Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arsēnijs Starkovs

Arsēnijs Starkovs

Arsēnijs Starkovs  (1874. g. 8. (20). februārī  Toržokā, Tveras guberņā –  1927. g. 18. (pēc citiem datiem – 19.) decembrī  Vīnē, Austrijā) – Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors 1925.–1927. gadā

Nākamā profesora tēvs bija krievs, bet māte – itāliete, cēlusies no aristokrātiskas ģimenes.
Arsēnijs Starkovs 1892. gadā beidza Tveras klasisko ģimnāziju, 1897. gadā ar izcilību beidza Maskavas Universitātes Medicīnas fakultāti. Pēc universitātes beigšanas viņš palika strādāt Topogrāfiskās anatomijas un  operatīvās ķirurģijas katedrā.  Pēc gada viņu iecēla par šīs katedras prozektora palīgu.
1900. gada beigās Arsēnijs Starkovs aizstāvēja disertāciju “Etioloģija un muskuļa radītā kakla greizuma patoloģiskā anatomija” un 1901. gada 3. februārī viņam piešķīra medicīnas doktora zinātnisko grādu. 1902. gadā viņu apstiprināja  Topogrāfiskās anatomijas un operatīvās ķirurģijas katedras privātdocenta amatā. No 1900. līdz 1909. gadam viņš vienlaikus strādāja arī par asistentu-internu Maskavas Goļicina slimnīcā (bija uzcelta uz kņaza Dmitrija Goļicina (1738-1812) atvēlētiem līdzekļiem un darbojas no 1802. gadā).
1908. gadā Arsēnijs Starkovs tika ievēlēts un apstiprināts par Topogrāfiskās anatomijas un  operatīvās ķirurģijas katedras prozektoru, bet 1910. gadā viņu apstiprināja par  Maskavas Sieviešu medicīnas institūta deskriptīvās (aprakstošās) un salīdzināmās anatomijas profesoru.
1912. gadā viņš ir Maskavas Universitātes ekstraordinārais profesors, vienlaikus paliekot arī prozektora amatā. 1914. gadā viņu iecēla par Lielkņazienes Elizabetes Fjodorovnas lazaretes ārstu-ķirurgu, šeit viņš strādāja līdz revolūcijai Krievijā. 1916. gadā Kara medicīnas akadēmijas konferencē viņam piešķīra  Pētera Zagorska prēmiju par zinātniskiem darbiem.
1917. gadā Arsēniju Starkovu ievēlēja un apstiprināja par Kijevas Svētā Vladimira universitātes deskriptīvās (aprakstošās) anatomijas profesoru. 1921. gadā viņu ievēlēja par Ukrainas Zinātņu akadēmijas Dabaszinātņu nodaļas īsteno locekli. Taču drīz pēc tam viņš bija spiests emigrēt no Padomju Krievijas.
1922. gada augustā A. Starkovu ievēlēja par Sofijas universitātes (Bulgārijā) profesoru, taču šo amatu viņš neieņēma. Pēc dažām ziņām, viņš kopā ar ģimeni nelegāli esot šķērsojis Polijas robežu un no turienes pārcēlies uz Čehoslovakiju.
No 1923. līdz 1925. gadam A. Starkovs bija profesors Ukrainas Augstākajā pedagoģijas institūtā Prāgā.
1925. gada jūlijā Romas Karaliskās universitātes (Itālijā) Medicīnas fakultāte piešķīra Arsēnijam Starkovam doktora grādu medicīnā un ķirurģijā. 1925. gadā A. Starkovam tika izteikts priekšlikums kļūt par triju universitāšu –  Rumānijas, Bulgārijas un Latvijas –  katedru profesoru. A. Starkovs  izvēlējās Latviju, kur  valsts Ministru kabinets neklātienē bija apstiprinājis viņu par  anatomijas profesoru uz pieciem gadiem, ar noteikumu, ka pēc šī termiņa beigām viņš lasīs lekcijas latviešu valodā.
Arsēnija Starkova  zinātniskā un profesionālā karjera attīstījās visai veiksmīgi.  Katru gadu viņš brauca uz zinātniskajām konferencēm Itālijā. Viņš uzturēja zinātniskos sakarus arī ar  ukraiņu kolēģiem. 1927. gadā viņu ievēlēja par  Ukrainas zinātniskā institūta Berlīnē locekli.
1927. gada beigās profesors A. Starkovs kopā ar ģimeni brauca uz Ziemassvētku svinībām Itālijā, taču Vīnē pārsēšanas laikā no viena vilciena otrā viņš negaidīti nomira.
A. Starkova bija precējies ar Olgu, dzimušu  Rostenko, ģimenē bija divi dēli: Oļegs, dzimis 1913. gadā, un Igors, dzimis 1919. gadā.
Arsēnijs Starkovs apglabāts 1928. gada 9. janvārī pareizticīgo kapsētā Romā.

 

Informācjas avoti:


LVVA,  7427. f., 13. apr., 1633. l.,
LVVA,  2996. f., 17. apr., 42516. l,
Профессор А.В. Старков (некролог).  –  Сегодня, 23 декабря 1927 года, № 290.
Latvijas Universitāte desmit gados. Rīga, LU, 1929.

Михаил Талалай. Российский некрополь в Италии. М., Старая Басманная, 2014, стр. 669.

 

 

Tatjana Feigmane

Ilustrācijas tēmai