Sākumlapa > Tēmas > Personas
Ludmila Tailova

Ludmila Tailova

Vispopulārāko un pazīstamako privāto krievu ģimnāziju vidū bija L.I. Tailovas Sieviešu ģimnāzija. Tās īpašniece, Ludmila Tailova, dzimusi Mītavā (Jelgavā) krievu tirgotāju ģimenē. Izglītību viņa ieguva «Höhere Töchterschule», jo Baltijas novadā tolaik krievu skolu vēl bija maz.

Par ģimnāzijas dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1884. gada 10. janvāris, kad Ludmila Tailova atklāja Rīgā četrgadīgo skolu, lai sagatavotu skolnieces jaunākajām un vidējām ģimnāzijas klasēm. Kopā ar viņu strādāja viņas māsas — J. Tailova, O. Ruckaja, vēlāk viņām pievienojās G. Ļisicina. 1902. gadā skola tika pārveidota par Sieviešu ģimnāziju. 1911. gadā ģimnāzija pārcēlās tai speciāli uzceltajās telpās Antonijas ielā 13. Ģimnāzijā bija 40 pasniedzēju un 600 meitenes audzēknes. Šīs autoritatīvās Sieviešu ģimnāzijas priekšsēdētāja un aizgādne bija sv. Katrīnas Kavalierdāma, Viņas Augstības Ķeizarienes freilina M. Mansurova.

1915. gadā ģimnāzju evakuēja uz Maskavu, bet jau 1918. gadā Ludmila Tailova atgriezās Rīgā un turpināja darbu vācu okupācijas apstākļos, kad pasniegšana skolās tika atļauta tikai vācu valodā.

20. gados sākās jauns ģimnāzijas uzplaukums. Tomēr 20. gadu beigās — 30. gadu sākumā stāvoklis ģimnāzijā sāka pasliktināties, skolnieču skaits samazinājās līdz  250—300, un arī tās krīzes apstākļos nespēja regulāri veikt maksājumus par apmācību. Zaudēja popularitāti arī dalītā apmācība. Viss tas noveda pie tā, ka 1932. gada pirmajā jūlijā, pusotru gadu pirms ģimnāzijas pusgadsimta jubilejas, notika pēdējā pedagoģiskās padomes sēde... «Sešdesmit gadus es dzīvoju dzejā, — teica L. Tailova, — tagad man iestājās dzīves proza. Es aizgāju uz skolu pēc aicinājuma. Tajā bija mans prieks, dzīves mērķis. Patlaban esmu bez nodarbes un man ir grūti».

Par to, kā dzīvoja un strādāja L.Tailovas Sieviešu ģimnāzija, var izlasīt eparhiālās hronikas lappusēs: «Reliģiski izglītojošā biedrība, kuru bija atklājis Rīgā Vissaugstisvētītais Agafangels, arvien vairāk un vairāk paplašina savu izglītojošo darbību. Vakar, 23. janvārī notika Teoloģisko kursu atklāšana L. Tailovas ģimnāzijā. Pirms lekcijas tēvs Vladimirs (Pliss) noturēja dievkalpojumu, kurā piedalījās arī Reliģiski izglītojošās biedrības pārstāvji (“Rīgas Eparhijas Ziņas”«Рижск. Епарх. Вед.», 1907., № 3.)

„11. janvārī Rīgas un Mītavas arhibīskaps Agafangels apmeklēja «Ulja» zālē notikušo privātās Sieviešu Ģimnāzijas Tailovas kundzes aktu sakarā ar viņas 25. gadīgās jubilejas svinībām. Tailovas kundzes ģimnāzija pilnībā bija izpelnījusies šādu goda apmeklējumu kā vecākā privātā krievu ģimnāzija Rīgā, kas kalpoja par krievu izglītojošo reliģisko un kultūras pirmsākumu retranslētāju, kas ar ieguldījumu un godu nostrādāja šajā virzienā  25 gadus izglītības druvā.

Viņa Svētība ieradās uz so aktu un tika sagaidīts ar lūgšanas „Cienīgi ir” («Достойно есть») dziedāšanu. Pēc pateicības dievkalpojuma, kuru noturēja, ģimnāzijas dievmācības katedrāles mācītājs protoijerejs V. Pliss, Augstisvētītais Agafangels svētīja L. Tailovu  ar Svētās Jaunavas Marijas Pasludināšanas svētbildi.

Tailovas kundzi ar telegramām apsveica Harkovas arhibīskaps Arsēnijs un Orenburgas bīskaps Joakims. («Rīgas Eparhiālās ziņas.», 1909, № 3).

Šodien Svētā Nikolaja Ogres dievnamā kalpo viens no Latvijas visvecākajiem mācītājiem protoijerejs Georgijs Tailovs. Viņš pastāstīja, ka ģimnāzijas dibinātāja Ludmila Tailova – vecāsmātes māsa – kļuva par viņa krustmāti un pamāti, kad Maskavā evakuācijas laikā nomira vecāki un viņas ar māsu palika vienas. Ludmila Tailova adoptēja viņas un deva tām savu uzvārdu. Viņa bija augsti izglītota sieviete, lieliski runāja četrās valodās — krievu, vācu, franču un latviešu. Sākumā viņa apmācija Muhinu tirgotāju ģimenes bērnus. Pēc tam viņa atklāja augstākās kategorijas Sieviešu skolu; pēc kāda laika tā kļuva par proģimnāziju, bet pēc tam jau arī par ģimnāziju. Visus 50 gadus ģimnāzijas pastāvēšanas laikā pasniegšanas valoda bija krievu. Krievus cienīja, daudzi no tiem apmetās uz dzīvi Latvijā vēl pirms Napoleona.Tostarp arī mātes senči. Viņi nodarbojās ar tirdzniecību, kāds mans sencis bija 3. ģildes tirgonis. Visu, kas manī ir labs, ieaudzināja Ludmila Tailova. Viņa allaž mēdza teikt: «…cilvēkam, kas cenšas saņemt Dieva atklāsmi, pastāvīgi jāvirzās pa augstākās pilnības ceļu, līdz līdzībai Dievišķajam Pirmtēlam – Jēzum Kristum «taisnīgumā un patiesības svētumā» (Ef. 4, 24). Kristus patiesībai, kas izglīto mūsu prātus un sūta svētību mūsu sirdīm, ir jāizpaužas visā cilvēka tikumiskajā dzīvē, visā viņa uzvedībā, visos viņa darbības veidos. Tas nozīmē, ka cilvēkam tiks dots vissmagākais un sarežģītākais uzdevums būt ne tikai vienkārši par cilvēku, bet arī par tādu cilvēku, kurš morāli atbild par visu, kas notiks, par visu, kas tiks veidots». Par tādu gaišu cilvēku bija Ludmila Tailova  — atceras Georgija tēvs, — to viņa mācīja arī citiem. Vienmēr pieminu viņu savās lūgšanās.

Par nopelniem sabiedrības labā viņa tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu 4. pakāpes Ordeni. „Rīgas Vēstnesī”(«Рижском вестнике») par 1914. gadu, numur 283 var izlasīt šādu paziņojumu: «Sieviešu ģimnāzijas priekšniece Ludmila Tailova, kā arī viņas māsa Jevlampija Tailova tika apbalvotas ar zelta medaļu, lai nēsātu to ap kaklu uz Aleksandra lentes.”

Ludmila Tailova klusi aizgāja viņsaulē 1938. gada 9. aprīlī savā dzīvoklī Pārdaugavā. Viņa bija 86 gadus veca. Sava mūža 50 gadus viņa atdeva iemīļotajam darbam — jaunās paaudzes audzināšanai un apmācībai. Viņsaulē aizgāja spoža un savdabīga personība.

Tailovu ģimenes apbedījuma vieta

Tailovu ģimenes kaps atrodas pie baznīcas žoga aiz dievnama pie otrajiem vārtiem, nedaudz pa kreisi, sektors А, numur 9. Un tā nav nejaušība, ka virs visiem šeit apbedītajiem tika izveidoti nelieli kapa pieminekļi granīta lappušu veidā ar īsiem mūža datumiem, aiz kuriem stāv mūžība…

Семейное захоронение Тайловых

Tailova

Ģimenes kapā tika apbedīti:

Ludmila Tailova (1851 — 1938)
Agripina Tailova, māte
Ivans Tailovs (1822 — 1897), tēvs
Maksimilians Tailovs (1864 — 1900 ), brālis
Jevlampija Tailova (1854 — 1927), māsa
Olga Tailova, māsa
Aleksandra Tailova, svaine

Svetlana Vidjakina

Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004

LVVA, 1632.f., 1.apr.,  21512.l.