Sākumlapa > Tēmas > Personas
Lidija Meļņikova

Lidija Meļņikova

Lidija Meļņikova (1879. g. 29. martā Sevastopolē – 1955.g. 8. aprīlī Rīgā) — teātra aktrise. No 1921. līdz 1955. gadam uzstājās uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuves.


Dzimusi ierēdņa ģimenē, viņas tēvs bija viens no Sevastopoles pilsētas Domes priekšsēdētājiem. Mācījās Kerčas Augstdzimušo jaunavu institūtā No 1899. gada iesaistījās Sevastopoles atturības biedrībā. 1899./90. gada sezonā debitēja Sevastopoles Krievu drāmas teātrī Varvaras lomā A. Ostrovska lugā „Negaiss”.
Pēc tam spēlēja Grušeņkas lomu F. Distojevska romāna „Brāļi Karamazovi” dramatizējumā. No 1901. līdz 1920. gadam strādāja Maskavas, Kijevas, Odesas un Harkovas teātros. Pēc emigrācijas uz Latviju iekļāvās Rīgas Krievu drāmas teātra krievu trupā, kas tobrīd vēl tikai veidojās, un kļuva par šī teātra aktrisi. Bieži tēloja sirds gudras sievietes ar pamatīgu dzīves pieredzi, sievietes gados vai mātes. Viņas varones atšķīrās ar pilsonisku briedumu, sirsnību un labestību, vienkāršību un šai aktrisei vien piemītošu labsirdīga humora izjūtu.
Visnozīmīgākās un atmiņā paliekošās lomas Lidija Meļņikova atveidoja uz Rīgas Krievu drāmas teātra skatuvesī: Glafira Firsovna A. Ostrovska komēdijā „Pēdējais upuris” (1922,  1937); Matrjona lugā „Karstā sirds” (1922); Murzavecka A. Ostrovska „Vilki un avis” (1922); Domna Panteļejevna A. Ostrovska „Talanti un pielūdzēji” (1924,1940). Teātra publiku īpaši sajūsmināja viņas meistarīgi atveidotā Ogudalovas loma A. Ostrovskas „Līgavā bez pūra” (1928); kā arī lieliskās varones Gurmižska, Kabanova un Šablova A. Ostrovska lugās „Mežs” (1931), „Negaiss”(1938)un «Vēlā mīla» (1948).
Teātra kritiķi īpaši atzīmēja aktrises dziļi jūtīgo, garīgi piesātināto un novatorisko A. Ostrovska sieviešu personāžu interpretāciju.
Citas lomas: Kareņina - „Dzīvais mironis” (1921); Tolbuhina - «Izglītības augļi” (1927), Matrjona - „Tumsas valstībā” (pēc Ļeva Tolstoja lugu motīviem) (1930); Jekaterina II  - „Mīlas zelta grāmata” (pēc Alekseja Tolstoja lugas); Anna Andrejevna  - N. Gogoļa „Revidentā”; Korobočka  - N. Gogoļa „Mirušās dvēseles” (1923); Fjokla  - N. Gogoļa „Precībās”(1941); Berežkova  - (I. Gončarova „Krauja” dramatizējumā) (1922, 1938); Pestova -  I. Turgeņeva „Muižnieku ligzda” (1922, 1949); Marselina  - Pjēra Ogistēna Bomaršē „Trakā diena jeb Figaro kāzas” (1922); Moskaļova - (F. Dostojevska - „Tēvoča sapnis”) (1924); Motiļkova  - V. Guseva „Slava”(1940); Motja - A. Afinogenova lugā „Mašeņka” (1941); Arina Rodionovna  - Konstantīna Paustovska  „Mūsu laikabiedrs” (1949).
Latviešu dramaturģijā iemiesojusi reālistiskus, psiholoģiskus un emocionāli motivētus personāžus ar garīgi spēcīgu iekšējo satvaru: R. Blaumaņa Roplainiete, „Pazudušais dēls” (1928, 1937)un Vešeriene „Ugunī” (1931); Dalbiņa kundze latviešu rakstnieka un dramaturga Edvarda Vulfa „Svētki Skangalē” (1936); Anete (Jāņa Akurātera noveles „Laimīgais saimnieks” dramatizējumā) (1939).

1949. gadā Lidijai Meļņikovai piešķīra Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces Goda nosaukumu.

Lidija Meļņikova apglabāta Rīgā, Raiņa kapos.

Aleksandrs Filejs

 

Informācijas avoti:


A. Astarovs „Tautas skatuves mākslinieces Lidijas Meļņikovas radošā darba jubileja”// „Literatūra un Māksla”, 1950.
А. Астаров. «Юбилей творческой деятельности народной артистки Лидии Мельниковой»// «Литература и искусство», 1950.
M. Ausma „LPSR Tautas skatuves māksliniece Lidija Meļņikova”. Padomju Latvijas sievietes, 1952.
M. Аусма. «Народная артистка ЛССР Лидия Мельникова». Женщины советской Латвии, 1952.