Sākumlapa > Tēmas > Personas
Makss Beļenkijs

Makss Beļenkijs

Makss Beļeņkijs (1911.g. 10.aprīlī Vitebskas gub. – 1965.g. 25.decembrī Rīgā) – farmakologs, profesors, Rīgas Medicīnas institūta Farmakoloģijas katedras vadītājs (1952-1965), PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (kopš 1960. gada), viens no Latvijas farmakoloģijas skolas pamatlicējiem.  

Мakss Beļeņkijs ir dzimis Vitebskas guberņas Lepeļas pilsētā (tagad Baltkrievijas Vitebskas agabals). Viņa tēvs Ļevs Beļeņkijs bija skolotājs. Vēlāk Beļeņkiju ģimene pārcēlusies un Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu), kur Makss arī absolvējis vidusskolu, bet 1933. gadā – 2. Ļeņingradas Medicīnas institūtu (2. ĻMI). Divus gadus nostrādādams Austrumsibīrijā, M. Beļeņkijs atgriezās Ļeņingradā. Viņš strādājis par asistentu 2. ĻMI Farmakoloģijas katedrā un studējis aspirantūrā.

Otrā pasaules kara laikā M. Beļeņkijs dienējis par armijas toksikologu Karēlijā un 3. Ukrainas frontē (1941–1945). Pēc kara beigām viņš atgriezās iepriekšējā darba vietā – uz 2. ĻMI, kur kopš 1947. gada strādājis par Farmakoloģijas katedras docentu. 1952. gadā M. Beļeņkijs aizstāvējis medicīnas zinātņu doktora disertāciju, viņa zinātniskais vadītājs bija profesors Sergejs Aņičkovs – tolaik jau pasaulslavens speciālists, kas nodarbojies ar cilvēka sirds un asinsvadu pētījumiem, veģetatīvās nervu sistēmas farmakoloģiju.  

2. Ļeņingradas Medicīnas institūta Farmakoloģijas katedras vēsturē  šādi tiek aprakstīts katedras docenta M. Beļeņkija darbs.

„Viņš bija talantīgs zinātnieks un nevainojami cēlsirdīgs cilvēks. Pirms kara viņš bija katedras asistents. Kara sākumā mobilizēts, viņš dienējis par toksikologu. Demobilizējies gadu pēc kara beigām un atgriezies katedrā. Sergejam Viktorovičam izdevās aizraut viņu ar karotīdu kamoliņu problēmu, un Makss Ļvovičs, izmantodams savas lielās zināšanas bioķīmijā, parādījis karotīdo kamoliņu ķīmiskā jūtīguma bioķīmiskos pamatus. Viņa darba rezultāti deva jaunu virzienu pētījumiem katedrā, un, proti, refleksu, kas rodas karotīdu receptoros un tiek vērsti uz endokrīnajiem dziedzeriem, pētīšanā.

Sergeja Viktoroviča un Maksa Ļvoviča lekcijas tika stenografētas, un pēc PSRS Veselības aizsardzības ministrijas priekšlikuma tika izdota mācību grāmata. Tā bija pirmā farmakoloģijas mācību grāmata, kurā tika atainota Pavlova neirisma metode. Šī mācību grāmata tika izmantota visās valsts medicīnas augstskolās. [..] Būdami līdzautori, kopā ar savu skolotāju S.V. Aņičkovu, viņi uzrakstījuši monogrāfiju «Фармакология химиорецепторов каротидного клубочка» („Karotīdā kamoliņa ķīmisko receptoru farmakoloģija”) un farmakoloģijas mācību grāmatu «Учебник по фармакологии», kuru arī patlaban izmanto augstskolu studenti. М.Ļ. Beļeņkijs ir grāmatas «Элементы количественной оценки фармакологического эффекта»(1963. g.) („Farmakoloģiskā efekta kvantitatīvās novērtēšanas elementi”) autors, kas ir kļuvusi par ikviena farmakologa rokasgrāmatu.  

Būdams izcils zinātnieks un aktīvs sabiedriskais darbonis, М.Ļ. Beļeņkijs ir atstājis neizdzēšamas pēdas mūsu institūta vēsturē.”

 Pēc zinātņu doktora disertācijas aizstāvēšanas Мakss Beļeņkijs saņēmis piedāvājumu strādāt Rīgas Medicīnas institūtā (RMI, tagadējā Rīgas Stradiņa Universitāte), un šeit no 1952. gada un līdz pat mūža galam viņš bijis Farmakoloģijas katedras vadītājs; 1953. gadā ticis ievēlēts par profesoru.  Talantīgais, intelektuāli apdāvinātais un ārkārtīgām darba spējām apveltītais profesors M. Beļeņkijs uzreiz kļuvis per vienu no spīdošākajiem Latvijas mediķiem – par vienu no Latvijas farmakoloģijas skolas pamatlicējiem. 1960. gadā M. Beļeņkijs ticis ievēlēts par PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, 1961. gadā profesoram tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukums. Ilgus gadus profesors bijis Vissavienības Farmakoloģiskās biedrības valdes loceklis.   

Pēc ārstu atmiņām, kuri savulaik studējuši RMI, profesors M. Beļeņkijs bijis spīdošs un erudīts lektors, viņa lekcijas apmeklējuši ne tikai viņa kursa studenti, bet arī citi pasniedzēji un ārsti.  

Maksa Beļeņkija dzīves pavediens aprāvies pāragri un pēkšņi – 1965. gada 25. decembrī. Profesors ir apbedīts Rīgā, Raiņa kapos.

 Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

Arnis Vīksna. Pa ārstu takām. Rīga, Avots, 1990, 154.-155. lpp.;

Из истории кафедры фармакологии 2 Ленинградского медицинского института. (No 2. Ļeņingradas Medicīnas institūta Farmakoloģijas katedras vēstures.) Par dažiem skolotājiem studentu vidū klīst leģendas. Piemēram, kā piesēžot uz galda un īpatnēji velkot „r” skaņu, lekcijas lasīja pasniedzējs Makss Beļenkijs (bet studentes pirms viņa lekcijām skrēja uz frizētavu pucēties!), kā eksāmenu pieņēma Kristaps Rudzītis, kā Jūlijs Anšelēvičs saviem studentiem mācīja ne tikai profesionālās lietas, bet arī – kādai jābūt attieksmei pret pacientu. Kā Miervaldis Kaminskis gan ar bargām, gan asprātīgām metodēm – izdomājot pašsacerētus stāstiņus, piemēram, par Galvas apvidus artēriju – panāca, ka anatomijas gudrības paliek prātā. Un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl daudzas personības...

Tie ir skolotāji, kurus apbrīno, no kuriem dažkārt arī baidās, kuru mācības patur prātā uz mūžu, kurus atceras. Kuriem piemīt vārdos neizskaidrojamā harizma un dzīvesgudrība.

Dace Ezera

Ilustrācijas tēmai