Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vladimirs Sadikovs

Vladimirs Sadikovs

Vladimirs Sadikovs (1874. g. Sakrpēterburga, Krievijas impērijā – 1942. g. Kazaņā, Krievijas PFSR) – bioķīmiķis, Ķemeru kūrvietas zinātniskais līdzstrādnieks, Ļeņingradas Valsts universitātes profesors 

V. Sadikovs ir dzimis  Pēterburgā,  1897. gadā viņš beidza Sanktpēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti.   Ilgāku laiku strādāju zinātnisko darbu Berlīnē. Kopš 1904. gada līdz 1917. gadam V. Sadikovs bija Krievijas Finansu ministrijas Centrālās ķīmiskās laboratorijas līdzstrādnieks.  

Ar Ķemeru kūrortu V. Sadikova  darbība saistījās no 1908. līdz 1914. gadam. Šajos gados V. Sadikovs kopā ar Aleksandru Lozinski izstrādāja un zinātniski pamatoja balneoloģijas (ūdensdziedniecības), dziedināšanu ar dūņām, elektroterapijas un dietoloģijas situāciju. Kopīgiem spēkiem viņi  izstrādāja arī  minerālūdeņu vispārīgo  klasifikāciju, par pamatu izmantojot Svantes Arēniusa jonu teoriju; viņi rūpīgi izpētīja dūņu procedūru iedarbību uz cilvēka organismu. Vēlāk šie galvenokārt Ķemeros veiktie pētījumi tika apkopoti A. Lozinska  fundamentālā trīssējumu darbā “Бальнеология практического врача”  (Петроград, 1915–1917), šajā darbā A. Lozinskim palīdzēja V. Sadikovs, M. Sergejevs, A. Rubels  u.c.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, V. Sadikovs piedalījās akadēmiķa Nikolaja Zelinska izstrādnēs par aktīvās ogles izmantošanu universālajās gāzmaskās. 1917. gadā V. Sadikovs kļuva par Maskavas Universitātes docentu. 1921. gadā viņš sāka strādāt  Petrogradas Universitātē, kopš šī gada viņš kopā ar  akadēmiķi Vladimiru Vernadski nodarbojās ar dzīvas vielas  pētījumiem PSRS Zinātņu akadēmijas bioķīmiskajā laboratorijā. 1935. gadā V. Sadikovs pēc Ivana Pavlova uzaicinājuma pārgāja strādāt Fizioloģiskajā institūtā.

Otrā pasaules kara laikā V. Sadikovs bija Ļeņingradas blokādē, no turienes viņu evakuēja uz Kazaņu, kur viņš drīz vien nomira.

Svetlana  Kovaļčuka

 

Informācijas avots:

Н.Ф. Страдынь, Я.П. Страдынь. Выдающийся бальнеолог А.А. Лозинский – исследователь курорта Кемери // Из истории медицины. Рига, 1963, Т. 5.

 

Ilustrācijas tēmai