Jakovs Mihailovs
Jakovs Mihailovs (1804. g. Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā – 1860. g. Rīgā, Krievijas impērijā) – pareizticīgo garīdznieks 1845. gada 22. aprīlī pirmoreiz noturēja Dievišķo liturģiju latviešu valodā Rīgas Pokrova ( Dievmātes Patvēruma) dievnamā.
19. gadsimta četrdesmitie gadi Rīgas eparhijas vēsturē tas ir laiks, kad latviešu un igauņu zemnieki masveida pievienojās Pareizticībai. Par iemeslu šim masu pievienošanās procesam kļuva 1844. gadā notikušais konflikts starp hernhūteru (tā saucamo „brāļu draudžu”) vajātāju luterāņu mācītaju Treiju un Rīgas Hernhūteru draudzi. Pēc viltus denunciācijas mācītājs Treijs galu galā aizvēra hernhūteru lūgšanu namu. Tad draudzes vadītājs Dāvids Balodis – godīgs, dievticīgs un zemnieku vidū visai autoritatīvs cilvēks - 120 cilvēku vārdā vērsās pie pareizticīgā bīskapa Filarēta I ar lūgumu pievienot viņus Pareizticībai. 1845. gada 12. martā sekoja Augstākā atļauja pievienot lūdzējus, kā arī noturēt viņiem dievkalpojumus latviešu valodā.
1845. gada aprīļa beigās arī notika pirmā Latviešu pievienošanās Pareizticībai. Pievienojušos vidū bija arī pats Dāvids Balodis. Ziņa par Baloža pievienošanos Pareizticībai ātri izplatījās tautas vidū. Visā Vidzemes teritorijā, it īpaši tās dienvidaustrumu daļā, cēlās zemnieki. Protams, bads pastiprināja tautas kustību. Tomēr, par dienišķo maizi zemnieki gandrīz netika runājuši. Nedz rīkstes, nedz galvu skūšana, nedz pieticīgās mantības atsavināšana neapstādināja un nenoturēja tos, kuri meklēja pestīšanu Pareizticībā! Tauta saprata, ka nedz vācu baroni, nedz luterāņu mācītāji nav spējīgi traucēt zemniekiem pāriet Pareizticībā.
Rīgā latviešu dievkalpojumam tika atvēlēta Pokrova (jeb Dievmātes Patvēruma) kapu baznīca. Nepietika pareizticīgo mācītāju. Situācija veidojās tā, ka bīskapam Filarētam nācās iesvētīt par mācītājiem arī dažas vietējās personas, kuras labi prata latviešu valodu. Tā par mācītāju tika iesvētīts grāfa Šeremetjeva kasieris (bijušais muižas cilvēks) Jakovs Mihailovs. 25 gadus viņš kalpoja par grāmatvedi Piebalgas muižā un tāpēc labi prata vācu, latviešu, franču un latīņu valodas. Bīskaps Filarēts dabūja no grāfa Šeremetjeva brīvlaišanas dokumentu, un 1843. gadā Jakovs Mihailovs jau sāka nodarboties ar liturģisko tekstu un lūgšanu grāmatu, kas tika pārtulkotas latviski, rediģēšanu, par ko viņš izpelnījās Svētās Sinodes pateicību.
1844. gadā Jakovs Mihailovs mācījās Pleskavas Garīgajā seminārā, lai sagatavotos mācītāja kalpošanai, 1845. gada 21. aprīlī Rīgas bīskaps Filarēts iesvētīja viņu par diakonu, bet 22. aprīlī — par mācītāju. Jakovs Mihailovs tika norīkots par Rīgas Pokrova (Dievmātes Patvēruma) baznīcas virspriesteri un pirmo reizi Pareizticigās Baznīcas vēsturē 22. aprīlī viņš noturēja Dievišķo liturģiju latviešu valodā. Izdevumā „Rīgas Eparhijas Ziņas” («Рижские Епархиальные Ведомости») atrodams sekojošs ieraksts:
«Ģenerālgubernators Jevgeņijs Golovins daudzkārt apliecināja Svētīgajam Filarētam: «Pilnīgs atbalsts šā mācītāja saprātīgumam un uzcītībai.» Neskatoties uz dažāda veida pretdarbību no luterāņu puses, Jakova tēvam visīsākajā laikposmā izdevās pievienot Pareizticībai aptuveni 1670 latviešu luterāņu dvēseles. Pievienošanas lietu viņš īstenoja ar priekšžīmīgu saprātīgumu, dedzību un uzcītību. Pokrova (Dievmātes Patvēruma) dievnamā viņš nokalpoja 15 gadus un mira 1860. gada janvārī (dažādos informācijas avotos ir norādīti divi naves datumi – 1859. un 1860.g.g., pašā kapavietā arī ieviesusies kļūda). Kad Pokrova (Dievmātes Patvēruma) dievnams svinīgi atzīmēja savu divkāršējo jubileju — mūra dievnama 50-to gadadienu un 150 gadus kopš tā dibināšanas, arhibīskaps Jānis Pommers (patlaban pieskaitītais svēto kārtai) pievērsa savu uzmanību vienam no visdedzīgākajiem dievnama kalpotājiem Jakovam Mihailovam, kurš, kaut arī dzimis tīri krieviskā apgabalā – Pleskavas guberņā, iemācījās viņam svešo valodu un veltīja sevi kalpošanai tiem, kuriem bija nepieciešama viņa palīdzība : «Viņš bija jaunas kārtības pamatlicējs, kuras laikā tika aizsākti dievkalpojumi latviešu valodā, un, tādejādi, viņš ir viens no pirmajiem darboņiem, kas apvienoja ap sevi, precīzāk, ap baznīcu krievu un latviešu iedzīvotājus».
Paies kāds laiks un šajā zemē tiks guldīts arī Valdnieks Jānis Pommers, un tad viņi abi dusēs mierā blakus cits citam – divi Kristus cīnītāji, kuri grūtajos laikos vienlīdz dedzīgi aizstāvēja Pareizticību.
Pateicoties Aleksandra Puškina biedrības centieniem, tēva Jakova Mihailova kapavietā tika atjaunots krusts (pa labi no kapličas).
Svetlana Vidjakina
Informācijas avoti:
«Рижские Епархиальные Ведомости», 1907, № 16; 1909, № 11;
«Сегодня», 1929, № 273;
A. Gavriļins. Rīgas Eparhijas vēstures apraksti (Очерки истории Рижской епархии). – Rīga, Filokalija, 1999.g.)