Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhibīskaps Filarets

Arhibīskaps Filarets

Filarets (Aleksandrs Ļebedevs, 09.06.1887. Rjazaņa – 24.05.1958. Rīga) – Rīgas un Latvijas arhibīskaps (1951.–1958. g.). 

Aleksandrs Ļebedevs dzimis Rjazaņā garīdznieka ģimenē. 1908. gadā viņš pabeidza Rjazaņas Garīgo semināru un kalpošanu Baznīcai sāka Rīgā kā psalmotājs Dievmātes Pasludināšanas baznīcā un krievu valodas skolotājs draudzes skolā.

1914. gadā A. Ļebedevu iesvētīja par garīdznieku. Pirmā pasaules kara laikā viņš bija Krievijas armijas 2. Baltijas kavalērijas pulka garīdznieks. Pēc pulka izformēšanas 1918. gadā A. Ļebedevs atgriezās Rjazaņā, kur turpināja garīgo kalpošanu dažādās draudzēs. No 1922. gada viņš bija Rjazaņas apriņķa baznīcu prāvests, kopš 1923. gada – virspriesteris.

1930. gadā A. Ļebedevs tika represēts, atradās ieslodzījumā Pečoras nometnēs, Baltās jūras–Baltijas jūras kanāla (Belomorkanal) būvdarbos u.c. 1941. gada sākumā viņu atbrīvoja, bet 1943. gadā sakarā ar padomju valsts politikas izmaiņu attiecībā uz Baznīcu garīdznieks guva iespēju piereģistrēt pareizticīgo kopienu Mičurinskā (Tambovas apgabalā Krievijā). A. Ļebedevs šajā pilsētā kļuva par Dievmātes svētbildes „Visu Noskumušo Iepriecinātāja” vārdā nosauktās baznīcas pārvaldnieku. Tas bija pirmais pēc 30. gadu satricinājumiem atvērtais pareizticīgo dievnams Tambovas eparhijā. Otrā pasaules kara gados A. Ļebedevs vāca ziedojumus karavīru vajadzībām frontē.

Pēc savas sievas nāves 1946. gadā A. Ļebedevs iestājās mūku kārtā, pieņemot Filareta vārdu, un tika iecelts arhimandrīta amatā. 1948. gada 9. maijā viņu iesvētīja par Rjazaņas un Kasimovas bīskapu, bet 1951. gada 25. februārī iecēla par arhibīskapu.

1951. gada 27. martā arhibīskaps Filarets tika nosūtīts uz Rīgu, vienlaikus no 1952. līdz 1955. gadam viņš pagaidām izpildīja Lietuvas un Viļņas eparhijas pārvaldnieka pienākumus.

Neraugoties uz nometnēs iedragāto veselību, arhibīskaps Filarets nepaguris strādāja Baznīcas labā, regulāri apceļoja viņam uzticētās Rīgas un Lietuvas eparhijas un noturēja dievkalpojumus. Arhibīskaps Filarets centās atbalstīt un sev pietuvināt garīdzniekus, kuri 50. gados atgriezās no ieslodzījuma padomju nometnēs un cietumos.

Arhibīskaps Filarets bija apveltīts ar lielu autoritāti Krievu Pareizticīgās baznīcas vadībā, tādēļ spēja panākt nozīmīgu Maskavas patriarhijas materiālo atbalstu trūcīgo draudžu dievnamu uzturēšanai un remontam. Tā 1955. gadā Rīgas eparhija saņēma dotācijas 100 000 rubļu apmērā, 1956. un 1957. gadā – 150 000 rubļu, bet 1958. gadā – 180 000 rubļu gadā. Protams, ar to nepietika, taču taupīgs šo līdzekļu izlietojums palīdzēja atjaunot Baznīcas dzīvi.

Īpašu uzmanību arhibīskaps Filarets veltīja eparhijas vienotības stiprināšanai, no garīdzniekiem viņš prasīja Baznīcas disciplīnas ievērošanu un dievkalpojumu regulāru veikšanu; pielika lielas pūles dzīves aktivizēšanai latviešu baznīcās, kas pēckara gados bija visvairāk panīkušas (daļa draudzes locekļu bija gājusi bojā, daļa atstājusi Latviju, citi pārgājuši luterismā, katolicismā vai vispār aizgājuši no kristietības, pie tam pēckara gados bija maz pareizticīgo garīdznieku – latviešu). Tā 1956. gada 30. oktobrī pēc arhibīskapa iniciatīvas Kristus Piedzimšanas katedrālē tika sarīkota latviešu draudžu pārziņu sanāksme 30 garīdznieku sastāvā. Tika izveidots latviešu baznīcu lietu referenta amats, pie tā pildīšanas stājās virspriesteris A. Tihomirovs, kurš regulāri apceļoja latviešu draudzes, noskaidrojot viņu risināmās problēmas un stāvokli.

Brauciena laikā uz Viļņu 1957. gada februārī arhibīskaps pārcieta insultu un ilgu laiku bija piekalts gultai. Arhibīskaps Filarets miris 1958. gada 24. maijā un pēc viņa vēlēšanās apglabāts Mičurinskā pie Dievmātes svētbildes „Visu Noskumušo Iepriecinātāja” vārdā nosauktā dievnama altāra.

 

Izmantotie materiāli:

1) Голиков А., свящ., Фомин С. Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-западной России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. С. 34-35;

2) Латвийская Православная Церковь 1988-2008 г.г. Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. С. 15-17;

3) Суворова И. Отношения между Православной церковью и государством в 50-60-е годы XX столетия. В кн.: Православие в Латвии. Сб. ст. Гаврилин А.В. (ред.). Рига: Балто-славянское общество культурного развития и сотрудничества, 1993. С. 77-87.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis