Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jekaterina Roščina-Insarova

Jekaterina Roščina-Insarova

Jekaterina Roščina-Insarova (1883. g. 11. jūnijā, Maskavā, Krievijas Impērijā — 1970. g. 28. martā, Parīzē, Francijā) — krievu teātra aktrise.
1920. gadu vidū krievu aktrise J. Roščina-Insarova dzīvoja un strādāja Rīgā, kur viņa bija nodibinājusi Krievu Kamerteātri (Русский камерный театр), kas tomēr neizturēja konkurenci ar Rīgas Krievu Drāmas teātri.
Jekaterina Roščina-Insarova ir dzimusi ģimenē ar senām teatrālajām tradīcijām. Teātra inteliģences aprindās plaši pazīstams bija viņas tēvs – Nikolajs Roščins-Insarovs (īstais uzvārds – Pašennijs), kurš, spēlējot varoņa mīlētāja ampluā, bija izpelnījies dramatiskā aktiera slavu, kam piemīt izcils skatuvisks talants.
Jekaterinas Roščinas-Insarovas māsa – aktrise Vera Pašennaja kļuva par PSRS Tautas skatuves mākslinieci.
Jekaterina pieņēma tēva skatuvisko pseidonīmu un kļuva par teātra aktrisi Roščinu-Insarovu. Kā aktrise viņa debitēja 1897. gadā.
1899. gadā viņu ievēroja pazīstamais Krievijas teātra režisors N. Siņeļņikovs un ielūdza viņu spēlēt savā Kijevas trupā. Pēc tam J. Roščina-Insarova turpināja spēlēt Penzas, Samāras, Astrahaņas teātros, kā arī Maskavas Fjodora Korša teātrī.
1905. — 1909. gadā aktrise sekmīgi uzstājās Literāri mākslinieciskās biedrības Sanktpēterburgas teātrī. Nākamajos divos gados viņa spēlēja Maskavā pie Konstantīna Ņezlobina. Vēlāk viņa uzstājās uz Mazā teātra un Aleksandra teātra skatuvēm.  
Jekaterinas Roščinas-Insarovas aktierspēlei bija raksturīga izsmalcinātība, atveidojot jūtu nianses, kā arī īpaša spēja neparasti dziļi iedziļināties sarežģīta skatuviskā tēla dvēselē, plastiska izteiksmība un izcila elegance.
Pašas izcilākās aktrises lomas: Katerīna (krievu dramaturga A. Ostrovska lugā “Negaiss”) un Elīza (īru rakstnieka un dramaturga B. Šova lugā “Pigmalions”), kuras viņa bija nospēlējusi neatkārtojamā, vienīgi viņai raksturīgā, visapslēptākās cilvēciskās jūtas aizgrābjošā manierē – šīs lomas uz ilgu laiku ir palikušas skatuves mākslas cienītāju atmiņā. Tiek uzskatīts, ka slavenais teātra režisors Vsevolods Meijerholds speciāli bija iestudējis lugu “Pigmalions”, lai “demonstrētu“ skatītājiem Roščinu-Insarovu Elīzes lomā. Tāpat varētu atzīmēt arī dziļi izjusto, emocionālo Ņinas lomas izpildīšanu iestudējumā pēc Mihaila Ļermontova  drāmas “Masku balle”.
No lomām, kuras Jekaterina Roščina-Insarova ir spēlējusi dažādu gadu laikā, derētu pieminēt šādas: Magda (vācu dramaturga Hermaņa Zūdermaņa lugā “Dzimtene”), Margarita Gotjē (Aleksandra Dimā-dēla drāmā “Kamēliju dāma”), Lulū (Anrī Bataiļa “Kailā”), Nora (pēc Henrika Ibsena drāmām), Finočka (izcilās krievu simbolistes Zinaīdas Gipiusas lugā “Zaļais gredzens”), Vareņka (Dmitrija Merežkovska drāmā “Romantiķi”), Beate (iestudējumā pēc F. Filipi lugas “Negodīgie”), Jeļizaveta Drozdova (lugā pēc Fjodora Dostojevska romāna “Velni”), Anna (režisora un pedagoga Vladimira Ņemiroviča-Dančenko drāmā “Dzīvības cena”).
Jekaterina Roščina-Insarova apprecējās ar grāfu Sergeju Ignatjevu. Kopā ar viņu aktrise devās emigrācijā no Krievijas, un kā pēc tam izrādījās, uz visu atlikušo mūžu. Sākumā dzīvesbiedri izbrauca no Maskavas uz dienvidiem, bet turpmāk devās uz ārzemēm. Evakuēties Ignatjevu ģimenei bija palīdzējis pazīstamais ukraiņu politiskais un militārais darbinieks Simons Petļura.
Emigrācijas laikposmā, Romā, 1919. gada 19. decembrī, dzīvesbiedriem ir piedzimis dēls Aleksejs - nākamais pazīstamais publicists un politiskais darbinieks. Vēlāk kopā ar savu vīru un dēlu Jekaterina Roščina-Insarova pārcēlās uz dzīvi Parīzē, kura tolaik bija kļuvusi par apmešanās vietu daudziem krievu emigrācijas kultūras darbiniekiem.
1921. gada 5. janvārī  aktrise uzstājās piemiņas vakarā, kas tika veltīts rakstniekam Ļevam Tolstojam.
1922. gadā Roščina-Insarova tika aicināta spēlēt uz Rīgas Krievu Drāmas teātra skatuves. Tomēr labas attiecības ar šā teātra vadību aktrisei tā arī nebija izveidojušās.
1923. gada sezonas sākumā Krievu Drāmas teātrī notika kāds nepatīkams starpgadījums: A. Gribojedova lugas “Gudra cilvēka nelaime” (“Gore ot uma”) izrādes laikā (izrādi bija iestudējis Mihails Muratovs) tika pārtraukta elektrības padeve, pēc tam kāds bija uzsācis šaušanu, un tad sekoja asaru gāzes granātas sprādziens. M. Muratovs veica visus iespējamos pasākumus, lai nomierinātu satracinātos skatītājus: sarīkoja evakuāciju, izsauca policiju, kā arī apsolīja teātra cienītājiem, ka šādi incidenti vairs nekad neatkārtosies. Tomēr publika bija nedaudz atsalusi attiecībā pret Rīgas Krievu Drāmas teātra iestudējumiem, un teātra finansiālie rādītāji krasi pasliktinājās.  
Pēc kāda laika Jekaterina Roščina-Insarova atklāja savu teātra studiju un izveidoja savu trupu – Krievu Kamerteātri (Русский камерный театр), kas pastāvēja divas sezonas, tikpat cik studija. Roščinas-Insarovas Kamerteātris atradās bijušajā kino paviljonā Vērmaņdārzā un bija tiešs konkurents Krievu Drāmas teātrim. Pēc esošajām ziņām, šo divu sezonu laikā starp šiem diviem teātriem bija izvērtusies sīva cīņa par skatītāju, ko allaž operatīvi aprakstīja savās publikācijās Rīgas vadošie krievu periodiskie izdevumi.
Rīgas teatrālā publika dievināja aktrisi Jekaterinu Roščinu-Insarovu, kura, kaut arī nebija pārāk ilgu laiku spēlējusi Latvijas galvaspilsētā, bet tomēr bija palikusi teātra mākslas cienītāju atmiņā, kā skatuves māksliniece, kas izcēlās ar savu izsmalcinātu, elegantu un daiļu aktierspēli. Insarovas-Roščinas atvadu vakars pirms viņas aizbraukšanas no Latvijas tika rīkots Nacionālā teātra ēkā. Pēc daudzajām teātra kritiķu atsauksmēm, publika ļoti ilgi atteicās atlaist aktrisi no skatuves, izsaucot viņu vēl un vēl.    
1925. gadā J. Roščina-Insarova nolēma atgriezties Parīzē, kur ieņēma cienīgu vietu  teatrālās Parīzes piesātinātajā dzīvē. Francijas galvaspilsētā katru nedēļu notika izklaidējošās izrādes, kuras Roščina-Insarova rīkoja teātrī “Alber”. Materiālo palīdzību šo izrāžu organizēšanā viņai sniedza kņazs Felikss Jusupovs.
1926. gadā teātra kluba “Komēdija” telpās tika svinīgi atzīmēta Jekaterinas Roščinas-Insarovas skatuviskās darbības 25 gadu jubileja, kas kļuva par svarīgu notikumu Francijas krievu diasporas dzīvē. Aktrisi apsveica pasaulslaveni krievu rakstnieki Ivans Buņins, Aleksandrs Kuprins, rakstniece, dzejniece un tulkotāja Nadežda Teffija (Teffi), dzejnieks Konstantīns Balmonts, režisors Vladimirs Ņemirovičš-Dančenko.
1927. gadā Roščina-Insarova vēlreiz mēģināja uzsākt nodarboties ar antreprenieres darbību (pirmoreiz šāds mēģinājums tika izdarīts Rīgā), atklājot savu teātri, tomēr drīzumā viņa bija spiesta atteikties no šā nodoma.  
1928. gadā pēc šķiršanās ar Sergeju Ignatjevu, Jekaterina Roščina-Insarova sāka nodarboties ar literāri māksliniecisko vakaru organizēšanu (tas bija viens no viņas   peļņas avotiem).
Kopš 1933. gada aktrise apmetās uz dzīvi Parīzes piepilsētā Buloņa-Bijankūra, kur dzīvoja arī citi pazīstami krievu emigrācijas pārstāvji (rakstniece un dzejniece Nadežda Teffija, dzejniece Irīna Odojevceva). Roščina-Insarova aktīvi piedalījās mājās iestudētajās izrādēs, pasniedza aktiermākslas stundas, organizēja interesantus literāri mākslinieciskos vakarus. Tāpat viņa atvēra Parīzē bridža spēles klubu.
Savā Parīzes studijā aktrise izaudzināja dažas teātra mākslinieču paaudzes, no kurām var atzīmēt Aniju Vernjē un krievu izcelsmes franču aktrisi Liļu (Jeļizavetu) Kedrovu, kura pirmā no krievu izcelsmes aktrisēm bija saņēmusi Amerikas Kinoakadēmijas “Oskara” balvu (1964. gadā - par Hortenzijas lomu grieķu režisora Mikalisa Kakojanisa filmā “Grieķis Zorba”).
Neskatoties uz to, ka Jekaterinu Roščinu-Insarovu vairākkārt aicinājuši atgriezties dzimtenē – Krievijā, viņa atbildēja noraidoši.
Pēdējo reizi aktrise Jekaterina Roščina-Insarova uzstājās uz skatuves 1949. gadā.
1957. gadā aktrise piedalījās piemiņas vakarā, kas tika veltīts viņas tuvākajai un labākajai draudzenei - rakstniecei, dzejniecei un tulkotājai Nadeždai Teffijai (īstais uzvārds - Lohvicka-Bučinska).
Pēdējās sava mūža desmitgades Jekaterina Roščina-Insarova pavadījusi veco ļaužu namā, Parīzes piepilsētā Kormeja an Parīzi. Tur viņa arī nomira 86 gadu vecumā. Aktrise tika apbedīta Svētās Ženevjēvas de Buā kapsētā.  

Avoti un literatūra:

1. Ziņas par J. Roščinu-Insarovu: http://www.persons-info.com/persons/ROSHCHINA-INSAROVA_Ekaterina_Nikolaevna/
2. J. Roščinas-Insarovas memuāru rakstura prozaisks darbs “Krievu sapņi Parīzē” («Русские сны в Париже») tika publicēts žurnālā “Maskavas novērotājs” («Московский наблюдатель») 1992. gadā.
3. J. Roščinas-Insarovas beletristiska satura teksts “Spēlē pats, neģēli, ja tu esi man līdzvērtīgs!” («Играй сам, мерзавец, если ты со мной равен!») tika izdots žurnāla “Maskavas novērotājs” 7. numurā, 1993. gadā.  
4. Eseja “Ak, manas dvēseles Dievība” («О Божество души моей») par J. Roščinu-Insarovu tika publicēta interneta resursā: http://www.e-reading.org.ua/chapter.php/143530/54/Bezelyanskaya_-_Algoritm_lyubvi.html
5. J. Roščinas-Insarovas atmiņu eseja tika publicēta Krievijas vēsturiska žurnāla “Rodina” interneta resursā: http://www.istrodina.com/rodina_articul.php3?id=2981&n=141

Aleksandrs Filejs

Татьяна Власова. Отсвет серебряного века

Ilustrācijas tēmai