Pēteris Gorins

Pēteris Gorins (1930. g. 8. jūnijā Melitopolē, Ukrainas PSR – 2008. g. 11. martā Sanktpēterburgā, KF) – Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris (1953–1961),  Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1957. g.). 

Pēteris Gorins ir dzimis 1930. gada 8. jūnijā Melitopolē, bērnības gados dzīvojis Harkivā (1931–1941). Otrā pasaules kara gados viņš bija evakuācijā Urālos (1941–1943), Kaļiņinā/ Tverā (1943–1945).

No 1945. līdz 1948. gadam Pēteris Gorins dzīvojis Rīgā. 1948. gadā pēc zēnu vidusskolas absolvēšanas Rīgā viņš studēja S. Ščepkina Maskavas Augstākajā teātra skolā (1948–1950), pēc tam – A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūtā, ko ar izcilību absolvējis 1952. gadā.

No 1952. līdz 1953. gadam P. Gorins spēlējis M. Gorkija Kuibiševas/ Samaras drāmas teātrī, kur vienas sezonas laikā bija atveidojis dažas gados jaunu varoņu lomas klasiskajā un modernajā repertuārā.

No 1953. gada Pēteris Gorins dzīvoja Rīgā un strādāja Rīgas Krievu drāmas teātrī (1953–1961). Pievilcīga āriene un iedzimta elegance, izteiksmīga emocionalitāte, temperaments un skatuviskais valdzinājums palīdzēja Pēterim Gorinam kļūt par vienu no teātra vadošajiem aktieriem.

1959. gadā teātra režisors Pāvels Homskis devis P. Gorinam šādu raksturojumu: „Izcilā āriene, vispusīgs talants, šarms un māka ieinteresēt skatītāju piesaistīja viņam režisoru un teātra sabiedrības interesi. Vairākas veiksmīgi nospēlētas lomas nostiprināja pārliecību par viņu kā jaunu talantīgu aktieri, ko sagaida spoža nākotne.”

1957. gadā Pēterim Gorinam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums.

Rīgas Krievu drāmas teātrī atveidoto lomu skaitā bija: Sergejs (A. Arbuzova „Irkutskas stāsts”), Slava (A. Volodina „Pieci vakari”), Artūrs Klēbergs (A. Upīša „Peldētāja Zuzanna”), Francijas karalis (V. Šekspīra „Karalis Līrs”), Alders (R. Blaumaņa „Ugunī”), Osvalds (H. Ibsena „Spoki”), Iļja Šatilovs (N. Viņņikova „Kad akācijas zied”), Raimonds (A. Griguļa „Uz kuru ostu?”), Hristians (J. Švarca „Kailais karalis”), Vladimirs (V. Korosteļova „Ticu tev”) un citas.

Pēc darba Rīgas Krievu drāmas teātrī vienu sezonu (1961/1962) P. Gorins spēlējis Maskavas teātrī „Sovremeņņik”, pēc tam 18 gadus (1962–1980) nostrādāja Ļeņina komjaunatnes Ļeņingradas teātrī (kopš 1991. gada – Baltijas nams Sanktpēterburgā). Ievērojamākās tā laika lomas: Mekijs Nazis (B. Brehta „Trīsgrašu operā”), Homjaks (izrādē „No mīļotajiem nešķirieties”), Sirano de Beržeraks Edmonda Rostāna tāda paša nosaukuma lugā.

Tieši pateicoties Sirano de Beržeraka lomai, Pēteris Gorins 1980. gadā tika aicināts darbā A. Puškina Ļeņingradas akadēmiskajā drāmas teātrī (kopš 1991. gada – Sanktpēterburgas Aleksandra teātris), kur viņš nostrādāja līdz pat sava mūža beigām.

A. Puškina Ļeņingradas akadēmiskajā drāmas teātrī Pēteris Gorins ienāca savu radošo spēku briedumā, sasniedzis skatuviskās meistarības virsotnes. Viņš bija jau pieredzējis profesionāls meistars, kas apzinājās īstu panākumu cenu un tomēr nebija zaudējis radošo enerģiju un jaunajiem aktieriem raksturīgo aizrautību. Uz šā teātra skatuves Pēteris Gorins apliecināja ne tikai savu iepriekšējo gadu ”sociālā varoņa” ampluā, bet ne mazāk sekmīgi pārgāja uz raksturlomām. Daudzus gadus P. Gorins spēlēja Pelnrušķītes tēva lomu – labsirdīgo mežzini lieliskajā J. Švarca bērnu lugā „Pelnrušķītes pirmā balle”, kas izaudzināja ne vienu vien Pēterburgas jauno paaudzi. Aktieris daudz filmējās kinofilmās, darbojās radio.

Pēdējos dzīves gadus Pēteris Gorins smagi slimoja un vairs teātrī nespēlēja. Viņš ir miris 2008. gada 11. martā, 78 gadu vecumā. Atvadīšanās ceremonija no aktiera Pētera Gorina notika Sanktpēterburgas “Ne rokām darinātā Pestītāja Tēla” ikonas baznīcā Koņušennaja laukumā. Nelaiķis tika apglabāts Zeļenogorskas kapsētā.

Kinolomas:

„Nekad” (Fjodors Šaņko, 1962); „Divas biļetes uz dienas seansu” (majors Šondišs, 1966); „Zēns un meitene” (tēvs, 1966); „Ciklons” sāksies naktī” (galvenā – padomju izlūka Mišela/ Lemkes loma, 1966); „Matveja Kožemjakina dzīve” (Savka, 1967); “Kādas jaunas dzīves četras lappuses” (Pēteris Gusarovs, 1967); „Savādnieki” (dakteris Nikolajs Potehins, 1967); „Karā kā jau karā” (Sergačovs, 1968); „Balāde par Sirano” (galvenā – Sirano loma, 1969); „Baltais vēja rādītājs” (viesis, 1969); „Krišanas leņķis” (Larionovs, 1970); „Aplis” (Semjons Šondišs, 1972), „Vēlīnās tikšanās” (Semjons Petrovičs,1980); ”Iespēju robeža” (Goļikovs, 1981); ”Tikšanās pie augstajiem sniegiem” (cara armijas virsnieks, 1982); „Saules vējš” (Semjons Jegorovičs,1982); ”Kapteinis Frakass” (laupītājs Agostēns, 1984); ”Lielā spēle” (PSRS sūtnis Francijā Fjodors Aleksejevičs, 1988).

Lomas A. Puškina Ļeņingradas akadēmiskajā drāmas teātrī:

Goļikovs (J. Gerasimova „Iespēju robeža”, 1981), Sumarokovs (D. Hrabrovicka „Kamēr pukst sirds”, 1981), Kuzņecovs (A. Sofronova „Dzīves dziesma”, 1981), Volodja (A. Grebņeva „No lietišķās sievietes dzīves”, 1983), Heriss (pēc A. Heilija romāna „Lidosta”, 1983), Mčislavskis („Baumas”, 1984), Aleksandrs I (V. Solovjova „Feldmaršals Kutuzovs”, 1985), Paramonovs (R. Solnceva „Bremzēšana debesīs”, 1988), Dorohovs (G. Solovska „Vadoņi”, 1989), fon Eberkopfs (H. Ibsena „Pērs Gints”, 1983), Votrēns (O. Balzaka „Gorio tēvs”, 1983), Čebakovs (A. Ostrovska „Balzaminova precības”, 1984), protokolists (V. Šekspīra „Liela brēka, maza vilna”, 1984), Mežzinis (J. Švarca „Pelnrušķītes pirmā balle”, 1988), Linjērs (E. Rostāna „Sirano de Beržeraks”, 1992), Verners („Monsinjors Žoržs. Krievu drāma” pēc M. Ļermontova daiļdarbu motīviem, 1994), Kleomens (V. Šekspīra „Ziemas pasaka”, 1995), N kungs (A. Gribojedova „Gudra cilvēka nelaime”, 1996), Višņeveckis (A. Puškina „Boriss Godunovs”, 1999), spēlmanis (M. Ļermontova „Maskarāde”, 2003) u.c.

Biogrāfiskus datus apkopoja Ērika Tjunina

Informācijas avoti: 

https://ru.wikipedia.org/wiki/Горин,_Пётр_Петрович;

http://www.kinosozvezdie.ru/actors/gorin/gorin.html ;

Рижский театр русской драмы. – Рига, Зинатне, 1983 г.; 

Рижский театр русской драмы. – Фотоальбом, Рига, Лиесма, 1983 г.