Vladimirs Trofimovs

Vladimirs Trofimovs (1872. g. 3. augustā Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā – 1944. g. 10. decembrī Rīgā, Latvijas PSR) – medicīnas doktors, Latvijas Universitātes privātdocents. 1931. gadā ieņēma ministra bez portfeļa posteni.

Vladimirs Trofimovs ir dzimis Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa Višgorodas pagasta Sorokinas viensētā, turīgu zemnieku ģimenē. 1889. gadā  V. Trofimovs absolvējis Pleskavas klasisko ģimnāziju un 1899. gadā – Jurjevas (Tartu) Universitātes Medicīnas fakultāti. No 1899. gada novembra līdz 1900. gada maijam V. Trofimovs izgājis ārsta praksi Sanktpēterburgā; studiju un prakses laikā viņš pilnveidojis savas zināšanas anatomijas jomā pie slavenā profesora-anatoma un ārsta Pētera Lesgafta.

No 1900. līdz 1902. gadam V. Trofimovs – Jurjevas (Tērbatas) Universitātes klīnikas asistents. 1901. gadā viņam piešķirts medicīnas doktora zinātniskais grāds.  No 1902. gada 1. aprīļa līdz 1904. gada 1. novembrim viņš strādājis par ķirurgu Ļgovas zemstes slimnīcā, Kurskas guberņā.

Kā ārsts un ķirurgs V. Trofimovs strādājis kara lauka lazaretēs krievu-japāņu kara laikā. Pēc atgriešanās no frontes, 1904. gada beigās – 1905. gada sākumā, viņš praktizējis Sanktpēterburgā, specializējoties operatīvās ķirurģijas jomā. 

No 1905. gada maija līdz 1913. gada maijam V. Trofimovs vadījis Penzas guberņas zemstes slimnīcas ķirurģijas nodaļu. 1909. gadā V. Trofimovs aizstavējis doktora disertāciju tēmā: “Jautājums par urīnpūšļa slēgto šuvi augstas litotomijas gadījumā”. No 1912. gada līdz 1918. gada novembrim viņs bijis Penzas Sarkanā Krusta slimnīcas galvenais ārsts un ķirurgs; līdztekus tam – žēlsirdīgo māsu skolas direktors. Pēc tam, kad pilsētu bija ieņēmuši lielinieki, viņš atteicās no galvenā ārsta amata un līdz 1923. gada jūlijam strādājis par ķirurgu Penzā, tad emigrējis no Padomju Krievijas un devies uz Latviju.

No 1924. līdz 1931. gadam Vladimirs Trofimovs pasniedzis Latvijas Universitātē operatīvās ķirurģijas kursu.

1931. gadā (no 27. marta līdz 5. decembrim) viņš ieņēmis ministra bez portfeļa posteni valdībā, kuru vadījis Kārlis Ulmanis. Tas bija vienīgais ministra amats, kuru Pirmās starpkaru Latvijā bija izdevies ieņemt krievu tautības pārstāvim.

Par turpmāko V. Trofimova darbību ir saglabājies visai maz faktu.  Zināms, ka līdz 1940. gadam viņš dzīvojis Rīgā un nodarbojies ar ārstniecisko praksi. Pēdējos mūža gadus viņš pavadījis dzimtajā Augšpils pagastā, kur strādājis par ārstu.

Otrā pasaules kara laikā V. Trofimovs savu iespēju robežās sniedzis medicīnisko palīdzību padomju karagūstekņiem. Viņš iniciējis aicinājumus pie vācu okupācijas varas pārstāvjiem par to, lai tajās pašvaldībās, kurās krievi sastāda vairākumu, tiktu pieļauta krievu valodas lietošana, kā arī atvērtas krievu skolas, kas bija slēgtas Ulmaņa diktatūras laikos. Pēc viņa iniciatīvas Abrenes (patlaban – Pitalovas) lauksaimniecības skolā tika ieviesta krievu valodas pasniegšana. 1942. gada pavasarī  V. Trofimovs bija iepazinies ar Abrenes apriņķa “Krievu komitejas” priekšsēdētāju Ļebedevu.  Šī komiteja tika izveidota ar okupācijas varas atbalstu, lai it kā sniegtu palīdzību krievu iedzīvotājiem un īstenotu to vidū kultūras un izglītošanas darbu. Šādas “komitejas” bija izveidotas visos Latvijas apriņķos ar centru Rīgā. Rīgas “Krievu komitejas” priekšsēdis bijis Vladimirs Presņakovs, kurš iepriekšējos gados bija izpelnījies sliktu slavu. V. Trofimovs, izprazdams to, ka šī “komiteja” ir bezspēcīga, 1943. gada sākumā izstājies no tās sastāva.  

1944. gada oktobra sākumā Strenčos ārsts Vladimirs Trofimovs ticis arestēts pēc 3. Piebaltijas frontes Pretizlūkošanas Pārvaldes SMERŠ rīkojuma (СМЕРШ – kriev. saīsin. – Смерть шпионам!; latv. – Nāvi spiegiem!).

Ārsts Vladimirs Trofimovs ir miris 1944. gada 10. decembrī, saskaņā ar oficiālo diagnozi “no smagas visu asinsvadu sklerozes formas”. Tomēr, spriežot pēc tiesas sēdes protokola, nevarētu izslēgt arī smagus psihiskus traucējumus, kas radušies kā sekas tam, ka izmeklēšanas gaitā arestētais ticis pakļauts psiholoģiskai un fiziskai ietekmēšanai.

Ģimene

V. Trofimovs apprecējies 1916. gada 30. aprīlī ar atraitni Jevdokiju Sergejevu (dzim. Andrejeva), kura dzimusi 1885. gadā. Laulību ceremonija notikusi Penzas guberņas Gorodiščes apriņķa Leonidovkas sādžas dievnamā.

Dzīvesbiedrei no pirmās laulības ir bijuši divi bērni: Kira (dzim. 1910. g. 27. jūnijā) un Aleksejs (dzim. 1912. g. 16. martā).

1928. gadā Trofimovu ģimene adoptējusi zēnu Vladimiru, kas ir dzimis 1922. gada 6. jūnijā.

Arhīvu dati liecina, ka 1940. gadā dēlu Alekseju arestējuši Iekšlietu Tautas komisariāta represīvie orgāni. Kira absolvējusi Latvijas Universitāti, 1944. gadā viņa evakuējusies uz Rietumiem. Adoptētais dēls Vladimirs ticis iesaukts Latviešu SS leģionā, dati par viņa turpmāko likteni netika atrasti. 

Vladimira Trofimova brāļadēls Sergejs Trofimovs (1894–1941) bija Latvijas 4. Saeimas deputāts (1931–1934).

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 7427. f., 13. apr., 1798. l.;

LVA, 1986. f., 2. apr., R-2732. l.;

Татьяна Фейгмане. Некоторые факты из жизни русского населения бывшего Яунлатгальсккого уезда в межвоенной Латвии. Шестые Псковские региональные краеведческие чтения. Печоры 9-11 октября 2015 года. Книга 1. – Псков–Москва,  стр. 282-301./ Tatjana Feigmane. Daži fakti no bijušā Jaunlatgales apriņķa krievu iedzīvotāju dzīves starpkaru Latvijā.

Пенза родина талантов

Сафронов А.И. Доктора медицины Пензенской губернии, 19. lpp.