Iraīda Gorškova

Iraīda Gorškova (1918. g. 19. septembrī Duļovā, Maskavas guberņā, Krievijas PFSR – 2009. g. 11. novembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – radioinženiere, Baltslāvu Kultūras attīstības un sadarbības biedrības aktīviste. 

Gandrīz divi gadu desmiti bija cieši saistījuši mūs ar Iraīdu Gorškovu, 1938. gada Valsts Rigas  krievu ģimnāzijas absolventi, Baltslāvu Kultūras attīstības un sadarbības biedrības Valdes locekli. Radošai sadarbībai ar viņu nekad nav traucējusi tā gadu starpība, kas bija starp mums, jo mūs vienojušas gan kopīgās intereses, gan katras atšķirīgums, un arī pārbaudījumus nācās kopā pārvarēt liktenīgajos vēstures pavērsienos… 

Tāpat, kā visi viņas paaudzes pārstāvji, Iraīda Gorškova bija aculieciniece dažādu politisko iekārtu maiņai. Un vēlāk mēs kopīgi pārdzīvojām tās globālās pārmaiņas, kas notikušas toreizējā Padomju Savienībā. Dzīve attīstījās pa spirāli. Iraīdas Gorškovas dzīves pieredze šķita mums ļoti svarīga un interesanta. 

Iraīda Gorškova bija izaugusi Rīgā, Maskavas forštatē (tagad – Latgales priekšpilsēta), Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas strādnieku vidē. Viņa mēdza atcerēties, ka “te visus kristiešu svētkus svinēja, kā pienākas”. Kuzņecova fabrikā bija strādājušas vairākas viņas senču paaudzes. Iraīdas vectēvs - Grigorijs Golovkins (speciālists porcelāna apgleznošanā) kopā ar savu ģimeni ieradies Rīgā 19. gadsimta 80. gadu beigās, kad  Daugavas krastā Matvejs Kuzņecovs bija uzbūvējis porcelāna un fajansa fabriku un no savām Krievijas fabrikām vedis uz šejieni speciālistus. Grigorijs Golovkins ir miris 1894. gadā Rīgā un apbedīts Rīgas Ivana kapos. 

Pirmā pasaules kara laikā Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika līdzās ar daudziem citiem uzņēmumiem tika evakuēta no Rīgas (tolaik vienas no piecām industriāli visattīstītākajām Krievijas impērijas pilsētām) uz kādu no impērijas iekšzemes guberņām, taču pēc tam Gorškovu ģimene kopā ar fabriku bija atgriezusies Rīgā. 

Tolaik Iraīdas mātei – Aleksandrai Gorškovai – nācās rūpēties jau par trim bērniem: Valerjānu, Jevgeņiju un Iraīdu. Dzīve pēc Pirmā pasaules kara bijusi ļoti smaga. Tēva vairs nebija starp dzīvajiem, un mazo Iraīdu kopā ar citiem pareizticīgo ģimeņu bērniem pieņēmis Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris.Tur bērniem devuši pajumti, ēdinājuši un skolojuši viņus tik ilgi, kamēr īstā ģimene, nostājoties uz savām kājām, varēja atkal rūpēties par savām atvasēm. Vasarā bērnus bieži bija veduši uz Valgundes Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi – sieviešu klosteri pie Jelgavas, kur viņi uzturējušies svaigā gaisā, pastaigājušies mežā, lūgušies un palīdzējuši lauku darbos. 

Iraīda Gorškova mācījusies Olimpiādas Ļišinas privātajā sieviešu ģimnāzijā. Atceroties stingro kārtību šajā ģimnāzijā, viņa uzsvēra, ka mācības bija par maksu un nebūt ne visas ģimenes varēja atļauties šādus izdevumus. Atradās ziedotāji, kuri maksājuši par bērnu skološanu. Taču audzēknes nezināja savu labdaru vārdus – tāda ir pareizticīgo krievu tradīcija (tāpat kā ikonu gleznotāji nekad neparakstīja savus autordarbus). Iraīdai bija palaimējies mācīties kopā ar tādu krievu vēsturē pazīstamu ģimeņu pēctečiem, kā Rjabuškinski, Sobinovi, Jakobi, Boki-Stolipini u.c. Savu labdaru vārdus viņa uzzinājusi tikai 1990. gadu beigās, pētot arhīvu materiālus.

Būdama ģimnāziste, Iraīda aktīvi iesaistījusies skautu un gaidu kustībā, kur ieguvusi ne tikai fizisko rūdījumu, bet arī daudz uzticamu draugu. Pēc O. Ļišinas ģimnāzijas slēgšanas 1936. gadā Iraīda Gorškova mācījusies Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā, ko sekmīgi absolvējusi 1938. gadā. Taču studēt augstskolā viņa nespēja materiālo līdzekļu trūkuma dēļ. Tādējādi viņai bija jāsāk savas darba gaitas Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā. 

Sapni par studijām augstskolā Iraīdai Gorškovai izdevās īstenot tikai pēc Otrā pasaules kara beigām. Radioinženieres diplomu viņa ieguvusi pēc neklātienes studijām Ļeņingradas Politehniskajā institūtā. Gandrīz trīsdesmit gadus I. Gorškova bija nostrādājusi rūpnīcas VEF Tehniskās kontroles nodaļā, 1973. gadā aizejot pensijā. 

Iraīda Gorškova brīvi pārvaldījusi trīs valodas – krievu, latviešu un vācu. Skaidrs un racionāls skats uz dzīvi, atjautīgums, izcilas darbaspējas, pašsavaldīšanās, humora izjūta un lieliska atmiņa – šīs viņas rakstura īpašības vienmēr mūs sajūsmināja. Gan strādājot rūpnīcā VEF, gan būdama pensijā, Iraīda Gorškova katru gadu apceļoja kādu no mūsu zemes nostūriem, ar fotoaparāta palīdzību cenšoties iemūžināt šo ceļojumu interesantākos mirkļus. 

Iraīda Gorškova aktīvi darbojusies Baltslāvu Kultūras attīstības un sadarbības biedrībā jau kopš tās dibināšanas brīža 1988. gadā. Kopā ar viņu mēs bijām īstenojušas daudzus interesantus projektus. Tostarp, tika atjaunotas aizmirstās pareizticīgo tradīcijas, atzīmējot Vissvētās Dievmātes Patvēruma svētkus, Ziemassvētkus, Masļeņicu (austrumslāvu svētkus pirms Lielā gavēņa, kas saistīti ar atvadīšanos no ziemas – tulk. piez.) un Lieldienas. Tāpat mēs rīkojām arī tradicionālos krievu mūzikas vakarus Kurzemes pilīs un pirmskara Rīgas krievu ģimnāziju absolventu ikgadējās tikšanās. Iraīda Gorškova pazina katru no viņiem personīgi un sūtīja vēstules pasaulē izklīdušajiem bijušajiem ģimnāzijas biedriem. Viņu pazina gan Austrālijā, gan ASV, gan Kanādā.

Īpaši gribētos pieminēt tālo 1996. gadu, kad Vecrīgā, Palasta (Pils) ielā 9, bijušajā Pētera I palastā (pilī) mēs kopā ar Iraīdu Gorškovu bijām organizējušas izstādi, kurā tika eksponēti Kuzņecova fabrikā ražotie porcelāna izstrādājumi no rīdzinieku privātkolekcijām. Savu “zelta servīzi” eksponējis arī izcilais mūziķis Igors Bočarņikovs - Baltslāvu Kultūras attīstības un sadarbības biedrības biedrs. Aplūkot šo izstādi bija ieradušies arī Matveja un Sidora Kuzņecovu radinieki, atnesot savas dzimtas porcelāna servīzes. 2006. gadā mēs atkal pieminējām Matveju Kuzņecovu, rīkojot mūsu biedrības konferenci “Kuzņecova manufaktūras mantinieki – daudznacionālās Rīgas sastāvdaļa”. Pie mums bija viesojušies cilvēki, kuri agrāk strādājuši šajā uzņēmumā, kā arī Tatjana Pītersa – Duļovas porcelāna fabrikas porcelāna mākslinieka Vasilija Misjagina (1872–1955) mazmeita, un mitroforais virspriesteris tēvs Sergijs Garklāvs - Vissvētās Dievmātes Tihvinas ikonas glabātājs (ASV). 

Uz visiem Baltslāvu Kultūras attīstības un sadarbības biedrības pasākumiem Iraīda Gorškova nākusi ar fotoaparātu. Viņas uzņemtās fotogrāfijas veido mūsu kopīgi aizvadītās pēdējās divdesmitgades hroniku. Viņa centusies piedalīties visos Latvijas krieviem svarīgajos 1990. gada beigu un 2000. gadu sākuma pasākumos, bija aktīva krievu studenšu korporācijas "Sororitas Tatiana" filistre.

Iraīda Gorškova aizgājusi no dzīves 2009. gada 11. novembrī Rīgā, apglabāta Rīgas Ivana kapos.

                                                        Jeļena Jaroševska un Marina Stetjuha

Они были гимназистами..., 2008 г., составители: М. Стетюха, Е.Ярошевская.