Sākumlapa > Tēmas > Personas
Konstantīns Andrejevs

Konstantīns Andrejevs

Konstantīns Andrejevs (1914.g. 7.novemrī Vologdas guberņa - 1981.g. 21.augustā Rīgā) - mākslinieks.

Cilvēks, kas atdod citiem savu dvēseles siltumu un talantu, vienmēr paliks gaišā piemiņā. Tā arī mākslinieks Konstantīns Andrejevs, kura daiļrades uzplaukums bija pagājušā gadsimta 50.-70. gados, un kas atstāja pēctečiem savu mākslas mantojumu. 

Viņš dzima nelielajā Totjmas pilsētiņā. Jaunības gados, tieksmes pēc jūras pārņemts, jauneklis iestājās Ļeņingradas Kara Jūras skolā, bet veselības stāvokļa dēļ nācās atstāt mācības neilgi pirms to nobeiguma. Talants deva viņam iespēju kļūt par mākslinieku. 1930. gados viņš sadarbojās ar Ļeņingradas izdevniecībām un pievēršoties grafikai, noformēja tehnisko literatūru. Kopš 1936. gada K. Andrejevs ieņēma Aviatehniskās skolas grafisko darbu biroja priekšnieka amatu. Pēc Otrā Pasaules kara beigām šo skolu pārcēla uz Rīgu un šeit piepildījās Konstantīna Andrejeva sapnis iegūt māksliniecisko izglītību. Viņš iestājās Latvijas Mākslas Akadēmijā, kur apguva glezniecības mākslu pazīstamā mākslinieka profesora J. Tilberga darbnīcā. Iepriekšējā darba iemaņas ļāva viņam, jau nobriedušam cilvēkam, veiksmīgi apgūt akadēmiskās zināšanas un 1951. gadā absolvēt Mākslas Akadēmiju ar diplomdarbu «Racionalizātors». 50. gados Latvijas Valsts izdevniecībā mākslinieks ilustrēja grāmatas bērniem un jauniešiem (Z. Delle «Parādi man pasauli» 1957., V. Spiridonova „Tīrumā ceļi gāja”(«Пролегли в поле дороги») 1960.g. un citas).

Pirmos nozīmīgos mākslas darbus mākslinieks uzgleznoja 1950. gadu vidū. Laika atmosfēra ietekmēja arī viņa vēsturiski heroisko gleznu saturu. Gleznā „Oktobra dienās” («В дни Октября») attēlotas tēva, kas dodas revolucionāra gaitās, atvadas no mazā dēla. Šajā ainā jaušams arī mākslinieka personiskais pārdzīvojums. Pēc tam sekoja virkne sižetisku gleznu, kurās tika attēlotas revolūcijas, Pilsoņu kara un miera saglabāšanas uz zemes tēmas. Tas bija K. Andrejeva ieguldījums kopīgā tēmā, pie kuras attēlošanas strādāja Padomju Latvijas mākslinieki. Viņa gleznas līdzās citu Latvijas mākslinieku gleznām tika eksponētas republikāniskās izstādēs. 

Mākslinieka daiļrades ievērības centrā vienmēr bija cilvēki un viņu darbs. Mākslas darbos „Uz dzimto krastu” («К родному берегу»), 1964.; „Jūras saimnieki” («Хозяева моря»), 1968.; „Celtnieki montētaji” («Строители-монтажники»), 1971. un daudzos citos viņš attēloja cilvēka konstruktīvo darbu, katras personas izpratni par to, cik nozīmīga ir tās loma sabiedriskajā dzīvē. Šāda bija to laiku padomju mākslas vispārējā tendence. Bet līdzās tam, mākslinieks gleznoja arī portretus („Atslēdznieks Imants” («Слесарь Имант»), „Draudzenes” («Подруги») (abas gleznas -1959.g.). Tomēr portretu žanrs, neskatoties uz to, ka viņš bija absolvējis portretu glezniecības darbnīcu, ieņēma viņa daiļradē ne pārāk nozīmīgu vietu.

1960. gados veidojās galvenie mākslinieka daiļrades virzieni: pirmajā galvenais varonis bija darba cilvēks, bet otrajā – liriskā ainava. Bieži vien šie virzieni cieši savijās kopā. Viņš radīja gleznas, kuru personāži bija jaunie strādnieki, studenti, sabiedrībā pazīstamas personas. Radītie tēli pauž cēlu, pilsonisku mākslinieka nostāju. Mākslas darbi izceļas ar radīto tēlu realistisku izteiksmīgumu, demonstrē mākslinieka interesi attēlot mūsdienīgās dzīves ritmus. Mākslas darbu radīšanas procesā veidojās gleznotāja individuālā radošā nostāja, viņa tēlainais domāšanas veids, prasme veidot kompozīciju, izmantot tonālo piesātinātību.

Mākslinieks gleznoja ilgi un cītīgi, neaizraujoties ar krāsu daudzveidību. Viņa iecienītā gamma bija dzeltenbrūnie, pelēkzilie toņi ar melnās krāsas akcentiem. Ainavās dominēja dabas stāvokļa atainošana. Visnotaļ interesanta ir 1962. gadā uzgleznotā ainava „Daugava, svaigais vējš” («Даугава, свежий ветер»), kas vieš skatītājā prieku un sajūsmu. Kompozīcijas galvenie elementi ir ūdens, kas gleznā ieņem plašu telpu, un tā savstarpējā saikne ar debesīm un cilvēka tēlu. Kopš 1970. gadu vidus iekšējo trauksmi, kas iepriekšējās gleznās piepildīja attēlu, nomainīja mākslinieka mierīgā pārliecība. Kompozīcijas tiek veidotas, izmantojot līniju un krāsu harmoniju. („Trīs laivas” («Три лодки»), „Zvejnieku ciemats”(«Поселок рыбаков»), „Ezera krastā” («На берегу озера») un citas gleznas).

Māksliniekam bija tuva jūras poētika, pēdējo divdesmit mūža gadu laikā šī tēma kļūst par galveno Konstantīna Andrejeva daiļradē. Ar patiesu aizrautību viņš gleznoja mākslas darbus, kas veltīti jūrai un tās darbaļaudīm – zvejniekiem. („Jūras saimnieki” («Хозяева моря»), 1968., „Saulaina diena”(«Солнечный день»), „Pavasaris jūrmalā” («Весна на взморье»), „Uz dzimto krastu”(«К родному берегу»), «Zvejniekciems», «Mērsrags», „Vientuļā priede” («Одинокая сосна») un daudzas citas). Šajās gleznās skaidri izpaudās latviešu glezniecībai raksturīgās tradīcijas, jo ne velti gleznotājmākslu K. Andrejevs bija apguvis Latvijas Mākslas Akadēmijā. 

Māksliniekam patika gleznot arī kluso dabu, bieži vien šā žanra gleznas ataino viņa dzīves mirkļu mozaīku, piemēram, „Klusā daba ar tasi” («Натюрморт с чашкой»), 1970.; „Citroni un peonijas” («Лимоны и пионы»), 1979.; „Krizantēmas un bumbieri” («Хризантемы и груши»), „Baltie trauki ar melno vāzi” («Белая посуда с черной вазой»), „Rīta klusā daba” («Утренний натюрморт»), „Pie loga. Saulespuķes” («У окна. Подсолнухи») un citas. Gleznās attēlotie priekšmeti, ziedi, augļi no pelēkās ikdienas izceļas ar savu formu daiļumu, koloristiku un neatkārtojamu noskaņu. Mākslinieka radītajai kluso dabu sērijai raksturīga tonālā izsmalcinātība, gleznojuma dinamiskums, kompozicionāls izteiksmīgums. Kolorītā dominē pamattoņi, kas izceļ priekšmeta faktūras skanējumu un izteiksmību.

Gleznojot, K. Andrejevs pielietoja ne tikai eļļas krāsu tehniku, bet arī temperu. Savā daiļradē viņš bieži vien pievērsās arī grafiskajiem darbiem. Ceļojot pa tolaik vēl plašo valsts teritoriju, mākslinieks ņēma sev līdzi zīmuli – viņš zīmēja gan Ziemeļos būdams, gan Vidusāzijas padomju republikās, gan ārpus PSRS robežām. Viņa zīmējumos attēloti senie Samarkandas minareti, mošejas; ziemeļu pareizticīgo baznīcas un mūra sienas, senkrievu pilsētas ( Pleskavas „Trijādības katedrāle” («Троицкий собор»), „Pokrova tornis” («Покровская башня») un citas celtnes). Daudzos K. Andrejeva zīmējumos attēlotas Vecrīgas ainavas – šaurās ieliņas, viduslaiku nami ar dakstiņu jumtiem, Zviedru vārti, Doma laukums, Pētera baznīca. Šīs ainas zīmētas ar flomastreru un spalvu, tajās redzami arī mūsdienu elementi – elektriskie vadi, televīzijas antenas, ceļazīmes. Kopš paša sākuma darbs ar zīmuli un tušu spēlēja lielu lomu viņa mākslinieciskās daiļrades tapšanā. Zīmējumos māksliniekam izdevās notvert un atainot visraksturīgākās objekta iezīmes, šie zīmējumi izceļas ar vijīgām, plūstošām un precīzām līnijām. Grafiskie darbi liecina par izcilu mākslinieka meistarību. 

Pēdējos mūža gados Konstantīns Andrejevs strādāja pie neliela formāta gleznām, pārsvarā tās bija dabas ainavas. Šo mākslas darbu kopējais noskaņojums ir mažors. Gleznu kompozīcijas tika veidotas, pamatojoties uz debesu, zemes un ūdeņu savstarpējo attiecību atveidošanas. Tolaik mākslinieks vadīja Valsts Tēlotājas Mākslas muzeju (Aizrobežas Mākslas muzeju) un Mākslas izstāžu un panorāmu apvienoto direkciju, brīvajā laikā arī tika radīti šie darbi. Latvijas PSR nopelniem bagātā mākslas darbinieka (1964) Konstantīna Andrejeva dzīves diapazonā ietilpa arī plaša mēroga sabiedriskais darbs. 1982. gadā Latvijas Mākslas muzejā notika mākslinieka Piemiņas izstāde, kurā tika eksponētas vairāk kā simts viņa gleznas un grafiskie darbi.

 

Ņina Lapidusa - mākslas zinātniece

Ilustrācijas tēmai