Sākumlapa > Tēmas > Personas
Ņina Ņeznamova

Ņina Ņeznamova

Ņina Ņeznamova (1943.g. 10. aprīlī Volgogradas apg.), Rīgas Krievu teātra vadošā aktrise.

XX gadsimta 60. gadu sākumā Rīgas Krievu drāmas teātrī savu darbību uzsāka jauns režisors Arkādijs Kacs, kuram uzreiz nācās pievērsties jautājumiem, kā stabilizēt teātra trupu un atjaunināt tās sastāvu. Tā, 1963. gadā Rīgas Krievu drāmas teātrī arī ieradās jauna aktrise Ņina Ņeznamova, kura drīzumā kļuva par šī teātra vadošo aktrisi.  

Ņina Ņeznamova šādi atceras bērnības un jaunības gadus: «Es esmu dzimusi 1943. gada 10. aprīlī nelielajā Volgogradas apgabala pilsētā Kalača pie Donas. Varu teikt, ka vidusskolā es mācījos teicami, visvairāk man patika franču valodas stundas, es grasījos iestāties Maskavas Valsts universitātes Romāņu valodu nodaļā. Bet skolas izlaiduma vakarā mūzikas skolotāja pārliecināja mani izmēģināt savu laimi stājoties teātra institūtā. Tā es arī devos uz Volgogradu, lai tur iestātos PSRS Tautas mākslinieka Nikolaja Pokrovska kursā. Un... es iestājos! Mani interesēja viss – gan aktiermāksla, gan mākslas teorija, gan jāšana, gan paukošana, gan dejošanas un dziedāšanas stundas».

1962. gadā Ņina Ņeznamova absolvēja Volgogradas Drāmas teātra studiju un kļuva par šī teātra aktrisi. Pēc tam sekoja darbs Kaļiņingradas apgabala Drāmas teātrī. 1963. gadā, 20 gadu vecumā, Ņina Ņeznamova pēc Rīgas Krievu drāmas teātra vadības ielūguma kļuva par šī teātra aktrisi, un līdz pat šai dienai viņa ir Rīgas Krievu  teātra aktrise. (Patlaban tas ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.) Ļoti ātri Ņ. Ņeznamovai izdevās iekļauties Latvijas kultūras dzīves apritē, apvienojot savā mentalitātē un  ģimenē latviešu un  krievu kultūras.  

Savas ilgstošās karjeras laikā Ņina Ņeznamova bija dāvājusi skatītājiem veselu virkni neaizmirstamu skatuves tēlu, kuru vidū ir Geļa no L. Zorina lugas „Varšavas melodija” («Варшавская мелодия»). Ņeznamovas skatuviskais temperaments, viņas ķermeņa pārsteidzošā plastika, prasme iekšēji koncentrēties ļāva aktrisei ar milzīgu iekšējo atdevi tēlot sarežģītajās lugu mizanscēnās, sekmīgi risināt vissarežģītākos režisora uzdevumus.  

Arkādijs Kacs, kas no 1963. līdz 1968. gadam bija teātra mākslinieciskais vadītājs, piirmo reizi Padomju Savienībā iestudēja mūziklus „Cilvēks no Lamančas”  («Человек из Ламанчи») un „Vestsaidas stāsts” («Вестсайдская история»). Viņam izdevās izveidot unikālu domubiedru trupu, kurā viena no vadošajām lomām piederēja aktrisei Ņinai Ņeznamovai. Šai sakarā liela nozīme bija arī tam, ka aktrise pilnībā pārvaldīja psiholoģiskās aktierspēles tehniku, kuru viņa demonstrēja, tēlojot Aldonsas lomu mūziklā „Cilvēks no Lamančas”. Ņinas Ņeznamovas kustību plastika savienojumā ar iekšējo emocionālo spriedzi apbūra visus skatītājus. 1969. gada 16. maijā Rīgas Krievu drāmas teātrī tika demonstrēta šī amerikāņu mūzikla pirmizrāde. Mūzikla panākumi bija pārsteidzoši! Spēcīgas garīgās enerģijas apgarota, aktrise meistarīgi attēloja sarežģīto procesu, kura rezultātā pazemotā, dubļos iemītā dvēsele atdzimst, lai turpmāk dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Pēc tam sekoja neaizmirstamā Anitas loma mūziklā „Vestsaidas stāsts”. Un atkal neredzēti panākumi!

Viesizrādes allaž spēlēja lielu lomu teātra mākslinieciskajā dzīvē. To laikā tika paplašināti radošie sakari, apmeklētas jaunas pilsētas, piedzīvotas patīkamas tikšanās ar jauniem skatītājiem, apspriesti lugu iestudējumi un jauniestudējumi – tas viss radoši bagātināja teātra kolektīvu. Aktrises Ņinas Ņeznamovas vārds kļuva plaši pazīstams un populārs arī Krievijā. Viņa demonstrēja spīdošu aktiermākslu šādās lomās: Vasiļisa – M. Gorkija lugā „Dibenā” («На дне»), Harpija (Гарпия) –E. Radzinska lugā „Sarunas ar Sokrātu” («Беседы с Сократом»), Karīna – I. Bergmana lugā „Zemeņu lauks” («Земляничная поляна») , Katerīna – F. Dostojevska „Slepkava” («Убивец»), Vjazopuriha (Вязопуриха) – Ļ. Tolstoja „Zirga stāsts” («История лошади»), Ģertrūde – V. Šekspīra «Hamletā», Čeboksarova – A. Ostrovska lugā „Trakā nauda” («Бешеные деньги»), Arkadjina – A. Čehova lugā „Kaija” («Чайка»), Šarlote – A. Čehova lugā „Ķiršu dārzs” («Вишневый сад»), Vanda – K. Sakoni lugā „Traucējumi televīzijā” («Телевизионные помехи»), Nadežda Konstantinovna – «Bingo», Roza Aļeksejevna – A. Gaļina lugā «Retro». Šiem, kā arī daudziem citiem personāžiem bija lemts ienākt aktrises liktenī.  

Pati aktrise tā raksturo savus skatuves tēlus: «Aiz viņiem es esmu, kā aiz akmens mūra. Daudzi no tiem kļuva par maniem patiesiem draugiem, par manu atbalstu. Viņi dod man spēkus dzīvot un strādāt tāpat, kā mani brīnišķīgie skatuves partneri : R. Gordijenko, J. Ivaničevs, M. Ļebedjevs, А. Bojarskis, A. Mihailovs, M. Hižņakovs, A. Iļjins, L. Ļencs un apbrīnojamais režisora palīgs Mihails Tifinbergs, visus nav iespējams pieminēt, bet es atceros viņus visus ar pateicību un mīlestību – gan tos, kuri pašreiz vēl ir dzīvi, gan tos, kuru vairs nav starp mums».

Tas bija spožs Rīgas savdabīgā psiholoģiskā teātra tapšanas laikposms, jo teātrim bija pašam sava repertuāra un mākslinieciskā programma. Šis laikposms nesa Rīgas Krievu drāmas teātrim slavu, teātris izpelnījās vispārējo atzinību un sasniedza augstas radošās virsotnes. 1973. gadā Ņinai Ņeznamovai tika piešķirts Latvijas PSR nopelniem bagātās mākslinieces nosaukums, bet 1982. gadā viņa kļuva par Latvijas PSR Tautas mākslinieci, LPSR Ļeņina Komjaunatnes prēmijas laureāti.  

Ņina Ņeznamova vienmēr bija aktīvi aizņemta teātra repertuārā, tomēr aktrises neizsmeļamā enerģija ļāva viņai atrast laiku, lai piedalītos arī teātra un pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Daudzu gadu laikā aktrise bija dažādu Rīgas pilsētas festivālu žūrijas locekle. Septiņpadsmit gadus Ņ. Ņeznamova bija Rīgas pilsētas padomes deputāte. Būdama deputāte, viņa palīdzēja daudziem: gan saviem kolēģiem, gan pārējiem rīdziniekiem; viņa atsaucīgi glāba daudzus grūtajos brīžos, piedalījās pilsētas labdarības akciju komisijās (viena no šīm akcijām ir «Svet», kuras mērķis atjaunot galveno Kristus Piedzimšanas katedrāli), piedalījās labdarības koncertos, tikšanās ar skatītājiem un sabiedrības pārstāvjiem.

2003. gadā par nopelniem Tēvijas labā aktrise tika apbalvota ar Trīs Zvaigžņu Ordeni.  

Neparasta atbildības sajūta, izsmalcināta gaume, dabiska humora izjūta, kā arī plašs viņai piemītošu talantu diapazons ļauj Ņinai Ņeznamovai arī šodien spožī spēlēt uz skatuves, dalīties savā pieredzē ar jauno aktieru paaudzi un joprojām pievērst sev skatītāju uzmanību, aizraujot tos ar talantīgu aktierspēli, neskatoties uz to, ka aktrise jau sen tika izvadīta ārpus trupas štata. Tas ir neticami… Bet aktrise garīgi nesalūza un kā vienmēr pilnībā atdod savu enerģiju dzimtajam teātrim.  

Rīgas Krievu drāmas teātris pastāv jau vairāk kā simts gadus un savas pastāvēšanas laikā tas bija spēlējis nozīmīgu lomu Latvijas teātra kultūras attīstībā. Talantīgā, savdabīgā aktrise Ņina Ņeznamova allaž bija sava veida posms, kas stiprināja draudzīgos sakarus starp krievu un latviešu teātra mākslu. Par to liecina arī aktrises spīdoši nospēlētā Antonijas loma Rūdolfa Blaumaņa lugā «Skroderdienas Silmačos». Aktrises radošā darbība kalpo par divu nacionālo kultūru savstarpējās saiknes piemēru. Gan publika, gan teātra kritiķi vienmēr izmantoja jebkuru iespēju, lai izteiktu savai iemīļotajai aktrisei pateicības vārdus, jo viņa patiesi ir Tautas māksliniece.  

Ņinas Ņeznamovas skatuviskā daiļrade ir plaši pazīstama arī ārpus Rīgas Krievu teātra sienām. Viņu augsti vērtē un ciena visas kuplās Latvijas aktieru ģimenes pārstāvji. Ar neparastu pietāti aktrise allaž bija izturējusies un izturas pret savu radošo darbu, kā arī pret katru cilvēku, kam Liktenis bija lēmis saskarties ar viņu. Domājams, ka Ņina Ņeznamova ir pēdējā no tiem mohikāņiem, kuri vēl joprojām cīnās ar vējdzirnavām un tic: «Mīlēt! – Kaut arī pieviļ  mīla. Palikt! – Nez kur, kad nolaižas rokas, izstiept tās pretī! – Pretī tālajai zvaigznei!». Laikritei nav varas pār aktrises radošo garu.  

Aktrisi pilnīgi pamatoti varētu nosaukt par uzvarētāju. Piecdesmit sava mūža gadus viņa ziedoja, kalpodama vienīgajam teātrim – Krievu drāmai. «Ja pareizināt manis nospēlēto lomu skaitu ar lugu skatītāju skaitu, tad sanāks miljons un pat daži…», joko aktrise.  

2010. gadā klajā nāca režisora Arkādija Kaca grāmata ar nosaukumu „Gandrīz visa dzīve” («Почти вся жизнь»). Grāmatas pirmajā lappusē sastopams aizkustinošs uzraksts, kuru pašrocīgi uzrakstīja režisors: « Dārgā Ņina! Jūs vienmēr bijāt mūsu kopīgā teātra daiļā rota. Pateicos Jums par visu. Maigi apskauju Jūs – Jūsu A. Kacs. Maskavā, 2011. g. ».

Un stāsta nobeigumā citēšu rindiņas no aktrises iemīļotās himnas, kas skan mūziklā „Cilvēks no Lamančas”:

„Lūk, mana devīze – tik taisnus ceļus iet,                                                                       

Mans pienākums: bez cerības un drošsirdīgi iet.                                                 

Cīnīties! – Kad visi tikai min un gaida,                                                                        

Glābjot nelaimīgos, kas paši sevi neglābs...”                                                           

 

Informācijas avoti:                                                                                                               

[ Rīgas Krievu drāmas teātris. ( Рижский театр русской драмы.). Rīga: «Zinātne», 1983.

Grāmata «Likteņstāsti» F. Mellupes, G. Strautmanes redakcijā.

Intervija ar aktrisi Ņ. Ņeznamovu. (Интервью с актрисой Н. Незнамовой.) ]

Rakstu sagatavoja Svetlana Vidjakina


Наталья Лебедева. «Не так-то просто воровать актрис!...»

Ilustrācijas tēmai