Sākumlapa > Tēmas > Personas
Olimpiāda Ļišina

Olimpiāda Ļišina

Olimpiāda Ļišina (Олимпиада Николаевна Лишина) (Bočagova)
(1875 — 1961)
Anna Segedija-Ļišina (Сегедий-Лишина)
( ? — 1944)
Aleksandrs Bočagovs
(1885 — 1952)

Olimpiāda Ļišina dzimusi 1873. gada 24. jūnijā Čerņigovas guberņas muižnieka Nikolaja Valentija (Валентий) ģimenē. Vidējo izglītību viņa ieguva Odesā O. V. Pillera privātajā ģimnāzijā, kuru absoolvēja ar zelta medaļu. Viņas mūža sapnis bija operas dziedātājas karjera.

Pēc apprecēšanās Olimpiāda Valentija, tagad jau Ļišina, pārcēlās uz Maskavu un nopietni pievērsās dziedāšanai filharmonijā. Kopš 1900. gada viņa kopā ar dzīvesbiedru apmetās uz dzīvi Rīgā un kā iepriekš turpināja nodarboties ar dziedāšanu, regulāri apmeklēdama Rīgas sieviešu dziedātāju biedrību. Krievu-japāņu karš krasi mainīja Ļišinu ģimenes dzīvi. Par Olimpiādas Ļišinas pirmo vīru ir maz ziņu. Parasti tika teikts tikai par to, ka 1908. gadā dzīvesbiedra slimība piespieda viņu sākt domāt par iztikas līdzekļu pelnīšanu ģimenes uzturēšanai. Saskaņā ar viņas mazdēla Georgija atmiņām, viņa vectēvs bija jūras flotes virsnieks un  kaujā pie Cusimas viņš guva ļoti smagu ievainojumu.

Tātad Olimpiāda Ļišina atvēra ģimnāziju Rīgā Dzirnavu ielā (Мельничная) namā numur 46. Pirmā skolniece, kas tika ierakstīta ģimnāzijas sarakstos, bija viņas pašas meita Anna. Vēlāk Anna Segedija-Ļišina (Сегедий-Лишина) pati kļuva par pasniedzēju mātes ģimnāzijā.

Jau pirmajā mācību gadā ģimnāzijā mācījās 66 audzēknes. Drīzumā audzēkņu skaits sasniedza pustūkstoti. Pirms Pirmā Pasaules kara Ļišinas finansiālais stāvoklis tā stabilizējās, ka viņa varēja atļauties sev nodibināt savā ģimnāzijā „O.N. Ļišinas privātās sieviešu ģimnāzijas palīdzības audzēknēm trūkumcietējām biedrību”(«Общество помощи нуждающимся учащимся женской частной гимназии О. Н. Лишиной»). Par nopelniem pedagoģijas un sabiedriskās darbības jomā viņa tika apbalvota ar Zelta medaļu uz Annas lentes.

Pienāca 1914. gada augusts: sāka runāt lielgabali, un mūzām nācās apklust. Kad ievainoto plūsma nonāca no frontes Rīgā, Olimpiāda Ļišina kļuva par Rīgas veļas kara dalībniekiem šūšanas biedrības priekšsēdētāju. Kad vācieši tuvojās Rīgai, sākās pilsētā esošo uzņēmumu un mācību iestāžu evakuācija. Ģimnāzijas īpašums tika izvests uz Vologdu un, kā daudz kas cits, kaut kur pazuda. 1933. gadā ģimnāzijas 25 gadu jubilejas priekšvakarā Olimpiāda Ļišina atcerējās tos laikus: «1916. gada 3. novembrī es pēc audzēkņu vecāku lūguma atgriezos Rīgā. Iztukšotās, sagrautās telpas tika steidzami sakārtotas, un 22. novembrī jau sākās mācības. Kad es gatavojos atgriezties Rīgā, mani brīdināja, ka ģimnāzijai, kas atrodas kara darbības apvidū, tiks atņemtas tiesības, bet tomēr visas 1917. gada izlaiduma skolnieces saņems atestātus ar visām tiesībam. 17. gada augustā ģimnāzijā jau atkal bija 360 skolnieces. Bet 21. augustā, tajā dienā, kad tika nozīmēti pāreksaminējumi, pilsētā ienāca vācieši, un viss, ko mēs bijām sasnieguši smaga darba rezultātā, atkal bija vējā. Es smagu ģimenes apstākļu dēļ atkal tiku spiesta aizbrakt, precīzāk, pat aiziet — braukt nebija ar ko — uz Pēterburgu, bet atgriezdamās, es atradu savas ģimnāzijas vietā vācu ģimnāziju «Höhere Töchterschule», ar vācu personālu, vācu pasniegšanas valodu.

Krievu valoda tika strikti aizliegta, ģimnāzijā runāja tikai vāciski. Toties par kādiem svētkiem mums kļuva 18. novembris — neatkarīgās Latvijas proklamēšanas diena, kad vienā naktī ģimnāzija atkal pārvērtās par krievu. Atceros, kad nākamā dienā es iegāju zalē pie sapulcējošam skolniecēm un paziņoju viņām, ka mūsu sienās gribu dzirdēt tikai krievu valodu, daudzas, it īpaši no jaunākām klasēm, saka raudāt. Viņas jau paspēja to aizmirst».

Kopš 1919. gada vasaras sākuma Rīgā no Liepājas atgriezās Kārļa Ulmaņa valdība. Mazākumtautības dibināja savas apvienības, lai cienīgi pārstāvētu savas intereses Latvijas Satversmes Sapulcē. Krievu vidē par pirmo savienību kļuva Krievu Tautas Demokrātiskā Savienība (KTDS) (Русский Народно-Демократический Союз (РНДС). Viens no tās līderiem bija zvērināts pilnvarotais Aleksandrs Bočagovs, pēc izcelsmes - no Rīgas vecās krievu tirgotāju ģimenes, nākamais Latvijas Saeimas deputāts. 1919. gada 13. jūlijā Latvijas tautas Padomes kārtējā sēdē zvērināts pilnvarotajs A. Bočagovs uzstājās ar deklarāciju. Tajā tika pausta pārliecība, ka «visām minoritātēm tiks nodrošināta kultūras nacionālā pašnoteikšanās». KTDS līdzdarbojoties tika izveidota Krievu skolotāju savienība (KSS) (РУС), kuras vadību uzticēja Olimpiādai Ļišinai. Drīzumā Skolotāju savienības darbība izvērsās visā Latvijā.

Patlaban ir grūti droši teikt, kas bija primārais, bet kas sekundārais: vai nu kopīgā politiskā darbība noveda pie laulībām, vai nu paredzamā tuvība veicināja Ļišinas politiskās zvaigznes lēktu. Taču tajās dienās  Aleksandru Bočagovu un Olimpiādi Ļišinu sasaistīja laulība.

Tika aizmirsts vienmuļš dzīves ritms. Likās ka pats laiks virmoja apkārt. Jaunā valsts dibināja savas institūcijas. Šādos apstākļos KSS, kā varēja organizēja krievu skolu dzīvi. Savienība cīnījās par minoritāšu autonomo skolu izveidošanu, ierosināja jautājumu par nacionālo kultūru autonomiju, izstrādāja jaunas skolu attīstības koncepcijas, jaunas programmas. 1919. gada 8. decembrī Tautas Padome pieņēma likumu, saskaņā ar kuru Latvijā tika ieviesta bērnu no 6-16 gadiem obligātā apmācība sešgadīgajās skolās. Visās obligātajās skolās apmācība notika skolniekiem dzimtajā valodā. Par pirmo Latvijas Izglītības ministrijas Krievu nodaļas priekšnieci tika iecelta Olimpiāda Ļišina, kura ieņēma šo amatu no 1919. gada 29. decembra līdz 1921. gada 17. maijam. Nodaļas pilnvarās ietilpa krievu izglītības sistēmas atjaunošana. 1919./1920. mācību gada beigās Latvijā darbojās 127 krievu pamatskolas ar 11842 audzēkņiem un 362 skolotājiem. Turklāt, eksistēja 12 vidusskolas, kurās mācījās 1214 audzēkņu un strādāja 172 skolotāju.

Jau 20. gadu sākumā skola tika iesaistīta «lielajā politikā», kas sadalīja Latvijas politiski aktīvo krievu inteliģenci «monarhistos» un „februāristos” («февралистов»). Šādas «lielās politikas» aktivitātes nebija Ļišinas stiprā puse. Viņas raksturs bija izlēmīgs, stingrs. Viņa nepazina vārdu kopmpromiss. Pēc viņas mazdēla Georgija atmiņām, kas dzīvoja vecās mātes ģimenē, tieši viņa bija ģimenes galva. Ļišinas rakstura pazīmes ir sastopamas arhīva mapēs. Viņas rīkojumu teksti – gan ģimnāzijas dokumenti, gan Izglītības ministijas krievu nodaļas rīkojumi – tās ir drīzāk karavadoņa pavēles kaujas laukā, bet nevis kārtējais kancelejas dokuments. Ne jau visiem patika šāds raksturs. Kā arī izteikti konservatīvā Ļišinas politiskā orientācija. Arī pati viņa bija ekspresīva personība, bet nevis iemiesotais eņģelis.

1920. gada sākumā Rīgā atgriezās izcilais pedagogs Fjodors Erns – viņš nomainīja Ļišinu, ieņemot priekšnieka amatu Izglītības ministijas Krievu nodaļā. Un viņa nodevās pedagoģiskai  darbībai savā ģimnāzijā.

Kā atcerējās ģimnāzijas audzēkne I.Gorškova: «Ģimnāzija savā iekšejā dzīvē vadījās no speciāli izstrādātajiem «Nolikumiem», kuri iekļāva sevī 4 sadaļas: par mācībām, par dežūrām klasē, par attiecībām starp ģimnāzistēm un par ģimnāzistu uzvedību ārpūs ģimnāzijas. 1. punksts bija šāds: «Skolniecēm ir pienākums mācību laikā apmeklēt stundas, nenokavējot uz lugšanu pirms stundas sākuma». 6. punkts: „Skolniecēm ir pienākums ierasties stundās noteiktajā formas tērpā un  ar visiem mācībām nepieciešamajām mācību grāmatām». 7. punkts: «Lieku greznuma lietu, kas neatbilst formas tērpam, nēsāšana, un proti: gredzenu un aproču , tiek aizliegta». 20. punkts: «Skolniecēm tiek aizliegts apmeklēt teātri un citas sabiedriskās izpriecu vietas bez ģimnāzijas vadības atļaujas». Šos „Nolikumus” katra ģimnāzijas skolniece pārrakstīja savā būrtnīcā, kas bija dienasgrāmata atzīmju izlikšanai un mājas darbu ierakstīšanai».

Katru rītu visas ģimnāzijas audzēknes pulcējās zālē. Tieši  8.15 atvēras durvis durvis un zālē ienāca Olimpiāda Ļišina, kura vērsās pie ģimnāzistēm ar vārdiem: «Labdien, berni! Lūdzu, lūgsimies». Lūgšanās notika pie Pestītāja tēla, kas svētī bērnus. Šodien šī svētbilde atrodas Rīgas Svētā Radoņežas Sergija Svētās Trijādības klostera dievnamā, un bijušās ģimnāzijas audzēknes, kamēr varēja, gāja uz šo klosteri lūgties pie savas svētbildes. Lūgšanas beigās krievu valodā tika skaitīta lūgšana latviešu, vācu un poļu valodās, jo ģimnāzijā mācījās ne tikai jaunietes no krievu ģimenēm. Kad daudzvalodīgās lūgšanas skaitīšana tika pabeigta, ikona tika aizklāta ar gaiši zilu aizkaru, un audzēknes klases vadītāju pavadībā gāja uz klasēm.

Mācību programmas saturs bija tāds pats, kā citās skolās. Īpaša ievērība mācību procesa gaitā tika veltīta krievu valodai, krievu literatūrai, ģeogrāfijai un Krievijas vēsturei. Dzimtās valodas stundas pamatskolas pēdējās klasēs vadīja pati Olimpiāda Ļišina.

Par «Lielo krievu valodas stundu» O. Ļišina sauca ģimnāzijā notiekošos vakarus, kuros audzēkņi iestudēja dažādas lugas. Olimpiāda Ļišina rakstīja lugu scenārijus, un pēc tam pati iestudēja tās skatuvē. Ģimnāzijas jubilejas 1933. gadā tās audzēknes «Lielās krievu valodas stundā» nospēlēja lugu pēc A. Puškina poēmas «Jevgēņijs Oņegins”. Savā 25 gadu jubilejā ģimnāzija saņēma apsveikumus no Latvijas prezidenta A. Kvieša, Saeimas priekšsēdētāja, Skolu departamenta vadītājiem un Latvijas krievu biedrībām.

Ģimnāzija tika slēgta 1936. gada 17. jūnijā. Par slēgšanas pamatprincipu kalpoja Izglītības ministrijas instrukcija par skolnieku sadali pa skolām saskaņā ar viņu tautību. Izpildot šīs instrukcijas prasības, no ģimnāzijas tika spiesti aiziet gandrīz puse skolnieku.

Izņemot tiešu pedagoģisko darbību, Olimpiāda Ļišina nodarbojās ar sabiedrisko darbu. 1923. gadā Ļišina dibināja Krievu baznīcas dziedāšanas cienītāju pulciņu. Smagu šaubīšanos laikā dziesma bija viņas vienīgais atbalsts. Pulciņa apvienošanās mērķis bija apvienot tautas dziesmu un  garīgo dziesmu cienītājus , lai viņi piedalītos izglītojošā darbā. Olimpiāda Ļišina bija ne tikai vadītāja, bet arī pati disciplinētākā tā dalībniece. Turklāt, viņa veicināja krievu ārstu arteļas ambulatorijas, kā arī krievu tautas bibliotekas atklāšanu Maskavas forštatē. Par nopelniem sabiedrības labā 1929. gadā viņa tika apbalvota ar Trīs Zvaigžņu 4. pakāpes ordeni.

Pēc ģimnāzijas slēgšanas Olimpiāda Ļišina atstāja sabiedriskās dzīves aktivitātes. Olimpiāda Ļišina  mira 1961. gada jūnijā. Līdzās ar viņu Pokrova kapos tika apbedīti viņas meita Anna un vīrs Aleksandrs Bočagovs, sektors G (Г),numur12.

Oļegs Puhļaks

См. Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004

Т.Фейгмане. Русские в довоенной Латвии (глава III). - Рига, 2000

Ираида Горшкова

Лишин Николай Николаевич