Sākumlapa > Tēmas > Personas
Aleksandrs Petrovs

Aleksandrs Petrovs

Aleksandrs Petrovs (1874.g. 23. decembrī Voroņežas gub. – 1956.g. 17.aprīlī Valmiera) – gleznotājs, ainavists.

Aleksandrs Petrovs dzimis Voroņežas guberņas Novohoperskas pilsētā sīka ierēdņa (rēķinveža) un lauku skolotājas ģimenē. 1894. gadā beidza Voroņežas reālskolas pamatkursu (sešas klases), bet 1902. gadā - akadēmiķa Dimitrijeva–Kavkazska zīmēšanas un glezniecības studiju Sanktpēterburgā. Šajā gadā no Jaltas, kur viņš kopā ar latviešu gleznotāju Teodoru Ūderu bija studijās, Petrovs devās uz Itāliju, lai papildinātu māksliniecisko izglītību. Itālijā Petrovs dzīvoja krievu armijnieka ģimenē mājskolotāja statusā, bet savu brīvo laiku veltīja mākslinieciskām nodarbēm. Kad 1903. gadā saimnieku atsauca atpakaļ uz Krieviju, Aleksandrs Petrovs atgriezās Jaltā, no kurienes pavisam drīz kā rezerves praporšciks tika mobilizēts krievu – japāņu karami. Pēc demobilizēšanās 1905. gadā devās uz Minheni, tolaik vienu lielākajiem Eiropas mākslas dzīves centriem. Līdzekļu trūkuma dēļ bija spiests atgriezties Voroņežā, no kurienes pēc drauga nelaiķa mākslinieka Ūdera padoma 1907. gadā atbrauca uz Valmieru un palika tur uz visiem laikiem.

No 1907. līdz1908. gadam mākslinieks strādāja pie sava pirmā pasūtījuma – Latviešu biedrības skatuves priekškara Valmierā. 1909. gadā Aleksandrs Petrovs ar dažiem (sešiem līdz astoņiem) saviem darbiem pirmoreiz piedalījās Jekaterinodaras (no 1920. gada - Krasnodara) Periodiskajā izstādē un turpmāk, līdz pat 1914. gadam, bija regulārs tās dalībnieks, izpelnoties „gan skatītāju, gan vietējās preses cildinošas atsauksmes”. No 1910. līdz 1914. gadam Petrovs eksponēja savus darbus Sanktpēterburgas „Pavasara izstādēs”, kur 1912. gadā viņam piešķīra profesora Kuindži veicināšanas prēmija par pasteli „Drupas Pleskavā” (reproducēts žurnālā „Niva”/«Нива» 1912. gadā). Citu darbu („Pavasaris Valmierā”) iegādājās Mākslas Akadēmijas muzejs. 1913. gadā Petrovs ar saviem darbiem piedalījās arī „Latviešu mākslinieku izstādē” Rīgā.

1911. gadā Aleksandrs Petrovs apprecējās ar Zelmu Leimani (mirusi 1933. gadā), gleznotāja T. Ūdera sievas māsu. Viņiem bija divi dēli. Vecākais – Edgars (Ulmaņa diktatūras laikā apmainīja tēva uzvārdu pret uzvārdu Piesaule) Otrā pasaules kara laikā „tika nosūtīts” darbā uz Vāciju par inženieri – elektrotehniķi, „no kurienes vairs neatgriezās.” Jaunākais – Ilgvars būdams Latvijas Mākslas akadēmijas students kara sākumā iestājies Sarkanajā armijā un 1942. gadā krita pie Staraja Rusas, par ko tēvs uzzināja no vedeklas tikai pēc kara. 1947. gadā Petrovs apprecējās otrreiz ar Ellu Mauriņu, Valmieras teātra grima ceha vadītāju.

1920. gadā Aleksandrs Petrovs iestājās Neatkarīgo mākslinieku biedrībā, piedalījās visās rīkotajās izstādēs līdz pat tās likvidācijai, ko veica padomju vara. No 1921. līdz 1937. gadam pasniedza zīmēšanu un rasēšanu Valmieras komercģimnāzijā. 1938. gadā aizgāja pensijā, taču gleznošanu nepameta. 1946. gadā tika uzņemts Latvijas PSR Mākslinieku savienībā.

«Krievu reālisma skolas turpinātājs biedrs A. Petrovs visas savas ilggadīgās radošās darbības laikā centās patiesi un nemāksloti atspoguļot apkārtējo dabu. Arī savā jau krietni cienījamā vecumā biedrs Petrovs turpina radoši strādāt, piedalās visās republikā notiekošajās latviešu mākslinieku izstādēs”, teikts mākslinieka raksturojumā, ko parakstījis A. Skride 1954. gada 23. decembrī.

1954. gada 3. janvārī „par izciliem nopelniem latviešu mākslas attīstībā” un sakarā ar latviešu mākslas un literatūras dekādi Maskavā A. Petrovs tika apbalvots ar ordeni „Goda Zīme”.

Aleksandrs Petrovs aizgāja no dzīves 1956. gada 17. aprīlī. Apglabāts Valmierā.

Aleksandrs Malnačs

 

Ilustrācijas tēmai