Rīgas aviācijas universitāte

Rīgas aviācijas universitāte

 

Krievijas un Padomju Savienības teritorijā pirmā aviācijas tehniskā mācību iestāde, kuras pēdējais statuss Latvijas Republikā - Rīgas Aviācijas universitāte (RAIAKS – RCGVII- RCAII – RAU).
Krievijas un PSRS teritorijā pirmās aviācijas tehniskās mācību iestādes vēsture ir cieši saistīta ar daudzu aviācijas mācību iestāžu pastāvēšanu. Šī vēsture aizsākās 1919. gada 24. maijā, 16 gadus pēc pasaulē pirmā vadāmā lidojuma, kad Kijevā (Ukrainā) tika atklāta Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola, un tās vēsture beidzās 1999. gada augustā Latvijā, kad tika likvidēta Rīgas Aviācijas universitāte.
Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola dibināta uz Kijevas Politehniskā institūta (KPI) avioremonta darbnīcu un lidotāju novērotāju skolas bāzes. KPI ir augstākā mācību iestāde, kurā tika organizēts viens no pirmajiem Krievijas impērijā aviācijas pulciņiem, par tā aktīvu dalībnieku bijis nākamais izcilais aviokonstruktors Igors Sikorskis – pirmo smago starpkontinentālo pasažieru lidmašīnu konstruktors un viens no helikopteru būves pamatlicējiem pasaulē.
Pēc 58 gadiem, 1978. gadā, Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta (RCAII) - Aviācijas tehniķu-mehāniķu skolas pēcteča - darbinieki un studenti atjaunojuši aviokonstruktora I. Sikorska pirmās pasaulē smagās daudzdzinēju lidmašīnas “Iļja Muromec” pilnizmēra maketu. Tas tika veikts pēc kinostudijas “Mosfiļm” pasūtījuma, lai varētu uzņemt mākslas filmu “Poēma par spārniem”/ «Поэма о крыльях». 1979. gadā  lidmašīnas makets tika demonstrēts PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādē, pēc tam tas bija nodots Piemaskavas pilsētas Moņinas Gaisa spēku muzejā.
Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola tika dibināta, lai sagatavotu aviācijas tehnisko sastāvu, kas apkalpotu kara aviāciju. Apmācības termiņš skolā bijis seši mēneši, taču pēc trim mēnešiem šī skola tika evakuēta no Kijevas uz Maskavu, bet vēl pēc četriem mēnešiem pārcelta uz Pēterpili (patlaban - Sanktpēterburga). Pirmais tehniķu mehāniķu izlaidums noticis 1921. gada janvārī, skolu bija absolvējuši 12 cilvēki. Turpmākajā laikposmā no šiem 12 pirmajiem absolventiem tapuši izcili aviācijas zinātnes un ražošanas speciālisti: divi (dažādos laikposmos) Centrālā Aviācijas motorbūves institūta direktori (kriev. saīsin.- ЦИАМ) — А. Kaširins un S. Tumanskis; 1925. gada rekorda lidojuma Maskava-Pekina dalībnieks un Aviorūpniecības Tautas komisariāta vadītājs – V. Kuzņecovs; Sarkanās armijas Gaisa spēku tehniskās pārvaldes priekšnieks — А. Ponomarjovs; V. Gorbunovs, kas bijis vienas no lielākajām aviācijas rūpnīcas direktors, u.c.
Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola bija tapusi neparasti grūtajos sadzīves un organizatoriskos apstākļos. Pirmajos pusotra gada savas atrašanās Pēterpilī laikā Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola piecas reizes mainījusi adresi, taču par spīti visām grūtībām, tā rīkojusi kārtējās kursantu komplektēšanas un absolventu izlaidumus, skolas kursantu skaits pastāvīgi pieaudzis. 1923. gada augustā tika īstenots pirmais četrgadīgās apmācības tehniķu mehāniķu izlaidums. Šajā laikposmā Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola, prakstiski palikdama par vienīgo šāda profila mācību iestādi PSRS, jau bija pārvērtusies par bāzi, uz kuras pamata tika veidotas jaunatklātās aviācijas tehniskās mācību iestādes.
Aviācijas tehnikas pastāvīgā pilnveidošanās izvirzīja gaisa flotei jaunus uzdevumus, viens no tiem bija inženiertehniskā sastāva kvalifikācijas celšanas un zinību pilnveidošanas uzdevums. Sakarā ar to 1934. gadā Aviācijas tehniķu-mehāniķu skolā tika organizēti viengadīgie Pilnveidošanās kursi. Kad Pilnveidošanās kursu klausītāju skaits bija pārsniedzis Skolas kursantu skaitu, tā tika pārdēvēta par Ļeņingradas Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursiem (ĻATSK). ĻATSK izcēlušies ar plašu specialitāšu un specializāciju skaitu, un tie pārtapuši par īstenu aviācijas tehniskā personāla kalvi. 1938.-39. mācību gadā šīs mācību iestādes statuss mainījies atkarībā no dominējošā kursantu vai klausītāju skaita, kuri šeit izgāja apmācību, ceļot savu kvalifikāciju.
Pēc Lielā Tēvijas kara sākuma atvērās jauna lappuse šīs mācību iestādes vēsturē,  jau 1941. gada augusta beigās Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursi uzsākuši darbu jaunajā vietā – Urālos, pie Magņitogorskas, kur jau pēc dažām dienām sākušās plānveida mācību nodarbības. Apmācīt tam, kas ir nepieciešams kara apstākļos, kļuva par galveno prasību, kura tika izvirzīta Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursu pasniedzēju kolektīvam.
1944. gadā, kad tika atzīmēta Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursu 25. jubileja, daudzu Kursu darbinieku darbība tika pelnīti atzīmēta ar augstiem valdības apbalvojumiem, bet paši Kursi apbalvoti ar Sarkanā Karoga ordeni. Tas bija gan augsts šo Kursu absolventu sagatavotības līmeņa novērtējums, kuru vidū bija izcilais lidotājs Valērijs Čkalovs, pirmais Padomju Savienības Varonis Аnatolijs Ļapidevskis, Padomju Savienības Varoņi Georgijs Bajdukovs, Iļja Mazuruks, Vladimirs Kokinaki un Nikolajs Kamaņins; gan aviācijas ekspluatācijas dienestu inženiertehniskā personāla sagatavotības līmeņa novērtējums, gan Kursu kolektīva un absolventu varonības kara darbības apstākļos novērtējums. To vidū bija Padomju Savienības Varonis Pēteris Piļutovs un divkārtējais Sociālistiskā Darba Varonis Aleksejs Čujevs.
Tūlīt pat pēc Uzvaras pār nacismu Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursi tika pārdislocēti uz Rīgu, kur jau 1945. gada jūnijā sākās mācību nodarbības. Kopš tā laika arī uzsākās Rīgas laikposms šo Kursu pastāvēšanas vēsturē.
Aviācijā lidaparātus ar virzuļu dzinējiem nomainīja reaktīvā tehnika. Tas izvirzīja prasības sagatavot augsti kvalificētu personālu ar augstāko izglītību ne tikai planieru un aviodzinēju konstrukciju jomā, bet arī aviācijas elektro, radio un navigācijas iekārtu jomā. Sakarā ar to tika pieņemts lēmums izveidot divas aviācijas inženieru augstākās kara skolas, un 1946. gadā Kursi tika reorganizēti par 1. Aviācijas inženieru augstāko kara skolu un Ļeņingradas 2. Aviācijas inženieru augstāko kara skolu, kas tika dibināta uz tehniskās skolas ar analoģisku nosaukumu bāzes. Apstākļu sakritības dēļ abas kara skolas bija dislocētas Rīgā un abām bija divas fakultātes.
Šādā veidā abas kara skolas pastāvēja līdz 1949. gadam, pēc tam tās tika apvienotas vienā mācību iestādē ar četrām fakultātēm – tā tapa Rīgas Aviācijas inženieru augstākā kara skola (kriev. saīsin. - РКВИАВУ).
Jaunās mācību iestādes augšupeja bija strauja, jau 1949. gada sākumā visas tās apakšvienības tika nokomplektētas, veikti jaunu laboratoriju, mācību un ražošanas darbnīcu, kabinetu un katedru izveides darbi. Pirmais aviācijas inženieru izlaidums noticis 1952. gadā.
1959. gada maijā Rīgas Aviācijas inženieru augstākā kara skola svinīgi atzīmēja savu 40. pastāvēšanas jubileju, bet jau 1960. gada jūnijā PSRS Ministru Padome pieņēma Lēmumu Nr. 689 par šīs kara skolas reorganizāciju par civilo mācību iestādi –  Rīgas Civilās gaisa flotes inženieru institūtu (RCGFII); no 1967. gada –tas bija Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūts (RCAII).
Šis institūts kļuva par Padomju Savienībā vecākās aviācijas mācību iestādes pēcteci un tās tradīciju turpinātāju. Par šīs augstskolas īpatnību kļuva tas, ka jau kopš pirmā pastāvēšanas gada studentu uzņemšanu veica uzņemšanas komisijas, kas atradās visā PSRS teritorijā, kas bija saistīts ar strauju civilās aviācijas attīstību un aviotehnikas apkalpošanai nepieciešamā inženieru personāla trūkumu. Tolaik pastāvēja tikai viena analoģiska augstākā mācību iestāde – Kijevas Civilās gaisa flotes inženieru institūts (KCGFII), taču tas nespēja apmierināt PSRS aizvien pieaugošās vajadzības pēc aviācijas speciālistiem, pirmām kārtām, pašu Padomju Savienības republiku vajadzības pēc aviotehnikas inženieru personāla.
Savas pastāvēšanas laikā – no 1960. līdz 1992. gadam - RCGFII-RCAII bija izlaidis vairāk nekā 25 000 civilās aviācijas speciālistu, to starpā 80 Austrumeiropas, Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstu 600 pārstāvju. Daudzi RCAII absolventi kļuvuši pazīstami savās valstīs, ieņemot atbildīgus valsts amatus zinātnes, ražošanas un civilās aviācijas nozarē. Viņu vidū: Jurijs Koptevs – Krievijas Kosmiskās aģentūras vadītājs; Kazahstānas pilsonis, kosmonauts Talgats  Musabajevs; Venecuēlas pilsonis Zeidans A.F. Mohameds – Karakasas Universitātes rektors; Dugerdoržijns Doržs – Mongolijas nacionālās aviokompānijas prezidents; Alve Panduro Alesandro – Tanzānijas nacionālās aviokompānijas direktors u.c.
PSRS uzsākusies tā dēvētā “pārbūve” un tai sekojošie notikumi Latvijā kļuvuši par liktenīgiem šai augstskolai. Pēc PSRS sabrukuma, 1992. gada 25. februārī,  Latvijas Republikas augstākās varas institūcijas pieņēmušas lēmumu par to, ka RCAII pāriet LR jurisdikcijā, un institūts tika pārdēvēts par Rīgas Aviācijas universitāti (RAU). Šādā statusā augstskola darbojusies līdz 1999. gada vasarai, 1998./1999. mācību gads bija pēdējais tās pastāvēšanas vēsturē.
1999. gada augustā, 2 mēnešus pēc mācību iestādes 80. gadu jubilejas, Latvijas valdība pieņēma lēmumu par Rīgas Aviācijas universitātes likvidāciju. Likvidācijas momentā RAU struktūrā bija četras mācību fakultātes: Mehānikas, Radioelektronikas un skaitļošanas sistēmu, Ekonomikas un tapšanas stadijā – Sistēmiskās analītikas fakultāte, kā arī šai augstskolai tradicionālās – pirmsstudiju sagatavošanas un ārzemju studentu fakultāte.
Mācību lidlaukā, kas ticis ierīkots un pastāvīgi labiekārtots visu laiku pēc 1945. gada, atradušies visu lidaparātu tipi, kas tika ekspluatēti Padomju Savienības nacionālajā aviokompānijā “Aeroflot”, taču RAU pastāvēšanas laikposmā visu šo lidaparātu korpusi tika sagraizīti un pārvērsti par metāllūžņiem. Šajā laikā augstskolā studējuši aptuveni 3500 studenti, tajā skaitā 400 pārstāvji no 40 Baltijas, NVS, Amerikas, Āzijas un Āfrikas valstīm. Studijas notikušas latviešu, krievu un angļu valodā.
Visu 1990. gadu laikā un līdz pat likvidācijai augstskola piedzīvojusi ekonomiskās grūtības, tās pasniedzēji – kolosālu psiholoģisku spriedzi. Lai varētu pabeigt apmācīt RAU studentus, viņus sadalīja grupās un sūtīja studēt uz trim Latvijas augstskolām. Tomēr studentu skaits bija samazinājies – līdz pat vienai trešdaļai no iepriekšējā studentu kontingenta. Pasniedzēji pa daļai bija pārgājuši strādāt uz citām augstskolām, daži aizceļojuši uz citām valstīm, citi kaut kā piepelnījās, strādājot dažādās privātajās mācību iestādēs.
RCAII-RAU izcēlās ar neparasti bagātīgu mācību materiāli tehnisko bāzi. Tā, mācību aviotehniskajā bāzē bija visi gaisa kuģu tipi, kurus ekspluatēja aviokompānija “Aeroflot”, mācību radiopoligonā tika ierīkoti visi sakaru, radiolokācijas, navigācijas iekārtu veidi, kas ļāvis sagatavot augsti kvalificētus speciālistus civilās aviācijas nozarei.
Vēl RAU pastāvēšanas laikā uz tās bāzes vai arī ar tās līdzdalību uzsāka dibināt mācību iestādes, kuru spektrs bija visai plašs: koledžas, institūtus, augstskolas un pat akadēmiju. Tām ir dažādi statusi, īpašuma formas un mācību programmas. Sakarā ar to, ka tās ir izvietotas bijušajos RAU korpusos, pasniedzēju štatā strādā bijušās RAU pasniedzēji, un katra no šīm mācību iestādēm dažādā mērā uzskata sevi par RAU pēcteci.
Minēsim dažas no tām – Baltijas Starptautiskā akadēmija (līdz 2006. gadam – Baltijas Krievu institūts); Informācijas sistēmu menedžmenta institūts ISMA; Ekonomikas un kultūras augstskola, Transporta un sakaru institūts (TSI); Rīgas Tehniskās universitātes Aeronautikas institūts, kura bāzē atrodas RCAII Muzejs.  Divus pēdējos no minētajiem institūtiem - Transporta un sakaru institūtu (TSI)  un Rīgas Tehniskās universitātes Aeronautikas institūtu – varētu nosaukt par galvenajiem RAU pēctečiem. Tie nodarbojas ar aviācijas speciālistu sagatavošanu, ar viņiem uztur attiecības dažādu gadu izlaiduma RCAII-RAU absolventi. Šo institūtu darbinieki daudz dara, lai saglabātu, turpinātu un pavairotu šīs leģendārās aviācijas augstākās mācību iestādes tradīcijas.

Materīālu sagatavojis Vladimirs Šestakovs

Ilustrācijas tēmai