Sākumlapa > Tēmas > Personas
Kirils Zaics

Kirils Zaics

Kirils Zaics (15.07.1869. Rīgas apriņķis – 28.10.1948. Karlags, Karagandas apgabals, Kazahstāna) – protopresbiters (virspriesteris), Pleskavas Pareizticīgās misijas vadītājs.

Kirils Zaics (Kārlis Zaķis) dzimis Jaunmāju mājās Rīgas apriņķī pareizticīgo latviešu ģimenē.

K. Zaics 1891. gadā pabeidza Rīgas Garīgo semināru un ap 1900. gadu Sanktpēterburgas augstākos misionāru kursus. Ap 1891. gadu K. Zaicu iesvētīja priestera amatā, un viņa pirmie darba gadi bija saistīti ar Latgali. No 1897. gada viņš kalpoja baznīcā Balvos. No 1899. līdz 1911. gadam bija Viļakas baznīcas pārvaldnieks. Tieši Viļakā sāka izpausties K. Zaica garīdznieka un misionāra talants. 1902. gadā tika organizēta Viļakas Svētās Dievmātes patvēruma pareizticīgā brālība. Nākamajā gadā tika izveidots brīnišķīgs baznīcas koris. Daudzkārtējā ziņā pateicoties baznīcas pārvaldnieka enerģijai dievnamā notika remontdarbi un bija atvērta baznīcas draudzes skola. Priesteris arī gleznoja ikonas (svētbildes).

Spējīgo provinces garīdznieku ievēroja baznīcas vadība, un 1911. gadā tēvs Kirils Zaics tika iecelts par misionāru sludināšanai pret katoļiem un sektantiem Daugavpilī. Ap to pašu laiku viņu iecēla virspriestera amatā.

1917.–1918. gadā notika Krievu Pareizticīgās Baznīcas Koncils, kurā, kā zināms, tika pieņemta virkne turpmāko Baznīcas dzīvi noteicošu lēmumu: likvidēta sinodiskā pašpārvalde un pēc divu gadsimtu ilguša pārtraukuma ievēlēts Baznīcas patriarhs u.c. Koncila darbā piedalījās arī tēvs Kirils. Viņu 1917. gadā ievēlēja par garīdzniecības delegātu no eparhijas, kurā priesteris kalpoja.

No 1918. līdz 1922. gadam tēvs Kirils bija katedrāles pārvaldnieks Grodņā (toreizējā Polijas, tagad Baltkrievijas teritorijā). Vēlāk viņš atgriezās savā dzimtenē Latvijā. No 1923. gada tēvs Kirils bija Latvijas Pareizticīgās Baznīcas sinodes loceklis. 1924. gadā viņš kļuva par mitroforo virspriesteri, 1923.–1933. gadā bija garīgā žurnāla „Ticība un Dzīve” redaktors. 1929.–1933. gadā bija Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pārvaldnieks. 1926. gadā darbu atsākušajā Rīgas Garīgajā seminārā tēvs Kirils lasīja lekcijas par sektantismu.

1933. gadā Rīgas katedrāles draudzē izcēlās milzīgs skandāls. Baznīcas kasē tika atklāts liels līdzekļu iztrūkums. Notikušā apstākļi līdz pat šim laikam nav pilnībā noskaidroti. Taču atbildības slogs lielā mērā gūlās uz baznīcas pārvaldnieku tēvu Kirilu, kuru atcēla no katedrāles pārvaldīšanas un aizliedza svētkalpošanu. Konfliktu nedaudz nogludināja apstāklis, ka kāds no draudzes locekļiem iemaksāja visu iztrūkstošo summu.

Notikušais K. Zaicam bija smags trieciens, un līdz pat 1940. gadam viņam bija liegta svētkalpošana. Visus šos gadus K. Zaics dzīvoja netālu no Rīgas un nodarbojās ar lauksaimniecību viņam piederošajā zemesgabalā.

Pārmaiņas garīdznieka dzīvē atnesa 1940. gads. Laikā, kad Latvija varmācīgi tika iekļauta PSRS sastāvā, kardinālas izmaiņas norisa arī Baznīcas dzīvē. No Maskavas uz Baltiju atsūtītais metropolīts Sergijs (Voskresenskis) atcēla K. Zaicam uzlikto svētkalpošanas aizliegumu un viņu atkal iecēla par Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pārvaldnieku.

Kad līdz Latvijas teritorijai atnāca Otrais pasaules karš, radās vajadzība pēc talantīgiem garīdzniekiem-misionāriem. 1941. gada augustā Baltijas eksarhs metropolīts Sergijs (Voskresenskis) iecēla tēvu Kirilu par Iekšējās Pareizticīgās misijas vadītāju, bet no 1941. gada beigām garīdznieks vadīja Ārējo – Pleskavas Pareizticīgo misiju.

Tieši kara gadi kļuva par visražīgāko laiku tēva Kirila darbībā. Priesteris darbam ziedoja visus savus spēkus. Daudzējādā ziņā pateicoties viņa enerģijai, Pleskavas, Ļeņingradas un Novgorodas apgabalos no jauna atdzima pareizticība, atsāka darboties draudzes, tika atjaunoti boļševiku apgānītie dievnami, tāpat notika aktīvs darbs iedzīvotāju vidū, tika sniegta palīdzība gūstā kritušajiem sarkanarmiešiem utt.

Šajā laikā tēvs Kirils kalpoja vairākos dievnamos Krievijas ziemeļaustrumos: Svētās Trijādības katedrālē un Kazaņas baznīcā Pleskavā, Afanasija baznīcā Gdovas pilsētā, Nikandra Tuksnesī (klosterī) Pleskavas apgabala Porhovas rajonā, Pētera un Pāvila baznīcā Ļeņingradas apgabala Ļubaņas pilsētā u.c. Visā pilnībā uzplauka tēva Kirila sludinātāja talants. Priesteris nepārtraukti apceļoja viņa garīgajai aprūpei uzticēto teritoriju. Tēva Kirila spediķi pulcināja lielas ļaužu masas.

Par nopelniem Baznīcas labā 1943. gadā tēvu Kirilu iecēla protopresbitera amatā.

1944. gada februārī, kad Pleskavas Pareizticīgā misija tika likvidēta un sākās evakuācija, K. Zaics atgriezās Baltijā un no 1944. gada marta līdz jūlijam vadīja Iekšējo Pareizticīgo garīgo misiju Latvijas un Lietuvas teritorijā.

Atteikšanās 1944. gada augustā atstāt dzimteni protopresbiteram Kirilam Zaicam maksāja dzīvību. Padomju varasiestādes garīdznieku apcietināja, un Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz 20 gadiem. Izturēt šo ieslodzījumu tēvam Kirilam nebija lemts. 1948. gada 28. oktobrī viņš nomira Karlagā (Karagandas apgabala Doļinkas ciematā).

 

Avoti:

1) Священник Голиков Андрей, Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). М.: Паломник, 1999. С. 132-135;

2) Обозный К.П. История Псковской Православной Миссии. 1941-1944 гг. М.: Издательство Крутицкого подворья. Общество любителей церковной истории, 2008;

3) http://zarubezhje.narod.ru/gi/z_002.htm Протопресвитер Кирилл Зайц.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis