Tatjana Vlasova
Tatjana Vlasova (1926. g. 12. maijā Rīgā, Latvijas Republikā – 2012. g. 3. aprīlī Rīgā, Latvijas Republikā) – teātra zinātniece, Rīgas Teātra muzeja nodaļas vadītāja. Vārāku grāmatu un rakstu autore par Rīgas Krievu teātra vēsturi.
1956. gadā Tatjana Vlasova ir absolvējusi Maskavas Valsts teatrālās mākslas institūta (kriev. saīsin. - ГИТИС) Teātra zinātnes fakultāti. Viņa studējusi pie izcilā pedagoga-teātra zinātnieka Pāvela Markova. Piecu studiju gadu laikā būdama teicamniece, Tatjana bija vienīgā institūtā, kas saņēma Staļina stipendiju. Viņas diplomdarbs tika veltīts Raiņa dramaturģijai. Maskavā, būdama studente, viņa uzturējusi draudzīgas attiecības ar tolaik vēl nevienam nepazīstamo aktrisi Viju Artmani, kura brauca uz Padomju Savienības galvaspilsētu, lai noskatīties izrādes Maskavas teātros un bija nakšņojusi pie viņiem kopmītnē. Draudzīgās sarunas norisinājušās visu nakti – līdz pat rītam.
Pirms iestāšanās institūtā T. Vlasova strādājusi Rīgas Krievu Drāmas teātrī. Viņas tēvs – Ivans Vlasovs - bija personīgi pazinis tā laika teātra korifejus – Jekaterinu Bunčuku un Juriju Jurovski, kuri arī uzņēma jauniņo Tatjanu teātra studijā. Līdztekus tam viņa tika ieskaitīta par aktrisi teātra trupas palīgsastāvā.
Pēc Maskavas Valsts teatrālās mākslas institūta absolvēšanas T. Vlasova tika nosūtīta darbā uz Rīgas Kinostudiju. Šeit viņa strādājusi par režisora asistenti.
Pēc tam T. Vlasova strādāja Mākslas darbinieku namā, no 1964. gada – Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (patlaban – Rakstniecības un mūzikas muzejs). Šajā muzejā T. Vlasova vadījusi Teātra pētījumu nodaļu, kā arī vadījusi jaunas filiāles – Teātra muzeja – izveides darbus. Pēc periodisko preses izdevumu - “Rižskij Vestņik”, laikraksta “Segodņa” - materiāliem T. Vlasova ir sastādījusi Rīgas Krievu teātra vēstures hroniku no 1883. gada.
Tatjanai Vlasovai piemitušas fenomenālas atmiņas spējas un viņa labprāt dalījusies savās atmiņās ne tikai par teātri, bet arī par sevi un savu ģimeni:
“Pati es esmu dzimusi Rīgā. Es mācījos Rīgas krievu 13. pamatskolā (Grēcinieku ielā), atceros, kā skolatāja Natālija Vīnzarāja palūdza mani, kā labāko skolnieci, pasniegt dāvanu – lielu ķirbi – Latvijas prezidentam K. Ulmanim. Šo tikšanos es labi atceros. Allaž ar mīlestību es pieminu savus vecākus, labi atceros savu vecotēvu tēva līnijā. Mans vecaistēvs Mihails Vlasovs zinājis, kad piedzimt un kad nomirt. Tas tiesa. Viņš ir dzimis 1855. gadā Kolomnas apriņķa nelielajā sādžā, dzimtļaužu ģimenē. [..] Un tikai pēc dzimtbūšanas atcelšanas viņam pavērās ceļš “iziet cilvēkos”. Viņš devās uz Maskavu mācīties par “puisi”, t.i. par kalpu, un viņš daudz ko sasniedza. Neviens nebija gaidījis, ka parasts puisis, kurš mācījies lasīt un rakstīt pie sādžas ķestera, patstāvīgi apgūdams angļu un vācu valodu, tiks uzaicināts par ekspeditoru starptautiskajā firmā “Brāļi Halgrēni”. Firma tirgojusi linus un tai bija filiāles visās Krievijas lielpilsētās un ārvalstīs. Pēc kāda laika firma tika pārdēvēta А/S Knipp Verner Ko. [..]
Bet pats interesantākais – Mihails Vlasovs bija aktīvi piedalījies slavenās Rīgas 3. Savstarpējā kredīta biedrības dzīves norisēs. Šī biedrība bija Krievu teātra garantu biedrības sastāvā.”
Ar skatuves mākslu Tatjana Vlasova sāka aizrauties jau kopš Otrā pasaules kara laikiem, kad kopā ar ģimeni viņa dzīvoja evakuācijā Čeļabinskas apgabala Kasļi pilsētā. Tolaik uz turieni tika evakuēta arī Maskavas Mazā teātra trupa. Tatjanai bija 15 gadi, kad viņa pirmoreiz noskatījās A. Čehova lugu “Trīs māsas”. Pirmā iepazīšanās ar Čehova dramaturģiju ļoti saviļņoja viņu... “Es būšu režisore,” apņēmīgi teica sev meitene. Taču viņai bija lemts kļūt par lielisku teātra zinātnieci.
Daudzas Tatjanas Vlasovas piezīmes, kas sarakstītas Krievu Drāmas teātra (patlaban – M. Čehova Rīgas Krievu teātris) mēģinājumos, kurus vadījis teātra galvenais režisors Arkādijs Kacs, ir ievietotas grāmatās, kas veltītas šā teātra 100-gadei un 110. gadadienai. Tas ir bijis sava veida Krievu Drāmas teātra radošā ceļa pārskats. Daļa no šīm unikālajām piezīmēm tika uzdāvināta A. Kacam, bet cita daļa atrodas E. Smiļģa Teātra muzejā.
Stāstot par E. Smiļģa Teātra muzeju, T. Vlasova sirsnīgi pieminējusi tā direktoru V. Kalniņu, dēvējot viņu par Teātra muzeja tēvu. Tieši pateicoties viņam, viņa arī kļuvusi par Teātra nodaļas vadītāju. Lieliski izpētīdama teātra mākslas vēsturi, T. Vlasova kļuva par daudzu monogrāfiju un rakstu autori:
“Nikolajs Barabanovs”/ «Николай Барабанов» - par Rīgas Krievu Drāmas teātra aktieri no 1921. līdz 1970. gadam;
“Režisora lielās rokas ēna”/ «Тень большой режиссерской руки» - par Rūdolfu Ungernu - Rīgas Krievu Drāmas teātra galveno režisoru no 1926. līdz 1940. gadam;
Apcerējums par Rīgas Krievu Kamerteātra dibinātāju, aktrisi Jekaterinu Roščinu-Insarovu u.c.
T. Vlasova uzstājusies ar priekšlasījumiem par krievu teātra attīstības ceļiem Latvijā (1997. gadā Vroclavā, Polijā), par Heinriha fon Kleista lugu iestudējumiem Latvijas teātros (1997. g. Frankfurtē pie Oderas, Vācijā).
2002. gadā E. Smiļģa Teātra muzejs laidis klajā Tatjanas Vlasovas grāmatu “Labi aizmirstais vecais”/ «Хорошо забытое старое» - par Konstantīnu Ņezlobinu (1857 – 1930) - aktieri, režisoru, krievu teātra profesionālo tradīciju pamatlicēju Rīgā.
Par šo izdevumu E. Smiļģa Teātra muzeja direktore Rita Rotkale, uzstājoties grāmatas prezentācijā, teica: “Patlaban daudz tukšu vārdu tiek runāts par integrāciju, bet maz darbu paveikts. Šī grāmata ir viens no šādiem konkrētiem darbiem. Šī grāmata varēja nākt klajā, pateicoties mūsu teātra hronistes T. Vlasovas centieniem. Iesākumā mēs gribējām pārtulkot to un izdot latviešu valodā, bet padomājām un pirmām kārtām izdevām to krievu valodā, lai par pirmo lasītāju kļūtu krievu auditorija. Šajā grāmatā pirmoreiz ievietoti materiāli, kas atrasti Maskavas, Sanktpēterburgas un Rīgas arhīvos un bibliotēkās, kā arī unikāli fotomateriāli par Ņezlobinu un cilvēkiem viņa apkārtnē.”
Teātra zinātniece Tatjana Vlasova ir mirusi pēc ilgstošas slimības 2012. gada 3. aprīlī; apbedīta Ulbrokas kapos, blakus saviem vecākiem.
T. Vlasovas piezīmēs es izlasīju šādas rindiņas par teātra kritiķa uzdevumu: “Šodien kritiķis ir vienīgais neatkarīgais teātra darbinieks. Par viņa uzdevumu vienmēr tika uzskatīts palīdzēt teātrim, iemantojot pēc iespējas mākslinieka uzticēšanos.”
Tieši šāda uzticīga teātra palīdze, sava aroda lietpratēja un teātra vēstures pazinēja arī bijusi Tatjana Vlasova. Tāda viņa arī paliks mūsu gaišajā piemiņā...
Svetlana Vidjakina
Informācijas avoti:
Рижский театр русской драмы: очерк истории (Rīgas Krievu drāmas teātris: vēstures apcerējums).- Л. Акуратере, Л. Берзиня, Л. Дзене, С. Раздобе, Г. Саулите. – Рига: Зинатне, 1963;
Татьяна Власова. «Хорошо забытое старое» (“Labi aizmirstais vecais”). Izdevniecība «Pils», 2002;
Intervija ar Tatjanu Vlasovu.
Татьяна Власова. ...Тень большой режиссерской руки...
Татьяна Власова. Монолог в диалоге
Ilustrācijas tēmai
