Vladimirs Širšins

Vladimirs Širšins (1917. g. 25. jūlijā Rīgā, Krievijas impērijā – 1996. g. 17. augustā Rīgā, Latvijas Republikā) – virsdiakons.

Vladimirs Širšins ir dzimis 1917. gada 25. jūlijā Rīgā, Rīgas svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcas zvaniķa un sarga Vasilija Širšina ģimenē. Rīgā arī pagājuši Vladimira bērnības gadi, jaunības gados viņš jau kalpojis Jāņa pareizticīgo dievnamā.

No 1941. gada jūlija Vladimirs Širšins kalpojis par psalmotāju Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē. 1941. gada rudenī V. Širšins nosūtīts kalpot uz Pleskavas apgabala Slavkoviču un Memeņecu ciemiem, šeit viņš kalpojis kopā ar pareizticīgo priesteri t. Vasiliju Rušanovu. 1942. gada ziemā V. Širšins pārcelts uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli.

1943. gada aprīlī Latvijas un Igaunijas Ekzarhs Sergijs (Voskresenskis, 1897 -1944) iesvētījis Vladimiru Širšinu diakona kārtā un atkal nosūtījis viņu kalpot  Pleskavas Pareizticīgajā Misijā.  Tēvs Vladimirs kalpojis Pleskavas Svētās Trijādības katedrālē. 1943. gada rudenī viņš atkal tika pārcelts uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli, kur kalpojis par diakonu līdz pat savam arestam.

1950. gada novembra sākumā Iekšlietu Tautas komisariāta represīvie orgāni arestējuši t. Vladimiru un piesprieduši diakonam desmit gadus labošanas darbu nometnēs. Viņš tika nosūtīts uz Vorkutas “Rečnoj” nometni. 1956. gadā, tā saucamā Hručšova “atkušņa” laikos, sakarā ar amnestiju V. Širšins tika atbrīvots.

Pēc atgriešanās Rīga t. Vladimirs kalpojis par diakonu Rīgas sv. labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra dievnamā, pēc tam – Rīgas Svētās Trijadības-Sergija sieviešu klostera sv. Radoņežas Sergija baznīcā. Pēc 1972. gada diakons kalpojis Rīgas Svētās Trijādības katedrālē, 1975.–1976. gadā – Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnamā Jelgavā, tad atkal, neilgu laiku, – Svētās Trijādības katedrālē Rīgā. Tolaik viņš arī tika iecelts protodiakona kārtā. Sava mūža pēdējos gados  t. Vladimirs kalpojis Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā.

1993. gadā LPB Virsgans Aleksandrs (Kudrjašovs) apbalvojis t. Vladimiru ar tiesībām nēsāt kamilavku (kamilavka – augsta galvassega, kas tiek dota garīdzniekam kā apbalvojums – tulkot. piezīme). Savas dzīves pēdējos trīs mēnēšus t. Vladimirs slimības dēļ nespēja apmeklēt dievnamu.

1996. gada 17. augustā t. Vladimirs Širšins aizgājis viņsaulē, apbedīts Jāņa kapos Rīgā.      

                                                                   Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avots:

Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. [Priesteris A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm balinātie. Ziemeļrietumu Krievijas un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji (1940-1955). Maskava: Palomņik, 1999. g.]. 181.-183. lpp.