Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Hodjakovs

Nikolajs Hodjakovs

Nikolajs Hodjakovs (1898.g. 12.novembrī Rostovā pie Donas – 1970.g. 24.oktobrī Rīgā) – ārsts otolaringologs, medicīnas zinātņu doktors, Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1965), Latvijas otolaringologu skola dininātājs.

N. Hodjakovs dzimis kalpotāju ģimenē. Beidza komercskolu (1917), studēja Donas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē (1917-1919), pēc tam mācījās un beidza Medicīnas fakultāti (1919-1924). Strādāja Donas universitātes Otolaringologu klīnikā par ordinatoru (1924-1927) un asistentu (1927-1930); Ļeņingradas 1. Medicīnas institūta Otolaringologu klīnikā par asistentu (1930-1934); Eksperimentālās medicīnas institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku (1930- 1935). Bez disertācijas aizstāvēšanas viņam tika piešķirta medicīnas zinātņu kandidāta pakāpe (1935), bet jau 1936. gadā N. Hodjakovs Ļeņingradas Eksperimentālās medicīnas institūtā aizstāvēja disertāciju „Par morfoloģiju un izplatīšanos” medicīnas zinātņu doktora grāda iegūšanai. Vēlāk Hodjakovs strādāja par Ivanovas Medicīnas institūta Ausu, kakla un deguna slimību katedras vadītāju un profesoru (1934-1947).

Kopš 1947. gada N. Hodjakovs dzīvoja Latvijā, strādāja Latvijas universitātes Medicīnas fakultātē par Ausu, kakla un deguna slimību katedras vadītāju (1947-1950), bet no 1950. gada līdz mūža beigām   – Rīgas Medicīnas institūtā par katedras vadītāju un profesoru. No 1948. gada Hodjakovs veica Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenā otolaringologa pienākumus, bija Latvijas Otolaringologu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs. Hodjakova zinātniskais darbs bija veltīts vidusauss un elpošanas ceļu iekaisumu, kā arī ļaundabīgo veidojumu kombinētās ārstēšanas ceļu un iespēju pētījumiem; viņš bija Latvijas otolaringologu pēckara skolas dibinātājs, viņa vadībā izauga vesela jauno ārstu – viņa sekotāju – paaudze. Apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni un divām medaļām. Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1965).

Nikolajs Hodjakovs mira 1970. gada 10.novembrī Rīgā, apglabāts Meža kapos.

 

Avoti: 

Populārā medicīnas enciklopēdija. -Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1985.;

A.Vīksna. „Latvijas universitātes Medicīnas fakultāte 1919-1950”, LU Akadēmiskais apgāds, 2011.; A.Vīksna. „Latvijas medicīnas profesūra: 1940-1950”,

Latvijas Universitātes Raksti. Zinātņu vēsture un muzejniecība, 2008, 716. sēj. 142.–152. lpp.

Ērika Tjuņina