Sākumlapa > Tēmas > Personas
Eduards Gartjē

Eduards Gartjē

Eduards Gartjē (27.08.1872, Sanktpēterburgā –04.12.1959, Edinburgā, Skotijā) - no 1921. līdz 1944. gadam Latvijas Unuversitātes medicīnas fakultātes profesors, atzīts speciālists pediatrijas jomā. 

Pēc Sanktpēterburgas Kara medicīnas akadēmijas kursa absolvēšanas, 1896. gadā E. Gartjē sāka strādāt Sv. Marijas Magdalēnas slimnīcā par ārštata ordinatoru. 1898. gadā E. Gartjē tika norīkots kara medicīnas dienestā par  Semjonova-Aleksandra (Семёновско-Александровский)  kara hospitāļa jaunāko ordinatoru un vienlaikus viņš izpildīja Kara medicīnas akadēmijas Bērnu klīnikas ordinatora pienākumus.

Kopš 1904. gada viņš izpildīja otrā asistenta pienākumus Akadēmiskajā bērnu klīnikā. 1907. gadā Eduards Gartjē tika ievēlēts par Akadēmiskās bērnu klīnikas vecāko asistentu.

1912. gadā E. Gartjē tika iecelts  Jeļizavetas (Елизаветинская) mazgadīgo bērnu klīniskās slimnīcas Terapeitiskās nodaļas vadītāja amatā. Tanī pat gadā viņš kļuva arī par neiznēsāto bērnu patversmes (Zīdaiņu nama) vadītāju. 1914. gadā E. Gartjē tika ievēlēts par Psihoneiroloģiskā institūta (vēlāk – Valsts medicīnas zinību institūta) Bērnu katedras profesoru.

1900. gada 16. maijā E. Gartjē ieguva medicīnas doktora zinātnisko grādu Imperatora Kara medicīnas akadēmijā Pēterburgā.

1909. gadā Eduards Gartjē tika apstiprināts par Kara medicīnas akadēmijas privātdocentu bērnu slimību jomā ar klīniku.

Pasniedzēja darbu Eduards Gartjē bija veiksmīgi apvienojis ar praktisko darbu hospitāļos un patversmēs.

1910. gadā ar Imperatora pavēli Mihaila (Михайловская) klīniskās slimnīcas asistents Eduards Gartjē par uzcītīgu darbu un kalpošanu tika apbalvots ar Sv. Annas 3. pakāpes ordeni.

No 1912. līdz 1921. gadam E. Gartjē bija Pastēra Bērnu klīniskās slimnīcas Terapijas nodaļas vadītājs. Vairākkārt zinātniskajos nolūkos viņš tika sūtīts komandējumos uz ārvalstīm.

No 1914. līdz 1921. gadam Eduards Gartjē  bija Valsts medicīnas zinību institūta Bērnu slimību katedras profesors.

1921. gadā Eduards Gartjē pārcēlās uz neatkarīgo Igauniju, bet no turienes – uz Latviju. Tajā pat gadā Latvijā viņš tika apstiprināts bērnu slimību profesora amatā Latvijas Augstskolā (vēlāk – Latvijas Universitātē). Latvijas Universitātē E. Gartjē ir nostrādājis vairāk kā 20 gadus, līdz pat 1944. gada rudenim.

1928. gadā Gartjē ģimene pieņēma Latvijas Republikas pavalstniecību.

1940. gadā E. Gartjē tika apstiprināts par LU Bērnu slimību katedras vadītāju. Vācu okupācijas laikos viņš turpināja strādāt universitātē, kas tolaik tika pārdēvēta par Rīgas Universitāti.

Profesors Gartjē bija krievu studentu korporācijas «Ruthenia» goda filistrs.

1944. gada rudenī Eduards Gartjē devās beztermiņa bezalgas atvaļinājumā un kopā ar ģimeni aizceļoja uz Vāciju.

Profesora Eduarda Gartjē pēdēje dzīves gadi tika pavadīti Skotijā (Apvienotajā Karalistē), kur arī viņš mira 1959. gada 4. decembrī.

1905. gadā Eduards Gartjē ir salaulājies ar Eižēniju Vertu (Werth).  Šajās laulībās piedzimušas divas meitas: Irēna (dzim. 1907. g.) un Miļica ( dzim. 1912. g.).

Tatjana Feigmane

 

Avoti un literatūra:

LVVA, 7427. f., 13. apr.., 527. l.

Т.К.Шор. Семья доктора Э.Э.Гартье и Эстония

 

Ilustrācijas tēmai