Sākumlapa > Tēmas > Personas
Tarasijs Seredinskis

Tarasijs Seredinskis

Tarasijs Seredinskis (1822. gadā Jeļizavetgradā – 1897.g. 16./28. aprīlī Rīgā) – virspriesteris.

Tarasijs Seredinskis dzimis 1822. gadā Jeļizavetgradā Hersonas guberņā (tagad Kropivņickā Kirovogradas apgabalā Ukrainā). Nākamais garīdznieks mācījās Hersonas Garīgajā skolā, pēc tam Jekaterinoslavas (tagad Dņepropetrovska) un Odesas Garīgajos semināros pa trim gadiem katrā. 1841. gadā T. Seredinskis turpināja izglītošanos Sanktpēterburgas Garīgajā akadēmijā. 1845. gadā viņš pabeidza akadēmiju ar maģistra grādu un pēc Svētās Sinodes lēmuma tika atstāts akadēmijā kā grieķu valodas pasniedzējs. Gadu vēlāk T. Seredinskis saņēma norīkojumu uz Kristus Piedzimšanas baznīcu pie Krievijas misijas Neapolē, kur viņu arī iesvētīja garīdznieka amatā. 1859. gadā sekoja jauns norīkojums uz Kņaza Vladimira baznīcu Krievijas sūtniecībā Berlīnē, vienlaikus uzdodot T. Seredinskim pildīt svētkalpošanas pienākumus Aleksandra Ņevska baznīcā Potsdamā. Būdams baznīcu pārvaldnieks Neapolē un Berlīnē, T. Seredinskis vairākkārtīgi veica dievkalpojumus Visaugstāko Personu [Krievijas imperatora un viņa ģimenes locekļu] klātbūtnē. Viņš bija pasniedzis ticības mācību lielkņazei Olgai Konstantinovnai (1851–1926) un lielkņaziem Konstantīnam Konstantinovičam (1858–1915) un Dmitrijam Konstantinovičam (1860–1919). Tēvu Tarasiju apciemojuši daudzi izcili krievu kultūras darbinieki, viņu skaitā Nikolajs Gogolis. Arī Krievijas flotes Vidusjūras eskadras virsnieki bieži bija tēva Tarasija viesi.

1846. gadā pirms T. Seredinska aizbraukšanas uz Neapoli viņam tika pasniegts zelta krūšu krusts. 1854. gadā viņu apbalvoja ar skufiju [piramidālu cepuri], 1857. gadā – ar kamilavku [augstu galvassegu], 1860. gadā – ar Sv. Annas 3. šķiras ordeni. 1861. gadā tēvu Tarasiju iecēla virspriestera amatā, 1866. gadā apbalvoja ar Sv. Annas 2. šķiras ordeni, 1867. gadā imperatora Aleksandra II klātbūtnē viņam pasniedza zelta krūšu krustu, 1870. gadā apbalvots ar Sv. Vladimira 4. šķiras ordeni, 1874. gadā – ar paļicu (sānautu), 1877. gadā – ar Sv. Vladimira 3. šķiras ordeni. T. Seredinskis bija saņēmis arī ārvalstu apbalvojumus – Prūsijas karaliskā kroņa 4. un 3. pakāpes ordeņus un Meklenburgas–Šverīnas Vendu kroņa ordeņa kavaliera krustu.

1896. gadā tika atzīmēta tēva Tarasija 50 gadu kalpošanas jubileja.

Dzīvodams Neapolē un Berlīnē, tēvs Tarasijs nodarbojās ar teoloģiskās literatūras sacerējumu rakstniecību, un šajā darbā viņam palīdzēja labās senebreju, senās un mūsdienu grieķu, latīņu, vācu, franču un itāļu valodu zināšanas. Viņš sekoja līdzi katoļu un protestantu teoloģiskajai literatūrai.

Savus darbus tēvs Tarasijs publicēja dažādos garīgajos žurnālos, to skaitā „Рижские епархиальные ведомости” („Rīgas Eparhijas Vēstnesis”). Viņa daudzo darbu vidū varētu atzīmēt sekojošos: „Определение различий между восточную и западною церковью относительно учения о состоянии душ святых до всеобщего воскресения” („Atšķirību definējums starp Austrumu un Rietumu baznīcu attiecībā uz mācību par svēto dvēseļu stāvokli līdz Vispārējai Augšāmcelšanās dienai”) („Духовная беседа” („Garīgā saruna”), 1860. g.); „Об индульгенциях” („Par indulgencēm”) (Sanktpēterburga, 1860. g.; 2. papildinātais un izlabotais izdevums – Rīga, 1896. g.); „О причинах разногласий между восточными и западными христианами во время празднования св. Пасхи” („Par domstarpību iemesliem starp Austrumu un Rietumu kristiešiem sv. Lieldienu svinēšanas laikā”) krievu, vācu, franču un itāļu valodās – Berlīne, 1863. g.; krievu un vācu valodās – Rīga, 1896. g.; „О таинстве брака” („Par laulības sakramentu”) („Христианское чтения” („Kristīgie Lasījumi”) 1893. g.); „Обозрение религий, существовавших и существующих в роде человеческом от начала мира до настоящих дней” („Cilvēku dzimumā pastāvējušo un pastāvošo reliģiju apskats no pasaules sākuma līdz mūsu dienām”) (Rīga, 1893. g.) u.c.

No 1886. gada tēvs Tarasijs Seredinskis dzīvoja Rīgā, kur pilnībā nodevās literāri teoloģiskai darbībai.

Virspriesteris Tarasijs Seredinskis nomira Lieldienu nedēļā. 1897. gada 19. aprīlī (pēc Jūlija (Juliāna) kalendāra jeb vecā stila) viņu apbedīja Pokrova kapsētā Rīgā. „Dvēseles aizlūguma dievišķo liturģiju šajā dienā veica Garīgā semināra rektors virspriesteris A. Aristovs, kalpojot virspriesterim A. Ščelkunovam, garīdzniekiem A. Agronomovam, M. Sinaiskim un A. Cvetkovam. Pēc dievišķās liturģijas apstāvēšanu veica Visaugstisvētītais Arsēnijs ar daudzskaitlīgu Rīgas garīdznieku pulku. Liturģijā pēc psalma lasījuma runāja garīdznieks V. Pliss, bet mirušā apstāvēšanas laikā – garīdznieks A. Agronomovs” („Протоиерей Тарасий Фёдорович Серединский (Некролог)”. („Virspriesteris Tarasijs Seredinskis (Nekrologs)”). – Rīga, 1897., 7. lpp.).

Tēvs Tarasijs bija salaulājies ar Mariju Ivanovnu. Viņu ģimenē bija pieci bērni: Jevgeņija, Stepans, Grigorijs, Anna un Mihails.

Tēvs Tarasija pēcteči līdz pat šai dienai dzīvo Rīgā.


Informācijas avots:

Протоиерей Тарасий Федорович Серединский (Некролог ). – Рига, 1897.

(Materiālu sniedzis muzejs „Galerija Bunkurs”, Daugavpils).

 

Tekstu pēc nekrologa materiāla sagatavojusi

Tatjana Feigmane

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis

Ilustrācijas tēmai