Jevgeņijs Ivaničevs

Jevgeņijs Ivaničevs (1937. g. 3. jūnijā Koļčuginā, Vladimiras apgabalā, Krievijas PFSR) – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris.

1960. gadā Jevgeņijs Ivaničevs bija pabeidzis Teātra studiju Kuibiševas/ Samaras Drāmas teātrī. Pēc tam viņš tika pieņemts darbā Maskavas Muzikāli dramatiskā teātra trupā. 1960.–1961. gadā J. Ivaničevs strādājis A. Puškina Maskavas Drāmas teātrī un 1961.–1967. gadā – M. Gorkija Gorkijas/ Ņižņijnovgorodas Drāmas teātrī.

No 1967. gada Jevgeņijs Ivaničevs ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris. Tolaik šim teātrim bija cits nosaukums – Rīgas Krievu drāmas teātris.

1976. gadā J. Ivaničevam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums, 1983. gadā – Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums. 1980. gadā aktieris kļuvis par LPSR Komjaunatnes prēmijas laureātu.

Kad Rīgā sāka uzstāties aktieris Jevgeņijs Ivaničevs, par viņu uzreiz sākuši runāt. Atpazīstams viņš kļuvis pēc 1968. gadā Rīgas Krievu drāmas teātrī iestudētās izrādes – Leonīda Zorina drāmas “Varšavas melodija”. Jevgeņijs Ivaničevs un viņa partnere Ņina Ņeznamova aizkustinoši atveidojuši savas lomas šajā bēdīgajā stāstā, kas vēstī ne tikai par ārējiem šķēršļiem mīlestībai, bet arī par tām bailēm un cilvēcisko bezspēcību, kas var piemeklēt jebkuru no mums. Skatītāji zālē raudājuši. “Ar savu sirdi delnā,” kā teiktu izcilais latviešu dzejnieks Aleksandrs Čaks. Tieši tāds bija drāmas “Varšavas melodija” varonis Viktors Jevgeņija Ivaničeva izpildījumā. Šādas psiholoģiskas lugas patlaban ir retums. Bet toreiz, 1970. gados, kad teātri vadījis Arkādijs Kacs, ievērības centrā allaž bija cilvēks ar tā sarežģīto iekšējo pasauli. “Varšavas melodija” piedzīvoja 300 izrādes!

Nav iespējams izstāstīt par visām lomām, kuras teātrī spēlējis aktieris, taču būtu jāpiemin N. Gogoļa komēdija “Revidents” Arkādija Kaca ģeniālajā iestudējumā. Režisora galvenais uzdevums bija ikvienā Gogoļa personāžā saskatīt dzīvu cilvēku. Izrādē bija daudz spilgtu aktierdarbu. Antona Skvozņika-Dmuhanovska – pilsētas galvas tēla atveidošana kļuva par vienu no Jevgeņija Ivaničeva daiļrades virsotnēm. Aktiera tēlojumā viņš ir visai pievilcīgs personāžs, viengabalaina personība. Skatuves mākslinieks atveidojis rosīga temperamenta cilvēku, labestīgu vīru, mīlošu tēvu. Tomēr Skvozņika-Dmuhanovska domāšanas mēraukla un dzīves ideāli ir aprobežoti, tādēļ nav grūti iedomāties, kādi ir pārējie šīs sabiedrības pārstāvji. Šajā tēlā ekscentrika bija apvienojusies ar smalku psiholoģismu. J. Ivaničevs parādījis, ka viņa atveidotā varoņa dvēselē ir cilvēciskās ilgas pēc šķīstuma, pēc garīguma, tādēļ lugas beigās tik bēdīgi skan stabule pilsētas galvas rokās. Šīs izrādes panākumi bija neredzēti.

Daudzi rīdzinieki vēl atceras spalgi emocionālu lugu “Tēvi-66” režisora S. Loseva iestudējumā un izrādi “Bet rītausmas šeit ir klusas”, kurās Ivaničevs ir tēlojis, dvēseles sāpju pārņemts. 

Vai var iedomāties to, ka šis lieliskais skatuves mākslinieks trīs reizes mēģinājis iestāties Maskavas Valsts teātra mākslas institūtā (kriev. saīs.: ГИТИС)? Un tomēr Ivaničevs bija panācis savu – viņš tika uzņemts šajā institūtā. “Man bija milzīga iekšējā vēlme. Pat nespēju izteikt to, kā es vēlējos spēlēt teātrī. Vienkārši citādāk nespēju eksistēt.Tā ir mana dzīve, kuru gribētos šādi pavadīt [..],” atzīstas aktieris.

Jevgeņijs Ivaničevs ir ļoti atklāts un jautrs cilvēks. Viņam patīk sagādāt kādam negaidītu patīkamu pārsteigumu, un arī viņam pašam dzīve ir sagādājusi tīkamu dāvanu – klusu un mīlošu sievu Janu. Viņi bija iepazinušies lidmašīnā, tā teikt, debesīs, kad Jana vēl strādāja par stjuarti. Tā viņi kopā arī dzīvo visu mūžu – septītajās debesīs. Jevgeņijam ir daudz draugu. Ar siltumu viņš atceras slaveno krievu bardu Vladimiru Visocki, ar kuru jaunībā abi bija spēlējuši A. Puškina Maskavas Drāmas teātrī un dzīvojuši vienā numurā.

“Kādus tik cilvēkus es nebiju pazinis! Sākot ar Maiju Pļicescku un beidzot ar Ņikitu Mihalkovu. Kāda vēl profesija sniegs šādu iespēju? Teiksim, uzturēt sirsnīgas sarunas ar Mstislavu Rostropoviču! Tā taču ir pasaka! Ne reizi vien mēs sēdējam kopā ar viņu, un viņš stāstījis tādus humoristiskus stāstiņus [..]. Satriecošs stāstnieks,” atceras J. Ivaničevs. Jautāts par iecienīto vaļasprieku, Jevgeņijs Ivaničevs smiedamies atbildējis: “Makšķerēšana!”

Krievu teātra “Brīvo Aktieru Biedrības”/ «Общество Свободных Актеров» mākslinieciskā vadītāja Igora Kuļikova aicināts, Jevgeņijs Ivaničevs spēlēja dažādās izrādēs. Pēdējais viņa interesantais aktierdarbs ir mūsdienu vācu dramaturga Rolfa Hohuta lugā “Ārsti”.

Un vēl, daudzus gadus viņš bija Starptautiskā teātra festivāla “Krievu klasika Latvijā”/ «Русская классика в Латвии» priekšsēdētāja vietnieks. Šis festivāls kļuva par Krievu kultūras dienu sastāvdaļu.

Un vēl aktieris Jevgeņijs Ivaničevs ir atveidojis lomas daudzās mākslas filmās.  

Svetlana Vidjakina

Jevgeņija Ivaničeva nozīmīgākās lomas teātrī:

1968. g.  –  Viktora loma L. Zorina drāmā “Varšavas melodija”;

1979. g.  – Feofans – izrādē “Auļotājs” pēc Ļ. Tolstoja garstāsta “Zirga stāsts” motīviem;

1980. g. – Vasjkovs izrādē “Bet rītausmas šeit ir klusas” pēc B. Vasiļjeva garstāsta motīviem;

1981. g.  – Antona Skvozņika-Dmuhanovska loma N. Gogoļa komēdijā “Revidents”;

1988. g. – Grigorjevs – J. Grigorjeva lugā “Tēvi-66”;

1990. g. – cars Pēteris I – D. Merežkovska lugā “Cara dēls Aleksejs”;

1994. g. – Platons Imšins – A. Pisemska traģēdijā “Patvaļnieki”.

Jevgeņija Ivaničeva lomas kino: 

•    Andris (galvenā loma) spēlfilmā “Kļūstiet mana sievasmāte!” (Rīgas Kinostudija, 1977. g., rež. K. Mārsons) ;
•    epizodiska loma spēlfilmā bērniem “Atklātā pasaule” (Rīgas Kinostudija, 1978. g., rež. A. Leimanis);
•    epizodiska loma divsēriju spēlfilmā “Trīs minūšu lidojums” (Rīgas Kinostudija, 1979. g., rež. Dz. Ritenberga);
•    Antons Kozinds – divsēriju televīzijas detektīvfilmā “Trīs dienas pārdomām” (Rīgas Kinostudija, 1980. g., rež. R. Kalniņš);
•    Usačovs, milicijas kapteinis - detektīvfilmā “Izmeklēšanā noskaidrots” (Rīgas Kinostudija, 1981. g., rež. A. Neretniece);
•    eksperts - asa sižeta spēlfilmā “Kad bremzes netur” (Rīgas Kinostudija, 1984. g., rež. G. Cilinskis);
•    majors Johansons – pilnmetrāžas spēlfilmā “Kurpe” (studija: Kompānija Hargla, rež. L. Pakalniņa, 1998. g.);
•    kapteiņa vecākais palīgs – spēlfilmā “Mūsu parādi” (kinostudija Mosfiļm, 1976. g., rež. B. Jašins);
•    dzejnieks – piedzīvojumu filmā “Sarkanie diplomātiskie kurjeri” (Odesas Kinostudija, 1977. g., rež. V. Novaks);
•   Fjodors Ivanovičs – divsēriju spēlfilmā “Kamertons” (Odesas Kinostudija,1978. g., rež. V. Novaks);
•    Vasiļčikovs – melodrāmā “Iebrukšana” (Odesas Kinostudija, 1980. g., rež. V. Novaks);
•    rakstnieks – trīs sēriju kara drāmā “Trešā dimensija” (Odesas Kinostudija, 1981. g., rež. V. Novaks);
•    Kovaļova draugs – melodrāmā “Tikai viens pagrieziens” (Odesas Kinostudija,1986. g., rež. A. Grišins).

Foto: Jevgeņijs Ivaničevs N. Gogoļa komēdijā "Revidents".