Sākumlapa > Tēmas > Personas
Germans Žegalovs

Germans Žegalovs

Germans Žegalovs (1884. g. 11./23. septembrī Rīgā - 1955. g. 28. augustā Rīgā) - protojerejs (virspriesteris).

Germans (Hermanis) Žegalovs ir dzimis Rīgā, krievu tirgotāja Vasīlija Žegalova ģimenē, kas pēc savas izcelsmes bija nākusi no Jaroslavļas. Zēns piedzimis Valaamas klostera Svēto brīnumdarītāju Sergija un Germana piemiņas dienā, tādēļ  viņu nosauca par Germanu. Agrīnā bērnībā viņš kļuvis bārenis, viņu audzinājusi krustmāte, kas bija dievticīga un augsti tikumiska sieviete.

No 1915. gada (Pirmā pasaules kara laikā) Germans Žegalovs dzīvojis evakuācijā Pēterpilī (patlaban – Sanktpēterburga). 1920. gadā, būdams komandējumā Lugā,  G. Žegalovs iepazinies ar Tatjanu Dmitrijevu un drīzumā apprecējies ar viņu.  

1921. gadā  Germans Žegalovs kopā ar dzīvesbiedri atgriezies Latvijā. Rīgā viņš strādājis par grāmatvedi un vienlaikus kalpojis Rīgas katedrālē par hipodiakonu (baznīcas kalpotājs, kas parasti piekalpo arhijerejam – tulkot. piezīme).

No 1930. līdz 1934. gadam viņš mācījies Rīgas Garīgajā seminārā. 1935. gadā Igaunijas Apustuliskās Baznīcas Pečoru arhibīskaps Nikolajs (Leismans) iesvētījis  Germanu Žegalovu par pareizticīgo priesteri (ijereju).

Pirms Otrā pasaules kara tēvs Germans kalpojis Kristus Piedzimšanas baznīcā Alojā (Valmieras apriņķī), kā arī vienlaicīgi kalpojis Skulberģu (patlaban - Skaņkalnes) draudzē Mazsalacas novadā. No 1936. līdz 1940. gadam viņš kalpojis Saldus Dieva Parādīšanās pareizticīgo baznīcā un Sv. Nikolaja baznīcā Aizputē.

Pēc Latvijas inkoporācijas PSRS tēvs Germans bija spiests atstāt kalpošanu draudzēs un pārcelties uz dzīvi Rīgā, kur viņš strādājis dažādos uzņēmumos. Nacistiskās okupācijas laikos, 1942. gadā viņš kalpojis Bolderājas Kristus Apskaidrošanās baznīcā Rīgā. No 1942. līdz 1944. gadam t. Germans (Žegalovs) bija Rīgas eparhiālās pārvaldes saimnieciskās daļas vadītājs, kādu laiku viņš bijis eparhiālās pārvaldes sekretārs.  

1944. gadā, nacistu karaspēkam atkāpjoties no Rīgas, tēvs Germans Žegalovs kopā ar ģimeni ticis internēts (izvests uz Vāciju). Tā sākās klejojumu laiks, kad Žegalovu ģimeni vadāja pa dažādām pilsētām un nometnēm - Dancigā (patlaban - Gdaņska), Hemnicā, Karlsbādē (patlaban - Karlovi Vari). Tajos laikos t. Germans  kalpojis draudzēs, kas apkalpojušas pārvietotās personas.

Kad 1945. gada 8. maijā bija beidzies Otrais pasaules karš, pēc Maskavas un visas Krievzemes Vissvētīgākā Patriarha Aleksija I rīkojuma, no Čehoslovakijā dzīvojošās garīdzniecības vidus tika iecelti pareizticīgo dievnamu pārziņi. Garīdznieku Germanu Žegalovu uz pieciem gadiem iecēluši par pareizticīgo baznīcas pārzini Františkovi Lāzņos (bijusī Francensbāde). Drīzumā t. Germanu pārcēluši kalpot uz slaveno Čehijas kūrvietu - Mariānske Lāzņe (jeb vāciski - Marienbāde), kurp devusies arī viņa ģimene.

Tomēr pēc kāda laika tēvs Germans kopā ar ģimeni bija pieņēmis lēmumu atgriezties Latvijā. No 1949. līdz 1952. gadam viņš kalpojis Kuldīgas Pokrova (Vissv. Dievmātes Patvēruma) baznīcā.

Taču tēvam Germanam nācās ļoti dārgi samaksāt par dzimtenes mīlestību, jo 1952. gada 4. novembrī IeTK represīvie orgāni arestēja mācītāju. Viņam piesprieda 25 gadus ilgu brīvības atņemšanu. Taču atrasties ieslodzījuma vietās pavecam mācītājam nebija lemts ilgi – tā saucamā Hruščova atkušņa laikos, 1955. gada 4. maijā, viņš tika atbrīvots sakarā ar amnestiju.

Tā paša gada 28. augustā dievkalpojuma laikā, kas noticis Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, tēvs Germans (Žegalovs) miris altāra priekšā.

Viņa dzīvesbiedre Tatjana Žegalova (mir. 1978. g.) un meita Ludmila Žegalova (1921-1996) (mūķenes kārtā pieņēmusi vārdu Magdalēna) bija pieņēmušas mūķenes kārtu Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī. Vēlāk t. Germana meita kļuvusi par šā Rīgas klostera priekšnieci (igumēni).    

                                                                                                                                                                                            Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Голиков А., свящ., Фомин С. Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-западной России и Прибалтики (1940-1955). М.: Паломник, 1999. [Tēvs A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm balinātie. Ziemeļrietumu Krievijas un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji (1940-1955). M.: Palomņik, 1999. g.]. 205.-209. lpp.;

Цоя С. Рижская Православная Духовная семинария в межвоенные годы (1926-1936). В кн.: Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015. [S. Coja. Rīgas Pareizticīgo Garīgais seminārs starpkaru gados (1926-1936). Grāmatā: Latvijas pareizticīgais hronogrāfs. I krāj. Prot. Oļegs Peļevins (red.). Rīga: Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode, 2015. g.] 70., 78. lpp.