Sākumlapa > Tēmas > Personas
Mihails Korņeckis

Mihails Korņeckis

Mihails Korņeckis (1926. g. 15. marts, Maskava - 2005. g. 10. septembris, Rīga) -  gleznotājs un pedagogs.

Mihaila Korņecka tēvs, Vladimirs Korņeckis, bija piedalījies Pilsoņu karā Krievijā un no 1922. līdz 1947. gadam strādājis “V.Ā.K. (В.Ч.К.) - AVPP V.D.M. [Valsts Drošības ministrijas] orgānos,” kā savā autobiogrāfijā ir norādījis mākslinieks.

Tajos pašos represīvajos orgānos strādājusi arī juridisko izglītību ieguvusī Mihaila Korņecka māte – Venīlija Liepa, turīga tirgotāja no Madonas meita (viņas tēvs Indriķis Liepa kopā ar ģimeni bija pārcēlies uz Krieviju 20. gadsimta sākumā). Kopš 1943. gada viņa pārgājusi uz darbu prokuratūrā un pēc Latvijas atbrīvošanas no nacistiem tikusi nosūtīta uz Rīgu.  

Pirms Otrā pasaules kara Mihails Korņeckis kopā ar ģimeni dzīvojis Ļeņingradā (patlaban - Sanktpēterburga), tur viņš absolvējis septiņgadīgo skolu. Sākoties karam, viņš ticis evakuēts uz Tjumeņas apgabala Isetskas ciemu, kur arī pabeidzis 8. un 9. klasi. 1943. gada novembrī  viņš “pirms termiņa iesaukts Padomju armijas rindās.” Dienējis mācību divīzijā Minskā.

1950. gada septembrī pēc demobilizācijas, būdams gvardes  vecākais seržants (apbalvots ar medaļu “Par uzvaru pār Vāciju”), Mihails Korņeckis atbraucis pie mātes uz Rīgu, kur 1951. gadā viņš pabeidzis Rīgas strādājošās jaunatnes 18. vakarskolas 10. klasi.

Nebūdams iepriekš mākslinieciski sagatavots, Mihails Korņeckis nespēja tajā pat vasarā iestaties Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Tomēr, izrādot centību un uzstājību, 1952. gada februārī viņš ticis uzņemts LMA Glezniecības nodaļas pirmajā kursā. Drīzumā viņš kļuvis par vienu no labākajiem LMA studentiem. 1955. gadā Mihails Korņeckis iestājies Jāņa Tilberga portreta studijas darbnīcā.

“Studiju laikā izrādījis labas un teicamas sekmes kā speciālajās, tā arī teorētiskajās disciplīnās. Būdams labs kolorists, Korņeckis laika gaitā ir apguvis tīru un elastīgu glezniecības tehniku,” rakstīts 1957. gada Mihaila Korņecka raksturojumā, ko parakstījis LMA rektors Oto Skulme.

Mākslas akadēmiju Korņeckis absolvējis teicami visos priekšmetos, tikai ar vienu atzīmi “labi” kompozīcijā.

“Es esmu mācījies pie slavenākā vecās skolas portretista Jāņa Tilberga, kura autoritāte kolēģu mākslinieku vidū arī šobaltdien ir ļoti augsta. Par manu diplomdarbu bija kļuvis [grupveida portrets] “A. Makarenko kopā ar kolonijas audzēkņiem”. Tolaik Tilbergs pamācījis mani: “Izvairies no svešām acīm, nevienam nerādi gleznu pirms esi to uzgleznojis. No visām pusēm nomocīs ar padomiem. [..] Pats strādā neatlaidīgi pie kompozīcijas, koloristikas.[..],” tā vēlāk savus studiju gadus pieminējis M. Korņeckis (laikraksts “Sovetskaja Latvija”, Nr. 101, 1990. g. 1. maijs). 

Pēc LMA absolvēšanas M. Korņeckis strādājis par mākslinieku noformētāju kombinātā “Māksla”. 1959. gada augustā viņš pārgājis strādāt par pasniedzēju uz LMA; ilgus gadus vadījis akadēmijā vakara sagatavošanas kursus.

Gleznotājs aktīvi piedalījies republikāniskajās mākslas izstādēs un Latvijas PSR Mākslinieku savienības (MS) darbībā (1968.-71. gadā viņš izpildījis MS atbildīgā sekretāra pienākumus). Kopš  1961. gada – Latvijas PSR MS biedrs.  

1963. gadā M. Korņeckim piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā  mākslas darbinieka goda nosaukums.

Korņeckis izpildījis daudz mākslas pasūtījumu no visas Padomju Savienības, viņa mākslas darbi bieži vien tika reproducēti vissavienības žurnālos.

Mākslinieks gleznojis darba cilvēkus, inteliģences pārstāvjus. Svarīgu vietu gleznotāja daiļradē ieņēmusi Lielā Tēvijas un Pilsoņu kara tēma. Šāda plāna mākslas darbu vidū būtu jāmin: “Sarkangvardieši” (1963. g.), “No padomju Informācijas biroja” (1965. g.), ”1941. gada karavīri” (1967. g.), “Par bijušajiem karagājieniem” (1972. g.), “Sagrautās akas” (1973. g.), “Uzvaras salūts” (1978. g.).

“Korņeckis pēc savas dabas bijis portretists, bet viņam bija lemts Gogoļa stāsta “Portrets” galvenā varoņa mākslinieka Čartkova liktenis. Viņš pārāk aizrāvās ar pasūtījumu portretu izpildīšanu, kur galvenais uzdevums ir  paglaimot modelim,” tā raksturojusi mākslinieka daiļradi viņa atraitne Ērika Tipaine, kādreizējā Latvijas Filharmonijas soliste.

“Viņš bija tipisks socreālisma pārstāvis, bet tādu Padomju Savienībā bijis pārpilnām. Visi šie mākslinieki ir apguvuši klasiskā krievu zīmējuma skolu un strikti pie tās pieturējās, tādēļ viņu mākslas darbi bieži izskatās ļoti līdzīgi. Tur nebija nekādu jaunatklājumu. Tāpēc man ir grūti atcerēties kaut kādu Korņecka darbu,” apgalvo latviešu māksliniece Džemma Skulme.

Ja viņām abām arī ir taisnība, tad tikai daļēji. Jā, Korņecka daiļradei ir raksturīgi nedaudz salkani portreti, kas pārslogoti ar tā laikmeta aksesuāriem, kura mākslinieciskajai gaumei gleznotājs bija pievērsies. Tādas ir arī Korņecka gleznotās klusās dabas holandiešu vecmeistaru stilistikā.  Domājams, ka šeit lietas būtība slēpjas mākslinieka reakcijā uz formu vienkāršošanu, kas bija kļuvusi par padomju tēlotājmākslas “slimību” vēlīnā socreālisma stadijā.

Un tā nav nejaušība, ka ievērojamu vietu  Korņecka daiļradē  ieņēmusi tēma par to, kā cilvēkiem tiek atgriezti priekšstati par pagājušo laikmetu mākslas vērtību daiļumu. Tā, gleznā “Atrastā kolekcija” (1975-1976) mēs redzam milicijas darbinieku un divus mākslas zinātniekus, kuri sastāda to ikonu aprakstu, kas tikušas atrastas lādēs kādas mājas bēniņos. Kādas desmit senatnīgas ikonas, kuras mākslinieks ir attēlojis uz audekla, dod viņam iemeslu apbrīnot senkrievu glezniecības skaistumu un piesaistīt tam skatītāja ievērību.  

To pašu ideju mākslinieks attīsta arī lielformāta gleznā “Izglābtā Madonna” (1984-1985). Lielāko daļu audekla aizņem rūpīgi uzgleznotā Rafaela gleznas  “Siksta Madonna” kopija. Audekla priekšplānā blakus gleznai “Siksta Madonna” ir attēloti divi stāvoši karavīri ar ieročiem rokās un mākslas zinātniece, kas sēž uz kastes, turēdama lupu rokās,  - iespējams, ka glābdami šo mākslas darbu no iznīcības, padomju karavīri ir tikko izvilkuši to no šahtas.

1975. gada jubilejas izstādē tikusi eksponēta Korņecka glezna “Rembranta zālē”, kurā ir attēlota jaunu kara jūrnieku grupa, kas atnākuši uz ekskursiju Ermitāžā. Mākslinieks citē vecmeistarus, kas ir gara zīmoga apveltīti, bet  cilvēki formā blakus viņu mākslas darbiem ir ne tik vien veltījums pasūtītājam vai atsauce uz izstādes tematiku, cik gleznas tēmas pamatdoma: ar ieroču palīdzību māksla ir glābta no nebūtības tumsas un tagad tā pieder tautai.

Pietiek vien aplūkot Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Induļa Zariņa portretu, vai pēc fotogrāfijas uzgleznoto krievu barda un aktiera Vladimira Visocka portretu, lai varētu pārliecināties – asa novērošanas spēja, prasme izprast modeļa psiholoģiju un atainot to glezniecības līdzekļiem bija raksturīgas Korņecka daiļradei arī brieduma gados.

Visi, kas pazinuši Mihailu Korņecki, slavē viņa pedagoģisko talantu.

“Savus studentus viņš mīlējis vairāk, nekā paša bērnus,” piemin mākslinieka atraitne.

“Viņš ļoti labi skaidroja sejas un ķermeņa attēlošanas principus. Viņš bijis arī labs audzinātājs – varējis paskaidrot, kāpēc ir jācenšas un jāpieliek pūles. Es katru vakaru biju gājis ar prieku. Korņeckis pratis uzmundrināt, ar savu asprātību un stāstiem izkliedējis nogurumu, kas daudzus nomācis pēc astoņu stundu darba dienas,” atceras mākslinieks Miervaldis Polis, Latvijas Valsts prezidentu pasūtījumu portretu autors.

Gleznotājs Mihails Korņeckis ir miris Rīgā 2005. gada 10. septembrī.

Aleksandrs Malnačs 

(saīsināts tulkojums no krievu valodas)

Ilustrācijas tēmai