Aleksandrs Lozinskis
Aleksandrs Lozinskis (1868. g. 26. decembrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1961. gada 5. aprīlī Pjatigorskā, Krievijas PFSR) – profesors, viens no Latvijas un Krievijas balneoloģijas pamatlicējiem. No 1904. līdz 1915. gadam bija balneoloģijas un klimatiskā kūrorta Ķemeri (līdz 1917. gadam Kemmern) direktors.
1887. gadā Aleksandrs Lozinskis iestājās Imperatora Kara medicīnas akadēmijā un 1893. gadā sekmīgi to pabeidza. A. Lozinskis ir ārsta-klīnicista profesora Vjačeslava Manaseina (1841–1901) skolnieks. Studenta gados viņš nodarbojās ar zinātniskiem meklējumiem, starp citu, izstrādāja darbu, kurā kritiski izvērtēja homeopātiju, tomēr viņš “nolika malā” priekšlikumu turpināt zinātnisko karjeru. Piecus gadus viņš strādāja par iecirkņa ārstu Kurgānas pilsētas apkārtnē. 1898. gadā pēc atgriešanās Pēterburgā sākās viņa aktīvas zinātniskās un publicistiskās darbības periods. 1900. gadā A. Lozinskim piedāvā kļūt par žurnāla “Еженедельник практической медицины” (kopš 1901. gada – “Врачебная газета”) redaktoru. Līdz 1918. gadam šis žurnāls ieņēma līdera pozīcijas starp medicīnas jautājumiem veltītajiem periodiskajiem izdevumiem Krievijā.
1901.–1903. gada vasarās A. Lozinskis strādāja Kislovodskā, tur arī sākās viņa aizraušanās ar balneoloģiju.
1904. gadā A. Lozinskis pieņēma priekšlikumu kļūt par Ķemeru kūrorta direktoru. 1905. gadā viņš spīdoši aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju Kara medicīnas akadēmijā Sanktpēterburgā. A. Lozinska darbības laikā Ķemeru kūrorts kļuva pazīstams kā visas Krievijas nozīmes kūrvieta. Kā direktors viņš bija iecerējis vispusīgi un secīgi attīstīt Ķemerus par skaistu kūrvietu un viņa pirmie soļi šajā virzienā bija – jaunas ārstniecisko vannu ēkas, jaunas ēkas slimnieku medicīniskajām konsultācijām celtniecība, jaunas telpas ierīkošana administrācijas vajadzībām un ārstniecisko vannu piešķiršanas pacientiem noregulēšana. Lai atpūtniekiem būtu lielākas ērtības, A. Lozinskis lūdza ierīkot zirgu tramvaja līniju, kas savienotu Ķemeru sanatoriju ar Rīgas līci. Pateicoties paša Aleksandra Lozinska un viņa kolēģa domubiedra Vladimira Sadikova (1874–1942) darbībai, Ķemeri vēl pirmskara gados ieguva balneoloģijas centra statusu. 1908.–1909. gadā A. Lozinskis publicēja instrukciju par sērūdens un dūņu vannu izmantošanu un arī ceļvedi par Ķemeru kūrortu krievu, latviešu un vācu valodā.
A. Lozinska ar Baltijas kūrvietu saistīto auglīgo dzīves posmu pārtrauca Pirmais pasaules karš. 1915. gadā divu pretstāvošu armiju frontes līnija pienāca pavisam klāt plaukstošajam Ķemeru kūrortam, un divos karadarbības gados tas bija stipri sagrauts. 1920.-30. gados Latvijas iestādēm vajadzēja Ķemerus uzbūvēt no jauna.
Aleksandru Lozinski iesauca karadienestā un iecēla par konsultantu Rīgas kara hospitālī, kuru evakuēja uz Petrogradu.
1922. gadā Aleksandrs Lozinskis, pamatojoties uz viņa dižciltīgo izcelsmi un nesaskaņas ar esošo boļševiku varu, tika izsūtīts no Petrogradas. Strādājis Vidusāzijā.
1925. gadā Aleksandrs Lozinskis, pēc izsūtījumā termiņa beigām, nolēma apmesties uz dzīvi Ziemeļkaukazā.
A. Lozinska turpmākā sekmīgā zinātniskā darbība ir saistīta ar Pjatigorskas Valsts balneoloģijas institūtu, šeit viņš ilgus gadus vadīja Balneoloģijas katedru, institūta mācību daļu un klīniku. A. Lozinskis ir vairāk nekā 200 zinātnisku darbu autors.
Aleksandra Lozinska dāžie darbi:
Лозинский А.А. Бальнеология практического врача. T. 1–3. – Петроград, 1915–1927;
Лозинский А.А. Лекции по общей бальнеологии. – Москва, 1949.
Лозинский А.А. Из воспоминаний о работе на курорте Кемери. Из истории медицины. Т. 3. – Рига, 1960, с. 235–244.
Svetlana Kovaļčuka
Informācijas avoti:
Н.Ф. Страдынь, Я.П. Страдынь. Выдающийся бальнеолог А.А. Лозинский – исследователь курорта Кемери. Из истории медицины. Т. 5. Рига, 1963.
100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēurē. http://www.ieverojamiemediki.lv/l/lozinskis-aleksandrs/
Ilustrācijas tēmai
