģe, Republikāniskās klīniskās slimnīcas Fizioterapijas nodaļas ilggadējā vadītāja, slimnīcas galvenā ārsta Paula Stradiņa dzīvesbiedre.

Ņina Mališeva (Stradiņa) ir Krievijas baņķiera, bibliofīla un mākslas darbu kolekcionāra Fjodora Mališeva (1850–1939) jaunākā meita. Jaunībā viņš strādājis par ciema rakstvedi un aizrāvies ar tā dēvētās narodņicisma kustības idejām. Vēlāk viņš atteicās no šīs jaunības aizraušanās un veiksmīgi iesaistījies Kaspijas naftas ieguvē. 1904. gadā viņš kļuvis par Volgas-Kamas bankas akcionāru, sākot karjeru bankā kā apkopējs, bet pēc tam kļūdams par vadošo speciālistu.

Fjodors Mališevs izdevīgi apprecējies ar bagātas tirgotāju ģimenes pārstāvi – Jevdokiju Smirnovu, kas cēlusies no tirgotāju Smirnovu-Baškirovu dzimtas.

Ņinas bērnības gadi bija cieši saistīti ar Kostroņu muižu Novgorodas guberņā, kur pēc viņas mātes bojāejas 1908. gada ugunsgrēkā Sanktpēterburgā ar viņas audzināšanu nodarbojās guvernantes.

1912. gadā Ņina absolvējusi privāto sieviešu ģimnāziju Sanktpēterburgā un tajā pašā gadā iestājās Sieviešu medicīnas institūtā (1897–1917) – pirmajā augstākajā mācību iestādē Krievijas impērijā, kas sagatavoja sievietes ārstes.

1913. gadā Mališevu ģimenē notikusi traģēdija – Ņinas vecākā māsa Vera, Sociālistu revolucionāru (eseru) partijas biedre, pēc aresta bija izdarījusi pašnāvību. Pārdzīvojot šo smago bēdu, Ņinas tēvs Fjodors Mališevs uzdāvinājis viņai angļu velosipēdu, paņemot no Ņinas solījumu, ka viņa neiesaistīsies revolucionārajā darbībā pēc vecākās māsas piemēra. “Es apmainīju revolūciju pret velosipēdu un to nenožēloju,” vēlāk teikusi Ņina Stradiņa.

1921. gadā viņa absolvējusi Sieviešu medicīnas institūtu Petrogradā/ Pēterpilī un trīs gadus stažējusies pie profesora Sergeja Brušteina Pēterpils Fizioterapijas institūtā, iegūdama specialitāti, kurā viņa vēlāk nostrādājusi visu mūžu.

1923. gadā Ņina Mališeva apprecējusies ar latvieti, Kara Medicīnas akadēmijas absolventu, nākamo Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķi – Paulu Stradiņu. 1924. gadā Ņina Stradiņa pārcēlās pie vīra uz Latviju.

1928. gadā Ņina Stradiņa atkārtoti nokārtojusi izlaiduma eksāmenus Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un sāka strādāt kā fizioterapeite un rentgenoloģe.

1939. gadā viņa bija izveidojusi un līdz 1944. gadam vadījusi Fizioterapijas kabinetu Paula Stradiņa izveidotajā Vēža slimnīcā (vēlāk — Rīgas Onkoloģijas dispanserā).

Teicami apguvusi latviešu valodu un pielietojot to darbā, viņa nebija zaudējusi saikni ar krievu kultūru. Pateicoties darbmīlestībai Ņina Stradiņa kļuvusi par piemēru ne tikai saviem bērniem, bet arī mazbērniem, ietekmējot viņu profesionālo izvēli. Piemēram, dēls Jānis Stradiņš, nākamais akadēmiķis, jau no 10 gadu vecuma palīdzējis tēvam darbā pie Medicīnas vēstures muzeja izveides Rīgā. Tieši tajā laikā viņš sācis nopietni interesēties par vēsturi. Tomēr tēvs viņu atrunājis iestāties Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultātē, iesakot dēlam studēt Ķimijas fakultātē, jo ķīmiķis ir daudz konkrētāka un mazāk ideoloģizētāka profesija.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Pauls Stradiņš atkal vadīja Rīgas pilsētas 2. klīnisko slimnīcu, kas drīz vien tika pārveidota par Republikānisko klīnisko slimnīcu, Ņina Stradiņa sāka vadīt Fizioterapijas nodaļu šajā slimnīcā un nostrādājusi tur līdz pat 78 gadu vecumam. No 1945. līdz 1974. gadam viņa vadīja nodaļu un deva lielu ieguldījumu fizikālās terapijas pilnveidošanā Latvijā.

Vienlaikus no 1944. līdz 1950. gadam Ņina Stradiņa bija Republikāniskās kaulu tuberkulozes slimnīcas galvenā rentgenoloģe un Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes Rentgenoloģijas katedras asistente.

Līdztekus viņa pasniegusi fizioterapijas kursu viņas dzīvesbiedra dibinātajā Rīgas 2. medicīnas skolā un Kursu pasākumu bāzē.

1952. gadā Ņ. Stradiņa iniciējusi Latvijas Fizioterapeitu un kurortologu zinātniskās biedrības dibināšanu un ilgus gadus bija tās valdes locekle, 1971. gadā viņa tika ievēlēta par šīs biedrības goda locekli. 1988. gadā, atzīmējot Ķemeru kūrorta 150 gadu jubileju, Ņ. Stradiņa tika apbalvota ar Aleksandra Lozinska medaļu.

Ņina Stradiņa ir vairāk nekā 20 zinātnisko publikāciju autore. Kopš 1958. gada viņa bija dzīvesbiedra Paula Stradiņa izveidotā Medicīnas vēstures muzeja Zinātniskās padomes locekle.

1987. gadā Ņina Stradiņa kopā ar dēlu Jāni un vedeklu Laumu apmeklēja Kostroņu ciemu, kur bija pagājuši viņas bērnības gadi, kur bija apbedīta viņas māte un māsa (apbedījuma vietas nav saglabājušās).

1980. gadu beigās –1990. gadu sākumā Ņina Stradiņa ar iedvesmu atbalstījusi Latvijas Tautas fronti (LTF), kuras mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana.

Latvijā pazīstamais profesors Kristaps Rudzītis (1899–1978), kurš jau no Petrogradas laikiem bija pazinis Stradiņu ģimeni, saucis Ņinu Stradiņu par "goda latvieti". Savukārt viņas dēls – akadēmiķis Jānis Stradiņš atzīmējis, ka "mamma neasimilējās, taču cienījusi visu latvisko".

Līdz pat sava mūža pēdējām dienām Ņina Stradiņa piedalījusies sabiedriskajā dzīvē, viņa regulāri apmeklējusi zinātniskos lasījumus, kas veltīti Paula Stradiņa piemiņai, Medicīnas vēstures muzejā.

Ņina Stradiņa ir mirusi 1991. gada 15. jūnijā Rīgā un tika apbedīta Meža kapos blakus dzīvesbiedram – akadēmiķim Paulam Stradiņam.

Ludmila Pribiļska

Ģimene:

Vecāki:

Tēvs – Fjodors Mališevs (1850–1939) – Volgas-Kamas bankas direktors Sanktpēterburgā, Sanktpēterburgas goda pilsonis, bibliofīls un kolekcionārs. 1935. gadā, neskatoties uz cienījamu vecumu, NKVD jeb IeTK orgānu darbinieki viņu arestējuši, izsūtījuši uz Kazahstānu, kur viņš arī miris.

Māte – Jevdokija Mališeva (dzim. Smirnova; ? – 1908) – cēlusies no tirgotāju Smirnovu-Baškirovu dzimtas.

Ņ. Stradiņas brāļi un māsas:

Aleksandrs Mališevs – kuģu būves inženieris, emigrējis uz Vāciju.

Nikolajs Mališevs – ?

Boriss Mališevs (1892–1966) — ārsts-patologanatoms, medicīnas izglītības organizators Kirgīzijas PSR.

Aleksejs Mališevs – bija lidotāja Pjotra Ņesterova tuvākais draugs, 1913. gadā kopā ar viņu izstrādājis augstākās pilotāžas figūru - “nāves cilpu”; pazudis bez vēsts Pirmajā pasaules karā.

Vera Mališeva – Sociālistu revolucionāru (eseru) partijas biedre, 1913. gadā pēc aresta izdarījusi pašnāvību.

Aleksandra – logopēde; Otrā pasaules kara laikā izdzīvoja Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburga) blokādē. 

Bērni:

Irēna Stradiņa (1925–1972) – gleznotāja un arhitekte.

Maija Sosāre (1926–2008) – valodniece, speciāliste angļu filoloģijā, Rīgas Medicīnas institūta Svešvalodu katedras vadītāja.

Jānis Stradiņš (1933–2019) – ķīmiķis, zinātnes vēsturnieks, profesors, akadēmiķis; 1998.–2004. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.

Asja Eglīte-Ērgle (1943) – Dr. med., ārste-fizioterapeite P. Stradiņa Republikāniskajā klīniskajā slimnīcā (pēc 1993. gada – P. Stradiņa Nacionālā slimnīca; Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca).

Mazbērni:

Pauls Stradiņš-jaunākais (1963) – inženieris un izgudrotājs, strādā Amerikas Saules enerģijas laboratorijā, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārvalstu loceklis.

Pēteris Stradiņš (1971) – kardioķirurgs, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, P. Stradiņa Universitātes asociētais profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.

Andrejs Ērglis (1965) – kardiologs, profesors, Latvijas Universitātes Kardioloģijas un sirds ķirurģijas katedras vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents.

Linda Sosāre (1963) – gastroenteroloģe.

Māra Sosāre (1957) – angļu valodas filoloģe.

Adrienna Kalniņa (1953–2023) – kardiologa Ulda Kalniņa atraitne.

Jana Pūķe – sociālo zinātņu speciāliste.

Informācijas avoti:

К. Арон, Ю. Салакс. Нина Фёдоровна Страдынь. Acta medico-historica Rigensia (1992) I: 321–323. https://dspace.rsu.lv/server/api/core/bitstreams/74823b60-f7c5-4892-8eea-c994f149b4d7/content

V. Avotiņš. Jānis Stradiņš: "Latvija nav tā neveiksmīgākā zeme". NRA. 10 декабря 2013 года. https://nra.lv/latvija/107606-janis-stradins-latvija-nav-ta-neveiksmigaka-zeme.htm

https://lr4.lsm.lv/lv/raksts/jivaja-istorija/nina-malisheva-i-ee-nakrepko-svjazannaja-s-latviey-i-medicinoy-s.a172370/