Sākumlapa > Tēmas > Personas
Igors Sikorskis

Igors Sikorskis

Igors Sikorskis (1889. g. 25. maijā/ 6. jūnijā Kijevā, Krievijas Impērijā - 1972. g. 26. oktobrī Īstonā, Konektikutas štatā, ASV) – pasaules slavu ieguvušais aviokonstruktors, zinātnieks, izgudrotājs un reliģiskais filozofs. Krievu lidmašīnu būves pamatlicējs, vēlāk ievērojams amerikāņu aviokonstruktors, īpaši pazīstams kļuvis kā mūsdienu helikopteru radītājs.

Igors Sikorskis ir dzimis 1889. gadā Kijevā. Viņa vecvectēvs bijis pareizticīgo priesteris, tēvs - Ivans  Sikorskis (1842—1919) — krievu psihiatrs, publicists, Svētā Vladimira Kijevas Universitātes profesors, Kijevas Garīgās akadēmijas goda loceklis. Tēvs audzinājis Igoru pēc paša izstrādātās metodikas, ieaudzinot viņā uzticību Pareizticīgajai Baznīcai un Tēvijai, palīdzējis viņam attīstīt gribasspēku un neatlaidību nospraustā mērķa panākšanā.

Nākamā aviokonstruktora māte – Marija Sikorska (dzim. Temrjuka-Čerkasova). Tāpat, kā tēvam, viņai bija medicīniskā izglītība. Māte ieaudzināja Igoram interesi par mūziku, daiļliteratūru un mākslu. No viņas viņš pirmoreiz uzzinājis par Leonardo da Vinči lidaparātu projektiem. Par iecienītāko grāmatu kļuva franču rakstnieka Žila Verna zinātniski fantastiskais romāns “Roburs iekarotājs”, kurā tiek stāstīts par gaisa kuģi.

Aviokonstruktora dotības Igors Sikorskis demonstrējis, vēl būdams Kijevas Politehniskā institūta students. 1909. gadā sava nama pagalmā viņu uzkonstruējis helikopteru, kas bija spējīgs pacelties gaisā; 1910. gadā  — aerokamanas.

1910. gada 3. jūnijā Sikorskis pacēlies gaisā ar paša konstruēto lidmašīnu С-2. Tā bija trešā lidmašīna, kas tika uzkonstruēta un veiksmīgi pacēlās gaisā Krievijas Impērijā (pirmās divas — pazīstamo krievu aviokonsktuktoru: kņaza Aleksandra Kudaševa un Jakova Gakeļa lidmašīnas. Kudaševs, kurš pirmais veicis lidojumu ar savu lidmašīnu, bija apsteidzis Sikorski tikai par 11 dienām).

1910.-1911. gadā I. Sikorskis uzkonstruējis dažas lidmašīnas. 1911. gadā aviokonstruktors ieguvis lidotāja apliecību. Tajā pašā gadā viņa konstruētā lidmašīna С-6 uzstādīja pasaules ātruma rekordu pilota ar pasažieri lidojumā.

1912. gada martā Sikorska lidmašīna С-6А tika apbalvota ar Lielo Zelta medaļu  Otrajā starptautiskajā gaisa kuģošanas izstādē Maskavā. Aviokonstruktora panākumi piesaistīja viņam Krievijas lielākā aviouzņēmuma vadītāju uzmanību. Tā paša gada aprīlī Igors Sikorskis tika aicināts galvenā aviokonstruktora amatā uz a/s    Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcu (“Russobalt”). Rīgas rūpnīcas “Russobalt” Aviācijas nodaļa tika pārcelta no Rīgas uz Sanktpēterburgu, taču ir drošs pamatojums apgalvot: konstruējot un ražojot “Russobalt” lidmašīnas, turpināja izmantot Rīgas inženieru tehniskās izstrādnes un konstruktoru inovatīvos sasniegumus; dažas detaļas šīm lidmašīnām tika izgatavotas Rīgā. 1913.-1914. gadā Sikorska konstruētās “Russobalt” lidmašīnas ne reizi vien uzstādījušas pasaules rekordus: ātruma, celtspējas un lidojuma tāluma ziņā. Ar lidmašīnām tika uzstādīti vairāki rekordi: kravnesībā, pasažieru skaitā un maksimālajā lidojuma augstumā.

Igors Sikorskis pirmais pasaulē sācis konstruēt daudzdzinēju lidmašīnas. 1911. gadā Rīgā viņa vadībā sāka projektēt pirmo pasaulē smago daudzmotoru lidmašīnu. 1913. gadā gaisā pacēlās četrmotoru lidmašīna Grand jeb “Russkij vitjazj” (“Krievu bruņinieks”).

1913. gada septembrī norisinājušies pirmie lidmašīnas “Iļja Muromec” (“Iļja Muromietis”) izmēģinājuma lidojumi. Vēlāk ar šīs sērijas lidmašīnām tika uzstādīti vairāki rekordi: kravnesībā, pasažieru skaitā un maksimālajā lidojuma augstumā.  1914. gadā pēc Sikorska projekta „Russobalt” uzņēmumā Sanktpēterburgā tika uzbūvēta pasažieru četrdzinēju lidmašīna „Iļja Muromec”; dažas detaļas tai tika izgatavotas Rīgā. 1914. gada 12. februārī lidmašīna „Iļja Muromec” uzstādīja jaunu celtspējas rekordu: gaisā pacēlās 16 pasažieri un lidlauka suns ar iesauku Škaļiks. Tā paša gada 4. jūnijā pilots Igors Sikorskis ar lidmašīnu „Iļja Muromec” veicis lidojumu ar 10 pasažieriem salonā, no kuriem 5 bija Krievijas Valsts domes deputāti. Viņi kļuva par pasaules rekorda lieciniekiem – lidmašīna pacēlās 2 kilometru augstumā. Jāatzīmē, ka šī lidmašīna „Iļja Muromec” bija arī pirmā specializētā pasažieru lidmašīna. Pirmoreiz lidaparāta korpuss iekšpusē tika nodalīts divās daļās: pilota kabīnē un pasažieru salonā, kurā tika instalēta elektrība un iekārtota tualete. Kļuva iespējami pasažieru avioreisi. Taču organizēt regulārus pasažieru avioreisus traucējis Pirmais pasaules karš.

1914. gada jūnija vidū aviators Igors Sikorskis uzstādījis lidojuma tāluma pasaules rekordu, pārvarot ar savu kara lidmašīnu „Iļja Muromec” aptuveni 2,5 tūkstošus kilometrus pa maršrutu Sanktpēterburga-Kijeva un pēc tam veicot atpakaļlidojumu uz Sanktpēterburgu.

Tā paša gada 20. jūnijā latviešu prese ziņojusi: “Aviators Sikorskis naktī uz 16. jūniju pulksten 1 un 20 min. uzsācis ar savu gaisa drednautu «Iļja Muromec» braucienu no Pēterburgas uz Kijevu. 16. jūnijā pulksten 8 un 35 min. «Iļja Muromec» pārlaidies pār Vitebsku, aviators nometis uz Pēterburgu adresētu telegrammu [..]. Telegrammā Sikorskis ziņo, ka brauciens veicas labi un ka pirmo nolaišanos nodomāts izdarīt Oršā, Mogiļevas guberņā.

Braucienā bez Sikorska piedalās kara aviatori: leitnants Lavrovs, štābkapteinis Prūsis un mehāniķis. Oršā 16. jūnijā plkst. pusdesmitos no rīta nolaidās Sikorskis, nobraucis 8 stundās un 20 min. apmēram 700 verstis. Pēc stundas atpūtas Sikorskis pacēlās gaisā, lai turpinātu braucienu uz Kijevu. No Oršas sākot, lidojums vairs nenorisinājies tik laimīgi. Motora nekārtīgas darbības dēļ lidotājs bijis spiests nolaisties pie stacijas Kopisa. No Oršas izsaukti mehāniķi, kas bojājumu izlabojuši. Sikorskis ar saviem biedriem Oršā pārlaiduši nakti un 17. jūnijā plkst. 4 no rīta pacēlušies gaisā.

Kijevas aerodromā braucēji nolaidušies 17. jūnijā plkst. 8 un 30 min. no rīta un svinīgi saņemti. Ceļojums no Oršas uz Kijevu bijis nelabvēlīgs, jo lietus dēļ nācies braukt 1200 metru augstumā, starp mākoņiem, rīkojoties vienīgi pēc kompasa. [..] Izkļuvuši no mākoņiem, gaisa braucēji ieraudzījuši apakšā Kijevas klostera kupolus. Pilsēta nolēmusi pasniegt Sikorskim kā balvu kausu...

1. jūlijā latviešu prese vēstījusi: «Gaisa lidotājs Sikorskis, kā jau ziņots, uz kara gaisa lidojamā aparāta «Iļja Muromec» izdarīja lidojumu no Pēterburgas uz Kijevu, pie tam viņš kā pasažierus veda sev līdzi štābkapteini Prūsi (latvieti), poručiku Lavrovu un savu mašīnistu Panasjuku.[..]

Viņa [Sikorska] atpakaļlidojums no Kijevas uz Pēterburgu izdevies vēl lieliskāki. Šoreiz viņam bijuši divi pasažieri — štābkapteinis Prūsis un mašīnists Panasjuks. Viņi pacēlušies gaisā Kijevā svētdien, pulksten pusčetros rītā, ceļā nolaidušies tikai vienreiz — pie Novosokoļņikiem, un tanī pašā dienā pulksten 6 pēc pusdienas laimīgi nonākuši Pēterburgā. Tālums starp Pēterburgu un Kijevu ir 1244 verstis, un šā tāluma nolidošanai viņiem vajadzējis 4 stundas un 45 minūtes. Pretim pūtis stiprs vējš, un lieliem apgabaliem deguši meži, kuru dūmi sniegušies ļoti augstu, pildījuši visu gaisu, tā ka lidotājiem ilgāku laiku nemaz nebijis iespējams apgabalu pārskatīt un izzināt, kur atrodas. [..] Drīz pēc viņu nolaišanās zemē lidošanas laukumā ieradies kara ministrs ģenerālis Suhomļinovs un Sikorskim un Prūsim novēlējis laimes uz viņu lieliskajiem panākumiem lidošanā.

Tā laika presē minētais štābskapteinis Krišjānis Prūsis (1881-1916), latvietis, kurš kā pasažieris lidojis kopā ar Igoru Sikorski, 1901. gada rudenī bija iestājies Krievijas militārajā dienestā un 1904. gadā absolvējis Maskavas Kājnieku junkurskolu. 1911. gadā viņš tika paaugstināts par štābkapteini un komandēts uz mācībām Sanktpēterburgas Gaiskuģniecības virsnieku skolas Aviācijas nodaļā. 1913. gada martā K. Prūsis tika ieskaitīts 1. aviācijas rotā kā 1. korpusa avionodaļas komandieris Sanktpēterburgā, un tur viņš tieši piedalījās Krievijas militārās aviācijas izveidē, cieši sadarbojoties ar izcilo aviokonstruktoru Igoru Sikorski, kura lidojumos pavadījis viņu kā rezerves jeb otrais pilots.

Pirmā pasaules kara laikā, pateicoties Sikorska bumbvedējiem „Iļja Muromec”, Krievijā pirmoreiz pasaulē tika izveidota stratēģiskā aviācija, kas bija spējīga bombardēt dziļu pretinieka aizmuguri. Uz kara sākumu bija uzbūvētas četras šīs sērijas lidmašīnas bumbvedēji. 1914. gada septembrī tās tika nodotas Krievijas imperatora gaisa kara flotei. Tajā paša gadā tika izdots imperatora rīkojums par bumbvedēju “Iļja Muromec” eskadras izveidi. Par gaisa kuģu eskadras komandieri tika iecelts ģenerālis Mihails Šidlovskis (1856-1918). 1915. gadā aviokonstruktors Sikorskis uzkonstruējis pirmo pasaulē sērijveidā ražoto pavadības iznīcinātāju — С-XVI - kopīgai darbībai ar bumbvedējiem „Iļja Muromec” un to lidlauku aizsardzībai no pretinieka lidmašīnām.  

Pēc lielinieku 1917. gada oktobra apvērsuma Krievijā, 1918. gadā, kāds no rūpnīcas “Russobalt” strādniekiem brīdinājis Igoru Sikorski par to, ka viņu grib arestēt. Aviokonstruktors Sikorskis bija spiests steidzīgi emigrēt no Padomju Krievijas. 1918. gada martā no Murmanskas viņš aizceļojis ar kuģi uz ārzemēm. Sākumā viņš devies uz Londonu, pēc tam – uz Parīzi un vēlāk – uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Dzīvodams ASV, Igors Sikorskis dažus gadus pasniedzis matemātiku. 1923. gadā, pateicoties sava drauga, izcilā krievu komponista  Sergeja Rahmaņinova finansiālajai palīdzībai, Sikorskis nodibinājis savu aviofirmu Sikorsky Aero Engineering Corporation. Sikorska aviofirma, kas pēc kāda laika tika pārdēvēta par Sikorsky Aircraft Corporation (United Aircraft Corporation sastāvā; 1934-1972), saņēma ļoti daudz pasūtījumu. Firma pārcēlās no Longailendas, kur tā nomājusi telpas, uz savu rūpnīcu Stratfordā (Konektikutas štats). Sikorska aviofirmas pastāvēšana Stratfordā veicinājusi to, ka šajā pilsētā izveidojusies liela krievu kolonija. Igors Sikorskis daudz darījis savu tautiešu kolonijas labā: emigranti atvēra klubu, skolu, uzbūvēja Sv. Nikolaja pareizticīgo dievnamu un pat izveidoja krievu operas trupu. Kopš tiem laikiem dažiem Stratfordas rajoniem ir krieviski nosaukumi: Čurajevka, Russkij pļaž, Dači u.c.

Amerikā krievu aviokonstruktors radījis pirmo pasaulē vienpropellera shēmas helikopteri. Sikorska helikopteri pirmoreiz pasaulē tika laisti sērijveida ražošanā. Jāpiezīmē, ka PSRS līdera Ņikitas Hruščova vizītes laikā Amerikā prezidents Dvaits Eizenhauers vizinājis viņu ar Sikorska helikopteri. Pēc ekspertu vērtējuma, 20. gadsimtā Sikorska helikopteri ir izglābuši pusotra miljona cilvēku dzīvības.  

Emigrācijā Igors Sikorskis bija Tolstoja fonda un Krievu kultūras biedrības valdes loceklis, vadīja Puškina biedrību. Viņš lasījis lekcijas un referātus, turklāt ne tikai veltītus aviācijas tēmai vien. Sikorskis daudz darījis, lai propagandētu krievu zinātnes un kultūras sasniegumus. Būdams dziļi reliģiozs cilvēks, viņš veicinājis Krievu Pareizticīgās baznīcas attīstību ASV, nodarbojies ar filozofiju un teoloģiju, piedalījies monarhiskās kustības darbībā.

Savas dzīves laikā aviokonstruktors, zinātnieks un filozofs Sikorskis ir saņēmis vairāk nekā 80 dažādu goda apbalvojumu, balvu un diplomu; viņš bija daudzu universitāšu goda doktors. Pēc tuvinieku un laikabiedru liecībām, Igors Sikorskis bijis ļoti miermīlīgs cilvēks; viņaprāt, galvenā aviācijas misija ir cilvēku dzīves un darbības atvieglošana.

Igors Sikorskis ir miris 1972. gada 26. oktobrī Īstonā, Konektikutas štatā, ASV.  Viņš apbedīts Sv. Jāņa Kristītāja kapsētā Stratfordā.

Ģimene un personīgā dzīve:

Igors Sikorskis bija precējies divreiz. 1917. gada aprīlī Kijevā viņš salaulājies ar 17-gadīgo Olgu Siņkeviču (līgavaiņa un līgavas tēvi bija tuvi draugi, pazīstami monarhisti). Pēc kāda laika Igors un Olga šķīrušies, taču nomināli paliekot par laulātiem dzīvesbiedriem – tā laika revolūcijas haosā par oficiālu laulības šķiršanu neviens pat nedomājis. Olga bija aizrāvusies ar revolūciju un aizgājusi pie kāda revolucionāra lielinieka...

Otrā Igora Sikorska sieva — Jeļizaveta Semjonova (1903-1995). Viņš satika viņu Amerikā, kādā lekcijā krievu skolā, kur viņa strādājusi par skolotāju. J. Semjonova emigrējusi uz ASV no Tālajiem Austrumiem, no Blagoveščenskas; viņas ģimene gājusi bojā, un viņa evakuējās kopā ar amerikāņu kara lauka hospitāli, kur strādājusi par medmāsu. Viņa kļuva par ideālu sievu un gādīgu bērnu māti. Sikorsku ģimenē dzimuši četri dēli – Sergejs (dzim. 1925. g.), Nikolajs (1926. g.), Igors (1929. g.) un Georgijs (1931. g.).

Uz ASV izdevās emigrēt arī Sikorska meitai no pirmās laulības – Tatjanai Sikorskai (1918 - 2008; pēc apprecēšanās — Sikorska fon Jorka). Meita dzīvoja kopā ar tēva māsu, kura aizstāja viņai māti. Tatjana apsolvēja Jēlas Universitāti, bija Bridžportas Universitātes profesore, laulībā dzemdējusi četrus bērnus.

Sergejs Sikorskis bija vienīgais no aviokonstruktora dēliem, kurš no sava tēva mantojis aizraušanos ar aviāciju. Jau 14 gadu vecumā tēvs sēdinājis viņu pilota krēslā; Otrā pasaules kara laikā Sergejs kā brīvprātīgais devies dienēt kara aviācijā un dienējis par pretlaivu lidmašīnas “Katalina” bortmehāniķi. Pēc kara Sergejs Sikorskis strādāja kompānijas United Aircraft pārstāvniecībās Eiropā, nodarbojoties arī ar tēva kompānijas helikopteru menedžmentu un reklāmu. Viņš sasniedzis lielus panākumus, virzot tēva kompānijas produkciju Eiropas, Āzijas un Dienvidamerikas tirgū; dažas reizes viņš viesojies Krievijā un Ukrainā, veicinot tēva piemiņas iemūžināšanu.  

Kādā no intervijām Sergejs šādi pieminējis tēvu:“Tēvs miris 83 gadu vecumā, taču, kas pārsteidz, es viņu nekad neuztvēru kā vecu cilvēku. Viņš bija lielisks tēvs un ļoti daudzpusīga personība: filozofs, inženieris, pirmklasīgs lidotājs. Viņu interesējis daudz kas: daiļliteratūra, klasiskā mūzika, vēsture, astronomija, teoloģija... Un arī pati viņa dzīve bija ļoti interesanta, piesātināta. Radot mašīnas, kuras bija spējīgas lidot, tēvs pratis īstenot to, kas viņa laikos likās nepiepildāms, kā fantāzija un fantastika vienlaikus.”

Trešais aviokonstruktora dēls - Igors Sikorskis – absolvējis koledžu, dienējis armijā, pēc tam mācījies izlūku skolā. Tur viņš nonāca, jo lieliski pārvaldīja krievu valodu. 1950. gadu sākumā norisinājies tā dēvētais “aukstais karš”, un jaunais izlūks tika nosūtīts uz Austrijas galvaspilsētas Vīnes amerikāņu okupācijas zonu. Tur viņš strādājis kā analītiķis – nodarbojies ar padomju preses izpēti un pārtverto radioraidījumu tulkošanu. Vēlāk viņš kļuvis par ASV Demokrātiskās partijas ievērojamu darbinieku.

Sikorska reliģiski filozofiskie sacerējumi:

Сикорский И. И. Воздушный путь. — М.: Русский путь. — N.-Y.: YMCA Press, 1998 (Sikorskis I. Gaisa ceļš. - M.: Russkij putj. - N.-Y.: YMCA Press, 1998.) ;

Сикорский: Небо и Небеса: Религиозно-философские работы выдающегося авиаконструктора / Пер. архиепископ Александр (Милеант); Под общ. ред. архимандрита Сергия (Стурова). — СПб.: Изд. храма Воскресения Христова у Варшавского вокзала, 2005 (Sikorskis: Debess un Debesis: Izcilā aviokonstruktora reliģiski filozofiskie darbi / Tulk. arhibīskaps Aleksandrs (Mileants); arhimandrīta Sergija (Sturova) redakcijā. - Sanktpēterburga: Kristus Augšāmcelšanās dievnama pie Varšavas stacijas izd., 2005.)

Interneta resursi:

«Отче Наш». Размышления И.И. Сикорского о Молитве Господней

Приближение к Пропасти: выдержки из книг Сикорского на сайте Православие и мир

 

                                                                 

 Aleksandrs Gurins, Irēna Ase 

Ilustrācijas tēmai