Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vladimirs Volodins

Vladimirs Volodins

Vladimirs Volodins (1915. g. 30. septembrī Čerņigovā/ Čerņihivā – 1959. g. 1. oktobrī)– ijerejs (pareizticīgo mācītājs).

Vladimirs Volodins ir dzimis Čerņigovā (patlaban Čerņihiva – pilsēta Ukrainā), kur viņa tēvs – Latvijā dzimušais Nikolajs Volodins (Valodiņš) – strādājis  dzelzceļa sistēmā.

Pēc Pilsoņu kara  beigām Volodinu ģimene atgriezusies Latvijā. 1937. gadā Vladimirs Volodins absolvējis Daugavpils 2. valsts ģimnāziju. No 1937. līdz 1939. gadam viņš dienējis Latvijas armijas 10. kājnieku pulkā un Zemgales divīzijas sakaru rotā. Pēc tam V. Volodins kādu laiku strādājis Rīgas laikrakstu «Jaunākās ziņas», «Dzelzceļnieks» un žurnāla «Dlja Vas» („Jums”) redakcijās.

1939. gadā Vladimirs Volodins iestājies Rīgas Pareizticīgajā Teoloģijas institūtā. Diemžēl šajā institūtā viņš studējis tikai vienu gadu, jo 1940. gada vasarā Latvijā nodibinātā padomju vara slēdza visas garīgās mācību iestādes. Kopš 1940. gada vasaras V. Volodins strādājis pastā, pēc tam – kokapdares kombinātā. Tomēr vēlme iegūt garīgo izglītību nebija atstājusi Vladimiru, un no 1942. līdz 1944. gadam viņš studējis Viļņas Teoloģijas kursos.

1943. gada 14. jūnijā Viļņas un Lietuvas Metropolīts Sergijs (Voskresenskis) iesvētījis viņu diakona kārtā. Tā paša gada 4. novembrī Kauņas arhibīskaps Daniils (Juzvjuks) iesvētījis Vladimiru par pareizticīgo priesteri (ijereju).

1944. gada 1. jūnijā tēvs Vladimirs Volodins tika norīkots par Liepnas sv. Pravieša Elijas baznīcas virspriesteri. Drīzumā šī baznīca nokļuva karadarbības zonā. 1944. gada 10. augustā bīskaps Jānis (Garklāvs) parakstījis rīkojumu par t. Vladimira iecelšanu par Rīgas Bolderājas Kristus Apskaidrošanās baznīcas virspriesteri.

Kad 1944. gada rudenī Vidzemē bija beigusies karadarbība, Pareizticīgās Baznīcas vadība nolēma pārcelt t. Vladimiru kalpot lauku draudzēs, taču viņš lūdzis ņemt vērā viņa ģimenes apstākļus un atstāt viņu Rīgā. Vēl 1940. gadā Vladimirs Volodins bija salaulājies ar Annu Smilgu. 1944. gadā viņa dzīvesbiedre studēja un strādāja Rīgā, turklāt Volodinu ģimenē auga meita.

Arhīvos ir saglabājies t. Vladimira lūgumraksts, kas rakstīts 1944. gada decembrī iesniegšanai Latvijas Eparihiālajā pārvaldē; tajā viņš rakstījis: “Sakarā ar pagaidu draudzes locekļu (bēgļu) skaita krasām izmaiņām es esmu nonācis bezizejas materiālajā stāvoklī. Draudze nevar uzturēt priesteri. Dievkalpojumus apmeklē ļoti maz cilvēku, ienākumi ir niecīgi, aizlūgumu par dzīvajiem vai mirušajiem (jeb trebu) nav nekādu. Pēdējo reizi es saņēmu algu šā gada septembrī. Man nav nekādu eksistences līdzekļu. Nav vairs ko pārdot. Manā apgādībā atrodas ģimene, kuras sastāvā ir četri cilvēki. Mana sieva iestājās universitātē, un man vienam nāksies pelnīt iztikas līdzekļus. Izceļot uz provinci es nevaru, jo dzīvot te vienā, te otrā mājā mūsu laikos nav iespējams. Ņemot vērā visus izklāstītos apstākļus, lūdzu norīkot mani par kādas Rīgas pilsētas draudzes priesteri. Priest. V. Volodins. Rīgā, 1944. g. 19. decembrī.

Eparhiālās pārvaldes vadība 1945. gada 17. maijā, pēc pusgadu ilgām pārdomām, norīkojusi t. Vladimiru kalpot uz Rīgas Sarkandaugavas Kristus Apskaidrošanās dievnamu, atstājot priestera pārziņā arī Bolderājas Kristus Apskaidrošanās dievnamu, kurā draudzes locekļu skaits bija knapi sasniedzis 100 cilvēku. 1947. gadā Bolderājas pareizticīgo dievnams tika noņemts no reģistrācijas, tas nozīmē – slēgts. Padomju varas pārstāvji atzīmēja, ka t. Vladimirs ir ietiepīgs un nepakļāvīgs. 1950. gadā, kad pareizticīgo dievnams Bolderājā oficiāli jau skaitījās slēgts, t. Vladimirs joprojām skaitījās par pareizticīgo priesteri, kas apkalpo divas draudzes. Droši vien slēgtā Bolderājas dievnama draudzes locekļi bija aicinājuši t. Vladimiru, lai viņš notur dažādus aizlūgumus par dzīvajiem vai mirušajiem (jeb trebas).

1948. gada rudenī t. Vladimirs iestājies Ļeņingradas (patlaban – Sanktpēterburgas) Garīgās akadēmijas neklātienes nodaļā. 1949. gadā viņš mēģinājis pāriet uz klātienes (dienas) nodaļu, taču saņēmis atteikumu.

Tēvs Vladimirs ir to garīdznieku vidū, kuri bija cietuši no padomju varas represijām. Par iemeslu šīm represijām kļuvusi t. Vladimira pozīcija, kuru viņš ieņēmis attiecībā par baznīcas īpašumu – nelielu draudzes namiņu, kas kādreiz tika uzcelts Meža prospektā. Draudzes padome piekrita nodot šo ēku un tai blakus esošo zemesgabalu Rīgas Staļina rajona izpildkomitejai, tomēr lūdza atstāt dievnama rīcībā dzīvokli otrajā stāvā, lai tur varētu iekārtot kanceleju un kristību istabu. Šis lūgums netika izpildīts. Tajā laikā namā jau patvaļīgi bija iemitinājušies īrnieki, un pilsētas varas pārstāvji pieprasīja, lai t. Vladimirs par Kristus Apskaidrošanās draudzes rēķinu veiktu nama un iežogojuma kapitālo remontu. Pie tam, neskatoties uz nama un zemesgabala nodošanu valstij, Rīgas Staļina rajona Finanšu nodaļa pieprasīja no Kristus Apskaidrošanās baznīcas apmaksāt nodokļus par namu un zemi. Šajā laikā apkārt bijušajam draudzes namiņam jau bija parādījušies īrnieku sakņu dārziņi, tomēr baznīcai, protams, vairs nebija tiesību pieprasīt no viņiem maksu par šā zemesgabala izmantošanu.

1951. gada beigās priesteris Vladimirs Volodins tika apsūdzēts, inkriminējot viņam «kontrrevolucionāro darbību, strādnieku un zemnieku Padomju varas graušanu vai pavājināšanu», un notiesāts saskaņā ar KPFSR KK 58.-100.I. pantu, piespriežot 10 gadus ieslodzījumā.

1956. gada 3. martā Latvijas PSR Augstākās tiesas Prezidijs pēc lietas pārskatīšanas pieņēmis lēmumu abrīvot V. Volodinu un atzīt viņu par nesodītu. Tēvs Vladimirs Volodins atgriezās Rīgas Eparhijā.

1956. gadā, pēc atgriešanās Latvijā, t. Vladimiram bija liegtas tiesības dzīvot tuvāk par 100 kilometriem no lielpilsētām. Tādēļ 1956. gada 7. jūnijā t. Vladimirs tika norīkots kalpot par virspriesteri uz Bānūžu Vissvētākās Dievmātes Aizmigšanas baznīcu (vēlāk šis dievnams tika nodedzināts – tulkot. piezīme), līdzās šai draudzei apkalpojot arī Ežu (Māļu) Kristus Debesbraukšanas baznīcas draudzi (vēlāk šajā dievnamā tika ierīkota preču noliktava, pašlaik dievkalpojumi tajā nenotiek – tulkot. piezīme). Līdztekus tam viņš saņēmis norīkojumu kalpot Vecpiebalgas (Inešu) svēto Pētera un Pāvila dievnamā (pašlaik no šā dievnama ir palikušas vienīgi drupas – tulk. piezīme) un Talsu Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcā (1972. gadā šī baznīca tika slēgta un tās ēka nojaukta, to uzspridzinot - tulkot. piezīme), kā arī viņš kalpojis Smiltenes svētītāja Nikolaja Brīnumdara dievnamā.    

1957. gadā par godu Lieldienām (Svētajai Pashai) arhibīskaps Filarets (Ļebedevs) apbalvojis tēvu Vladimiru Volodinu ar kamilavku (augsta galvassega, kas tiek dota priesterim kā apbalvojums tulkot. piezīme). 1959. gada 13. janvārī t. Vladimirs tika norīkots kalpot uz Stāmerienas sv. labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcu un Bauskas sv. Lielmocekļa Jura (Georgija) baznīcu.

1959. gada 1. oktobrī t. Vladimirs pēkšņā nāvē miris no sirdslēkmes.

Tēvs Vladimirs Volodins ir apbedīts Pokrova kapos Rīgā.  

                                                                          

                                                                                     Svetlana Kovaļčuka

Informācijas avoti:

LVVA, 7469. f., 2. apr., 420. lieta;

Священник Владимир Володин // Андрей Голиков, Сергей Фомин. Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-запада России и Прибалтики (1940—1955). -  Москва, Паломник, 1999. [Priesteris A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm balinātie. Ziemeļrietumu Krievijas un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji (1940-1955). M.: Palomņik, 1999. g.]. 203. - 204. lpp.