Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vasilijs Kļimenko

Vasilijs Kļimenko

Vasilijs  Kļimenko (1868. gada 17. aprīlī  Odesā –  1941. gada. 19. oktobrī  Rīgā) –  kopš 1921. gada ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību diagnostikas katedras profesors

Vasilijs Kļimenko ir dzimis Odesā. 1888. gadā viņš beidz 3. Pēterburgas klasisko ģimnāziju un tajā pašā gadā iestājās Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā, kuras pilnīgu kursu beidza 1893. gadā.

1893.–1894. gadā V. Kļimenko ir Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas doktorants. 1895. gadā viņam piešķīra medicīnas doktora zinātnisko grādu.

No 1893. Līdz  1900. gadam V. Kļimeno bija Krievijas armijas aktīvajā karadienestā. Sākumā  trešajā Somijas strēlnieku pulkā, pēc tam  Helsingforsas (Helsinku) kara lazaretē un Somijas leibgvardes pulkā. No 1900. gada novembra līdz 1901. gada decembrim viņš bija ordinators Sarkanā Krusta Sanktpēterburgas Ziemassvētku barakās.

No 1901. gada līdz 1904. gada maijam  V. Kļimenko  guva pieredzi  ārzemēs (Cīrihē, Parīzē, Bernē).

Krievu–japāņu kara laikā viņš bija Sarkanā Krusta dienestā, strādāja par ordinatoru Sv. Jura lazaretē Harbinā. No turienes viņu pārcēla  darbā Čitā  Sarkanā Krusta otrās Kijevas lazaretes nodaļas vadītāja amatā.

No 1905. gada oktobra līdz 1919. gada septembrim  viņš strādāja Pēterburgā Eksperimentālās medicīnas institūtā.

Pirmā pasaules kara gados profesors V. Kļimenko savu mediķa pienākumu veica aktīvajā armijā.

Kopš 1908. gada viņš bija Sanktpēterburgas Kara medicīnas akadēmijas privātdocents, bet no 1919. gada maija līdz 1921. gada septembrim – Samaras Universitātes profesors.

Taču darba apstākļi Padomju Krievijā profesoru neapmierināja un  viņš meklē iespēju emigrēt no valsts. Un tāda izdevība radās.

V. Kļimeno dzīvesbiedre Marija (dzimusi Dmitrijeva) savā pirmajā laulībā bija precējusies  precējusies ar  rīdzinieku Meijeru   – tas bija pieturas punkts braukšanai uz Latviju.

Vasilija un Marijas (1869–1937) laulība bija noslēgta 1902. gadā Ķeizara Krievijas misijas baznīcā Štutgartē (Vācijā). 1903. gada 14. oktobrī ģimenē piedzima dēls Vasilijs, kurš kļuva par Rīgas Krievu teātra aktieri. Ģimenē tika audzināta arī meita  (Marijas meita no pirmās laulības) Vera Meijere (dzimusi 1898. gadā). (Citos  avotos ir ziņas, ka Marijai bija pieci bērni no pirmās laulības.)

1921. gada sākumā V. Kļimenko vērsās pie Latvijas Augstskolas rektora (kopš 1923. gada – Latvijas Universitāte) E. Felsberga par iespējamu vakanci šajā augstskolā. Atbilde bija drīza un pozitīva. 1921. gada 17. novembrī  V. Kļimenko ievēlēja par  augstskolas Iekšķīgo slimību diagnostikas katedras profesoru, šo amatu viņš pildīja līdz 1938. gadam. Faktiski šajā amatā viņš strādāja jau kopš 1921. gada 1. jūlija.

No 1922. gada līdz 1928. gadam V. Kļimenko vadīja  Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Medicīnas mikrobioloģijas un infekcijas slimību katedru.

1923. gada  11. aprīlī  Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes padome, visiem locekļiem balsojot par, nolēma pielīdzināt V. Kļimenko Krievijā iegūto zinātnisko grādu Latvijas Universitātē piešķirtajiem zinātniskajiem grādiem.

Ar Ministru kabineta 1927. gada 20. janvāra lēmumu  Vasilijam Kļimenko tika piešķirta Latvijas pavalstniecība.

Tanī pašā gadā Latvijas Universitātes padome  atļāva V. Kļimenko vēl piecus gadus docēt krievu valodā un  sagādāja iespēju doties zinātniskajā komandējumā uz Itāliju. Profesors brīvi pārvaldīja arī vācu un franču valodu.

1935. gada 31. martā profesoram V. Kļimenko piešķīra izdienas pensiju un atļāva strādāt Latvijas Universitātē līdz 1938. gada 17. aprīlim, t.i., līdz 70 gadu vecuma sasniegšanai.  Pēc 1938. gada 17. aprīļa  V. Kļimenko ir Latvijas Universitātes  ārštata profesors.

Vasilija Kļimenko garīgais mantojums ir ap 50 zinātnisko darbu. Īpaši liels viņa nopelns ir garā klepus etioloģijas izpētē. Daudzi rīdzinieki pazina Kļimenko ne tikai kā Latvijas Universitātes profesoru, bet arī kā praktizējošu ārstu.

Vasilijs Kļimenko nomira 1941. gada 19. oktobrī, apbedīts blakus dzīvesbiedrei Pokrovas kapsētā, Rīgā.

Informācijas avoti:

LVVA, 7427.f., 13.apr.,  828.l.

Васильев К., Ефременко А. Профессор В.Н. Клименко. Из истории медицины. – Рига: изд-во АН ЛССР, 1964.

Populārā medicīnas enciklopēdija. – Rīga: Galvenā Enciklopēdiju izd-ba, 1985.

Т. Фейгмане. Русские в довоенной Латвии, III глава.

Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004.  

Sk.: Василий Николаевич Клименко, профессор медицины (1868-1941)

                                                                                            Tatjana Feigmane

 

Ilustrācijas tēmai