Sākumlapa > Tēmas > Personas
Ņina Orlova

Ņina Orlova

Ņina Orlova (1894.g. 19.janvārī Polockā – 1980.g. 11.decembrī Rīgā) – krievu valodas skolotāja.

Ņina Orlova dzimusi virsnieka ģimenē, kuru krievu – turku karā ievainoja kaujās pie Pļevnas, par ko bulgāru valdība viņam vēlāk maksāja pensiju. 1911. gadā beidza Ņina beidza Eifrosīnijas Svētā Pestītāja baznīcas klostera sieviešu skolu, iegūstot mājskolotājas diplomu ar tiesībām pasniegt krievu valodu, aritmētiku, ģeometriju, ģeogrāfiju un vēsturi.

Pēc sieviešu klostera priekšnieces – Oksfordas un Sorbonas zinātnisko grādu īpašnieces- ieteikuma devās uz Galīciju, kas tolaik atradās Austroungārijas sastāvā, un sāka strādāt par skolotāju un audzinātāju krievu bērnu patversmē Sanokas pilsētā. Lēmums doties uz Galīciju bija ļoti drosmīgs, jo vietējā vara krievu valodas mācīšanu un krievu kultūras popularizēšanu uzskatīja par vēlmi rusificēt vietējos iedzīvotājus. Lai gan daļa Karpatu iedzīvotāji, t.s. rusīni nekautrējās atzīt krievu kultūru, un tieši ar šiem cilvēkiem strādāja Ņina Orlova. Šis neilgais darba laiks jaunās skolotājas atmiņā palicis uz visu mūžu. Ne velti viens no viņas žurnālistes pseidonīmiem bija ”Gaļickaja” . 1913. gada oktobrī pēc Galīcijas krievu labdarības organizācijas priekšsēdētāja grāfa V. Bobrinska ielūguma Orlova pārcēlās uz Pēterburgu. Šī biedrība kļuva par viņas jauno darba vietu. Biedrības nodaļas darbojās arī citās Krievijas pilsētās. Pilsoņu kara laikā Ņ. Orlova atradās Berdjanskas pilsētā (Tavrijas guberņā).

1920. gadu sākumā Ņina Orlova pārcēlās uz Rīgu. No 1922. gada strādāja par krievu valodas skolotāju Rīgas 9. krievu pamatskolā (Mazā Nometņu ielā 14).

Viņas bijušais skolnieks, vēlāk filoloģijas doktors Vladimirs Mirskis atcerējās: „Ļoti lielu ietekmi uz mani atstāja tādi skolotāji kā Ņina Orlova, ļoti labsirdīgs cilvēks, ar spilgti izteiktām literārām spējām, ko pierādīja kaut vai viņas sarakste ar ne vienu citu kā Ivanu Buņinu. Tieši Ņ. O. aizsūtīja rakstniekam uz Ameriku manu dzejoli „Svētvakars”/«Сочельник», kur to arī nopublicēja. Viņa visādi veicināja bērnos interesi par lasīšanu, nesa uz klasi savas grāmatas, deva mums tās uz 2-3 nedēļām, savukārt mājas lasīšanas stundā skolēni atstāstīja izlasīto grāmatu saturu. Līdz ar to arī pārējiem citiem pēc tam radās vēlēšanās to paņemt bibliotēkā.” (Skat.: V. Mirskis „Mātes lūgšana jeb Rūgtie un saldie augļi”)/См.: В.Мирский. Молитва матери, или Горькие и сладкие плоды»).

Ņ. Orlova tika cienīta un mīlēta vietējās krievu inteliģences aprindās. Aizrāvās ar žurnālistiku, viņas raksti nereti parādījās laikrakstā „Rossija/Krievija”/«Россия» (ASV).

Ņ. Orlova turpināja skolotājas gaitas arī vācu okupācijas laikā un pirmajos pēckara gados. Līdz savas dzīves pēdējām dienām bija aktīva draudzes locekle Svētās Trejādības Pārdaugavas pareizticīgo baznīcā, aktīvi sarakstījās gan ar savas zemes, gan ārvalstu korespondentiem.

Tatjana Feigmane

Vera Auškāpas vēstules no Sibirijas Ņinai Orlovsi.  http://www.sakharov-center.ru/asfcd/auth/?t=page&num=4722

Игорь Закке о Нине Онуфриевне Орловой

Ilustrācijas tēmai