Aleksandrs Petrovs
Aleksandrs Petrovs (1874. g. 23. decembrī Novohopjorskā, Voroņežas guberņā, Krievijas impērijā – 1956. g. 17. aprīlī Valmierā, Latvijas PSR) – gleznotājs, ainavists.
Aleksandrs Petrovs ir dzimis Voroņežas guberņas Novohopjorskas pilsētā, sīka ierēdņa (rēķinveža) Ivana Petrova un lauku skolotājas ģimenē. 1894. gadā Aleksandrs beidzis Voroņežas reālskolas pamatkursu (sešas klases) un 1902. gadā – akadēmiķa Ļeva Dimitrijeva–Kavkazska zīmēšanas un glezniecības studiju Sanktpēterburgā.
Tajā pašā gadā no Jaltas, kur Aleksandrs Petrovs kopā ar izcilo latviešu gleznicības vecmeistaru Teodoru Ūderu (1868–1915) brīvā dabā zīmējis etīdes, viņš devies uz Itāliju, lai papildinātu savu izglītību mākslas jomā. Itālijā viņš mājskolotāja statusā dzīvojis kāda krievu virsnieka ģimenē, savu brīvo laiku veltīdams mākslinieciskām nodarbēm. Kad 1903. gadā viņa saimnieks, krievu virsnieks tika atsaukts atpakaļ uz Krieviju, Aleksandrs Petrovs atgriezies Jaltā, no kurienes pavisam drīz kā rezerves praporščiks tika mobilizēts dalībai Krievijas – Japānas karā.
1905. gadā, pēc demobilizācijas, Aleksandrs Petrovs devies uz Minheni (Vācija) – tolaik vienu no lielākajiem Eiropas mākslas dzīves centriem. Taču līdzekļu trūkuma dēļ viņš bija spiests atgriezties Voroņežā, no kurienes 1907. gadā, pēc mākslinieka Teodora Ūdera draudzīgā padoma, pārcēlies uz Valmieru un palicis tur uz visiem laikiem.
No 1907. līdz 1908. gadam mākslinieks Aleksandrs Petrovs strādājis pie sava pirmā pasūtījuma – skatuves priekškara Valmieras Latviešu biedrības teātrim. 1909. gadā viņš pirmoreiz bija piedalījies Periodiskajā izstādē Jekaterinodarā (kopš 1920. g. – Krasnodara), eksponējot sešus vai astoņus savus mākslas darbus. Arī turpmāk, līdz pat 1914. gadam, viņš pastāvīgi piedalījies šajā izstādē, izpelnoties “gan skatītāju, gan vietējās preses cildinošas atsauksmes”.
No 1910. līdz 1914. gadam gleznotājs Aleksandrs Petrovs eksponējis savus mākslas darbus “Pavasara izstādēs” Sanktpēterburgā, kur 1912. gadā viņam tika piešķirta profesora Arhipa Kuindži veicināšanas prēmija par pasteļa glezniecības tehnikā darinātu darbu “Drupas Pleskavā” (reproducēts žurnālā “Ņiva” 1912. gadā). Citu mākslas darbu – “Pavasaris Valmierā” bija iegādājies muzejs Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā. 1913. gadā A. Petrovs eksponējis savus mākslas darbus arī “Latviešu mākslinieku izstādē” Rīgā.
1911. gadā Aleksandrs Petrovs apprecējies ar Zelmu Leimani (mirusi 1933. gadā) – gleznotāja Teodora Ūdera sievas māsu. Viņu ģimenē dzimuši divi dēli. Vecākais dēls – Edgars (Ulmaņa diktatūras laikā apmainījis tēva uzvārdu pret uzvārdu Piesaule) Otrā pasaules kara laikā “tika komandēts” darbā uz Vāciju par inženieri – elektrotehniķi, “no kurienes vairs neatgriezās.” Jaunākais dēls – Ilgvars, būdams Latvijas Mākslas akadēmijas students, kara sākumā devies padomju aizmugurē un 1942. gadā kritis pie Staraja Rusas, karojot Sarkanās armijas rindās, par ko tēvs uzzinājis no vedeklas tikai pēc kara beigām.
1920. gadā A. Petrovs iestājies Neatkarīgo mākslinieku vienībā (NMV) un piedalījies visās NMV rīkotajās izstādēs līdz pat tās likvidācijai, ko 1940. gadā veikuši padomju varas pārstāvji. No 1921. līdz 1937. gadam mākslinieks pasniedzis zīmēšanu un rasēšanu Valmieras ģimnāzijā un komercskolā. 1938. gadā viņš devies pensijā, taču arvien turpinājis gleznot.
1947. gadā Aleksandrs Petrovs apprecējies otrreiz – ar Ellu Mauriņu, Valmieras teātra grima ceha vadītāju.
Kopš 1946. gada A. Petrovs bija Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedrs.
“Krievu reālistiskās glezniecības skolas turpinātājs biedrs Petrovs visas savas ilggadīgās radošās darbības laikā centās patiesi un nemāksloti attēlot apkārtējo dabu. Neskatoties uz cienījamo vecumu, b. Petrovs nemitīgi turpina radoši strādāt, piedalās visās republikā rīkotajās Latvijas mākslinieku darbu izstādēs”, teikts gleznotāja raksturojumā, ko 1954. gada 23. decembrī parakstījis izcilais latviešu glezniecības vecmeistars Ārijs Skride (1906–1987).
1954. gada 3. janvārī “par izciliem nopelniem latviešu mākslas attīstībā” un sakarā ar latviešu mākslas un literatūras dekādi Maskavā Aleksandrs Petrovs tika apbalvots ar ordeni “Goda Zīme”.
Aleksandrs Petrovs aizgājis no dzīves 1956. gada 17. aprīlī, apglabāts Valmierā.
Aleksandrs Malnačs
LVA, 230. f., 3. apr., 47. lieta.
Ilustrācijas tēmai
