Sākumlapa > Tēmas > Personas
Mihails Šidlovskis

Mihails Šidlovskis

 

Mihails Šidlovskis (1856. g. 20. jūlijā/ 1. augustā — 1918. g. augustā nošauts; pēc citiem datiem – 1921. g. 14. janvārī Pēterpilī/ Pēterburgā) - akciju sabiedrības Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca (“Russobalt”) vadītājs, automobiļu un lidaparātu ražošanas organizētājs, ģenerālmajors, gaisa kuģu eskadras komandieris Pirmajā pasaules karā, Igora Sikorska tuvākais līdzgaitnieks aviobūvniecības joma.

Mihails Šidlovskis ir senas muižnieku dzimtas pārstāvis. Kāds no viņa senčiem – Kozma Šilovs - 16. gadsimtā dienējis pie Maskavas lielkņaza Vasīlija III. Pētera I laikos uzvārds „Šilovi” transformējās un viņus sāka dēvēt par Šidlovskiem; dzimtas pārstāvju vidū bija daži pulkveži un ģenerālmajori, divi Krievijas Valsts Domes deputāti.

M. Šidlovska tēvs — Vladimirs Šidlovskis (1816 — 1892) sešus gadus nodienējis Astrahaņas kirasīru pulkā un atstājis militāro dienestu, būdams poručika pakāpē. Viņš dzīvojis dzimtas muižā Voroņežas guberņā kopā ar savu dzīvesbiedri Jekaterīnu Šidlovski (meitas uzvārds – Kozlova); šeit Šidlovsku ģimenē dzimuši 18 bērni (seši jaundzimušie miruši).

Mihails Šidlovskis mācījās Jūras kadetu korpusā, pēc tam - Aleksandra Kara juridiskajā akadēmijā. Šidlovskis bijis jūras kara flotes virsnieks; atstājot militāro dienestu, viņš strādājis Krievijas Impērijas Finanšu ministrijā.  

Šidlovskim piemita izcils uzņēmēja talants. Ne velti viņš tika ievēlēts par akciju sabiedrības Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca („Russobalt”) vadītāju. Šīs rūpnīcas korpusi tika izvietoti Rīgā, taču tās valde strādājusi Sanktpēterburgā, jo tieši šajā pilsētā atradās lielākie akcionāri. 1908. gadā Šidlovskis dibināja rūpnīcas „Russobalt” Automobiļu ražošanas nodaļu.

Sešu gadu laikā kopš automobiļu ražošanas sākuma (1909.-1915. g.) rūpnīca “Russobalt” izlaidusi daudz vairāk automašīnu, nekā, piemēram, vēlāk slavenā itāļu rupnīca «Fiat» pirmo sešu savas pastāvēšanas gadu laikā. “Russobalt” automobiļi veiksmīgi piedalījušies dažādās starptautiskajās autosacīkstēs. 1912. gadā autobraucējs Andrejs Nageļs, braucot ar rūpnīcas “Russobalt” automobili, uzvarēja prestižajā Eiropas autorallijā, kura finišs bija Monako.  

1910. gadā Mihails Šidlovskis izveidojis Rīgā rūpnīcas „Russobalt” Aviācijas nodaļu, kas drīzumā kļuva par lielāko lidaparātu ražošanu Krievijas Impērijā. Rīgas rūpnīcas “Russobalt” Aviācijas nodaļā strādājuši: Krievijā pirmās iekšējās aizdedzes dzinēja lidmašīnas konstruktors kņazs Aleksandrs Kudaševs, pazīstamais aviokonstruktors Jakovs Gakeļs.

1911. gada aprīlī Sanktpēterburgas žurnāls «Вестник воздухоплавания» /„Gaisa kuģošanas vēstnesis” ziņojis: Krievu-Baltijas vagonu rupnīca [..], nospraužot par mērķi attīstīt Tēvijas gaisa kuģošanu, nolēmusi dot iespējas dažiem krievu konstruktoriem izmēģināt savus spēkus, piešķirot materiālos līdzekļus un nododod viņu rīcībā savus tehniskos līdzekļus. Patlaban šajā rūpnīcā uzbūvēti divi oriģināli lidaparātu tipi: inženiera kņaza Kudaševa monoplans un inženiera Gakeļa jūras tipa monoplans. Pirmais no tiem jau pierādījis savu dzīvotspēju, 2. aprīlī veicot veiksmīgu lidojumu virs Rīgas skrejlauka; to pilotēja pats aviokonstruktors inženieris kņazs Kudaševs.

Drīzumā Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas Aviācijas nodaļa tika pārvietota uz Sanktpēterburgu, kur pasaulslavenais krievu aviokonstruktors Igors Sikorskis 1913. gadā pirmoreiz pasaulē uzkonstruēja četru dzinēju lidmašīnas “Russkij vitjazj” („Krievu bruņinieks”) un “Iļja Muromec” („Iļja Muromietis”). Pēc savas būtības, lidaparātu sērijas “Iļja Muromec” lidmašīna kļuva arī par pirmo pasaulē specializēto pasažieru lidmašīnu: lidaparāta salons tika pārdalīts pilota kabīnē un pasažieru nodalījumā, lidmašīnas salonā bija elektriskais apgaismojums, tualete. 1913. un 1914. gadā rūpnīcas “Russobalt” lidmašīnas “Russkij vitjaz” un “Iļja Muromec” ne reizi vien uzstādījušas kravnesības un lidojuma tāluma pasaules rekordus.   

Mihails Šidlovskis pelnīti tiek uzskatīts arī par Krievijas stratēģiskās aviācijas pamatlicēju. Pirmā pasaules kara laikā, 1914. gada decembrī, Šidlovskis pēc imperatora pavēles tika iesaukts aktīvajā militārajā dienestā, piešķirot viņam  ģenerālmajora dienesta pakāpi, un sāka komandēt gaisa kuģu - smago bumbvedēju “Iļja Muromec” - eskadru. Šidlovska vadītā gaisa kuģu eskadra kļuva par unikālu militāro vienību, tā veica uzlidojumus un bombardēšanu pretinieka dziļajā aizmugurē. Pirmoreiz eskadra devās kaujā 1915. gada 15. februārī, kad bumbvedēji “Iļja Muromec” pacēlās gaisā no lidlauka Jablonnā (Polija) un veica uzlidojumu Vācijas kara bāzei Austrumprūsijā. Kopš tā laika un līdz 1917. gada Oktobra revolūcijai Šidlovska vadītās eskadras gaisa kuģi veica 400 uzlidojumus, bombardējot pretinieka karaspēka daļu dislokācijas vietas Vācijā un Baltijas reģionā. 

1915. gadā Mihails Šidlovskis vadījis pirmā Krievijā aviodzinēja izgatavošanas procesu. Tajā pašā gadā viņš tika apbalvots ar Svētā Vladimira 2. pakāpes ordeni.

Ģenerālmajora Šidlovska dzīves ceļš traģiski aprāvies drīzumā pēc lielinieku īstenotā Oktobra apvērsuma. Pēc vienas no versijām, 1918. gada augustā Mihails Šidlovskis kopā ar savu 18-gadīgo dēlu Mihailu Šidlovski, glābjoties no sarkanā terora un mēģinot pāriet Somijas robežu, tika aizturēts un nošauts.

Saskaņā ar citu versiju, 1919. gadā čekisti arestējuši Mihailu Šidlovski, inkriminējot viņam spiegošanu. No arhīva (Krievijas FDD Pārvaldes Sanktpēterburgas pilsētas un Ļeņingradas apgabala arhīvs) krimināllietas Nr. 9964  materiāliem izriet, ka saskaņā ar Pēterpils guberņas Ārkārtas komisijas Kolēģijas 1920. gada 14. janvārī pieņemto lēmumu tēvam un dēlam Šidlovskiem par nodomu pāriet Baltās armijas pusē tika piespriests augstākais soda mērs – nošaušana. Pēc vieniem datiem, spriedums tika izpildīts 1921. gada 14. janvārī Pēterpilī (patlaban – Sanktpēterburga), pēc citiem datiem — 1920. gadā. 

Saskaņā ar Ļeņingradas kara apgabala Kara Prokuratūras 2003. gada 5. septembra slēdzienu M. Šidlovskis un M. Šidlovskis (dēls) tika reabilitēti, pamatojoties uz  KF 1991. gada 18. oktobra likuma “Par politisko represiju upuru reabilitāciju” 3. un 8. pantu.  

                                                                  Aleksandrs Gurins, Irēna Ase

Ilustrācijas tēmai