Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jakovs Rafalsons

Jakovs Rafalsons

Jakovs Rafalsons (1946. gada 5. novembrī) — Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadošais aktieris. 

Jakovs Rafalsons ir dzimis Doņeckas apgabala (Ukraina) Makejevkas pilsētā.  Aktiera tēvs Otrā pasaules kara sākumā evakuējās no Rīgas, glābjoties no nacistu vajāšanām.

1964. gadā Jakovs atgriezās Rīgā, pēc diviem gadiem viņš iestājās Jaroslavļas Teātra skolā. Pēc studiju pabeigšanas, līdz 1990. gadiem viņš strādājis: Mičurina teātrī, A. Koļcova Voroņežas teātrī, A. Lunačarska Sevastopoles teātrī, Tomskas Drāmas teātrī un Maskavas teātrī “Globus”.

1991. gadā Jakovs Rafalsons  tika ieskaitīts Rīgas Krievu drāmas teātra trupā (patlaban – M. Čehova Rīgas Krievu teātris).

Viņš ir Krievijas PFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks.

Jakovs Rafalsons ir krievu aktieris, kurš ir izlauzis “valodu mūri”, kas ilgu laiku bija pārdalījis divas mūsu valsts teatrālās telpas: krievu un latviešu. Viņš spīdoši spēlē latviešu valodā – gan uz skatuves, gan kino.   

”Kad mani aicināja spēlēt latviešu valodā, es lāgām nevarēju izrunāt nevienu vārdu, izņemot «piens» un «maize». Ja jūs zinātu, cik neapdāvināts es esmu svešvalodu apguvē! Mans tēvs atslēdznieks, kurš, starp citu, ir nācis no Rīgas un tikai 1941. gadā bija bēdzis no fašistiem, pārvaldīja piecas valodas un brīvi sarunājās latviski. Kad 1964. gadā viņš bija atgriezies Rīgā un bija izkāpis uz platformas no vilciena, tad uzreiz sācis runāt latviešu valodā, it kā nekur nebūtu aizbraucis. Cilvēka tautība nevar kalpot par pamatu lepnumam. Cilvēkam ir tautība neatkarīgi no tā, vai viņš ir labs. Tā ir mantota no vecākiem, pārējās lietās cilvēkam vajag parādīt sevi pašam,” tā uzskata aktieris.

Reizēm aktiera liktenis veidojas pārsteidzoši. Savas kalpošanas Rīgas teātrī iesākumā viņš bija saņēmis lomu ar divām replikām, bet patlaban ir vadošais teātra aktieris. Patlaban nav iespējams iedomāties krievu drāmu bez aktiera Rafalsona. Arī Rīga bija uzņēmusi viņu labi, cik traģiski arī nebūtu bijuši pieminētie notikumi, kas ir saistīti ar pilsētu kara gados.

“Iestājies kaut kāds labs miers,” stāsta aktieris, ” kaut gan par kādu mieru teātrī var runāt īsts aktieris. Katra izrāde dzimst 18.20, bet 21.30 – mirst. Bet, ja tā ir talantīga izrāde, tā turpina dzīvot skatītāju sirdīs, kā arī pats aktieris. Un tā katru dienu. Pie tam, tu allaž uztraucies. Tā ir kolosāla spriedze. Pirms jauniestudējuma es esmu “melns cilvēks”. Stāvoklis ir kā pirms infarkta. Bet tā ir mūsu dzīve. Tas ir mūsu darbs. Izņemot to, mums nekā cita dzīvē nav. Varat uzskatīt mūs par nenormāliem.  Aktieri – viņi taču ir muļķi, atnāks un sāks spēlēt par divām kapeikām un pat bez maksas. Visi saprot, ka aktieri gūst milzīgu prieku no sava darba. Kādēļ viņiem kaut ko maksāt? Tad jau sanāks divkāršs prieks – gan nauda, gan laime.”

Jā, patiesi tas tā ir, tādēļ tādiem aktieriem, kā Jakovs Rafalsons, arī ir tik neparasta atbildība skatītāju priekšā. Tā līdzinās tam, kā tas ir pirms kaujas. Pilnīga gatavība. Protams, skatītāji to jūt un pauž pateicību, un apveltī aktieri ar pašu galveno balvu, kāda tik vien var būt – ar aplausiem!

“Manas lomas – tie ir mani bērni, un, protams, daudz kas ir atkarīgs no režisora!” pasmaida skatuves mākslinieks.

Ar siltumu sirdī viņš atceras visus, ar kuriem dzīvē bija lemts kopā spēlēt uz teātra skatuves: ar G. Trostjaņecki, R. Kozaku, M. Borisovu, I. Koņajevu – tie ir dvēseles svētki! Jakovs Rafaļsons ir aktieris, kas pārdzīvo, tā teikt, ”fano” par teātri kopumā.

No intervijas ar aktieri: “Dažkārt daudzi saka, ka mums sezonā ir bijušas sliktas izrādes. Nezinu. Kad slimo draugs, viņu atbalsta, bet nevis sūta, kā suni, iemidzināt. Bet vienīgais Latvijas krievu teātris – tas ir draugs. Pēdējais  balsts. [..] Un ja teātris uzņemas veikt eksperimentu – tas cīnās, tas ir aizsargāts no komerciālās banalitātes, tas ir dzīvs.”

Un pēc būtības, šāda ir skatītāju iecienītā aktiera Jakova Rafalsona pilsoniskā nostāja.

Un vēl gribas minēt to neparasto optimismu, ko allaž izstaro sev apkārt šis cilvēks. Strādāt kopā ar viņu uz skatuves ir milzīgs baudījums. Kopš pirmajiem mēģinājumiem viņš rada sev un visiem apkārt labestīgu un atraisītu darba atmosfēru. Neparasti saudzīga attieksme pret partneri, humora un labsirdības jūra – tās ir retas un ļoti svarīgas rakstura īpašības sarežģītajā aktieru pasaulē.

Es rakstu šīs rindiņas laikposmā, kad tikko ir beigusies 2012. gada sezona, beigusies ar režisora Igora Koņajeva spožo izrādi «Tango starp rindiņām», kurā galveno lomu – izcilā mūziķa un komponista “Tango karaļa” Oskara Stroka - spēlē Jakovs Rafalsons. Šis slavenā rīdzinieka Oskara Stroka dzīves stāsts zināmā mērā  nedaudz saskan arī ar paša aktiera dzīves stāstu. Tādēļ tik aizkustinošas – līdz asarām - ir daudzas mizanscēnas. Teikt, ka tas ir liels panākums – nozīmē neteikt neko. Par šādu aktiera darbu var tikai sapņot, bet nospēlēt šo lomu tā, lai skatītāji neietu prom no teātra – tas ir milzīgs prieks skatuves māksliniekam. Šo lomu daudzi teātra kritiķi ir nodēvējuši par talantīgā aktiera daiļrades virsotni, bet kas lai zina... Cik šādu sasniegto virsotņu jau ir bijis aktierim! Nevar apšaubīt tikai to, ka šī izrāde un Rafalsona sniegums tajā – ir milzīgs notikums Latvijas kultūras dzīvē.

Pēc pirmizrādes Jakovs pēkšņi ar skumjām teicis: “Žēl, ka tēvs neredz mani uz skatuves [..] viņš vienmēr iebildis pret to, lai es kļūtu par aktieri. Šodien viņš būtu lepns par savu dēlu...”

Pats galvenais, ko bija teicis aktieris Jakovs Rafalsons mūsu sarunas laikā: “Gribas būt godīgam savā profesijā. Jo tās prasības, kādas aktieri izvirza paši sev, vienmēr ir augstākas par tām, kādas mums izvirza skatītāji. Tādēļ mūsu uzvara allaž ir skatītāju uzvara.”  

 

Goda nosaukumi un apbalvojumi:

Krievijas PFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks;  

Nacionālās teātra prēmijas «Spēlmaņu nakts» laureāts nominācijā “1996. gada labākais aktieris” par Kapteiņa lomu izrādē “Nāves deja”;

Nacionālās prēmijas «Spēlmaņu nakts» laureāts nominācijā “2001. gada labākais aktieris ” par Skapēna lomu lugā “Skapēna nedarbi”;

2003. gadā par nopelniem Tēvijas labā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.  

 

Lomas, kas atveidotas uz M. Čehova Rīgas Krievu teātra skatuves :

Msjē («Msjē N»), Saimnieks («Cilvēki un peles»), Želtuhins («Kasatka»), Rablo («Grēkā krišana»), Leizers («Līgavainis no Jeruzalemes»), Dakteris Kornišs («Neaizsniedzamā»), Rembēniete («Trīnes grēki»), Komiķis («Pats galvenais»), Grabojedovs («Karstā sirds»), Kapteinis («Nāves deja»), Villijs Klarks («Jautrībnieki»), Martello («Mākslinieki»), Ārprātīgais («Anarhista nejaušā nāve»), Leonīds Borisovičs («Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā»), Trikē («Mans labais draugs Oņegins»), Rābijs Šlojmere («Dibuks»), Konstantīns («Sirēna un Viktorija»), Skapēns («Skapēna nedarbi»), Fransuā («Muļķu vakariņas»), Dons Armado («Mīlas neauglīgās piepūles»), Gajevs («Ķiršu dārzs»), Bruno («Lieliskais ragnesis»), Ivans Sučkovs («Koda»), vokāls («Senlaicīgais pulkstenis»), Džordžs («Nebaidos no Virdžīnijas Vulfas», krievu versija), Ģenerālis, arī Ivans Andrejevičs («Krievu smiekli»), Miha («Karalis un Āksts»), Nats («Es neesmu Rapaports»), Īzaka Bābeļa «Rudais karalis», Oskars Stroks («Tango starp rindiņām»). 

Uz Liepājas teātra skatuves:

2006. g.  -  Žana Pola Sartra “Aiz aizvērtām durvīm”.  

Filmogrāfija:

2000. g. - mākslas filma “Baigā vasara” (Hanons Bubss);

2006. g. – “Honka”;

Seriāls “Neprāta cena” (kazino īpašnieks). Pats populārākais no Latvijas televīzijas seriāliem «UgunsGrēks» un citi. 

Svetlana Vidjakina

 

Ilustrācijas tēmai