Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Burdenko

Nikolajs Burdenko

Nikolajs Burdenko (1876.g. 22.maijā Penzas gub. - 1946.g. 11.novembrī Maskavā) - Krievijas neiroķirurģijas pamatlicējs, pirmais PSRS Zinātņu akadēmijas prezidents. Īsu laiku strādājus Rīgas kliniskā slimnīcā.

Nākamais Londonas Karaliskās Ķirurgu biedrības un Parīzes Ķirurģijas akadēmijas goda loceklis ir dzimis 1876. gada  22. maijā (pēc jaunā stila – 3. jūnijā) Penzas guberņā. Nikolajs Burdenko mācījies zemstes skolā, pēc tam - Penzas Garīgajā skolā, sekmīgi nokārtoja iestājeksāmenus Pēterburgas Garīgaja akadēmijā, bet negaidīti nolēma, ka viņa aicinājums ir medicīna. Tā viņš sāka studēt Tomskas Universitātes Medicīnas fakultātē.

Pēc piedalīšanās studentu nemieros, Nikolajs Burdenko bija spiests pamest augstskolu un pārcelties uz Krievijas Impērijas Vidzemes guberņu, kur viņš, neskatoties ne uz ko, tomēr turpināja savas studijas, mācoties Jurjevas (Tērbatas) Universitātē. Būdams Jurjevas Universitātes Medicīnas fakultātes 4. kursa students, 1904. gadā viņš kā feldšeris bija piedalījies krievu-japāņu karā.  „Lidojošās sanitārās vienības” sastavā, kuru bija organizējis profesors V. Cege-Manteifels, Nikolajs Burdenko, sniedzot medicīnisko palīdzību ievainotajiem kara laukā, 1904. gada jūnijā ticis ievainots rokā un kontuzēts. Par izrādīto drošsirdību viņš tika apbalvots ar Georgija krustu.  

1905. gadā Nikolajs Burdenko atgriezās Tērbatā (tagadējā Tartu) un sāka gatavoties izlaiduma eksāmeniem. Saskaņā ar pastāvošo kārtību, bija nepieciešams iziet sava veida praksi. N. Burdenko tika aicināts darbā par subordinatoru uz Rīgas Klīniskās slimnīcas ķirurģijas nodaļu.  

Pēc daudziem gadu desmitiem cits nākamais Rīgas slavenais ķirurgs – Viktors Kalnbērzs – veltīs laiku tam, lai pētītu to, kā Nikolajs Burdenko strādāja Rīgā. Un lūk kāpēc. V. Kalnbērzs nodēvēja N. Burdenko par savu „ķirurģisko vecotēvu” un izskaidroja to šādi: V. Kalnbērza skolotājs, viņa tā teikt „ķirurģiskais tēvs”, bija profesors Aleksandrs Liepukalns, N. Burdenko skolēns. Pēc A. Liepukalna lūguma, V. Kalnbērzs, vēl būdams viņa students, arī bija pētījis N. Burdenko darbību Rīgā.  

Jau mūsu dienās periodiskajā izdevumā «Московский доктор» Viktors Kalnbērzs šādi rakstīja par saviem toreizējo pētījumu rezultātiem: „Kā izdevās precizēt, N. Burdenko atbrauca uz Rīgu 1905. g. 1. martā un nodaļas vadītāja, daktera Ādolfa Bergmaņa vadībā sāka strādāt Rīgas 1. pilsētas klīniskajā slimnīcā. Tolaik slimības vēstures pārsvarā tika rakstītas vācu valodā. No 3047 caurlūkotajām slimības vēsturēm tikai 16,6% bija rakstītas krievu valodā. Ierakstu latviešu valodā gandrīz vispār nebija. Tas ir saprotams, ja ņemt vērā to, ka līdz 19. gadsimta 20. gadiem Rīgas 1. pilsētas klīniskā slimnīca bija vācu un gandrīz visi ārsti tanī bija vācieši... Kas attiecas uz to laikposmu, kad N. Burdenko bija strādājis Rīgas 1. pilsētas klīniskajā slimnīcā, tad 202 slimības vēsturēs izdevās atrast ierakstus, kas tika veikti ar viņa roku. Pirmo ierakstu viņš bija izdarījis slimības vēsturē Nr. 954 1905. gada 1. martā - tas bija slimnieks, kam bija lauzti apakšstilba kauli. Ar viņa roku ir rakstīts: „Slimnieks pārsējā jūtas labi.” Pēdējais ieraksts ir datēts ar 1905. g. 5. augustu. Un tikai vienā gadījumā, 1905. gada 14. martā, slimības vēstures dienasgrāmatā ir N. Burdenko paraksts  — „par ordinatoru, Burdenko”.”  

1906. gadā Nikolajs Burdenko nokārtoja izlaiduma eksāmenus Jurjevas Universitātē un saņēma diplomu ar izcilību. Pēc tam viņš strādājis par ķirurgu Penzas slimnīcā, 1909. gadā aizstāvējis doktora disertāciju, tad vēl gadu pilnveidojis savu profesionālo meistarību Vācijas un Šveices klīnikās. 1910. gadā N. Burdenko kļuva par Jurjevas Universitātes privātdocentu un gada beigās – par ekstraordināro profesoru Operatīvās ķirurģijas, desmurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedrā.  

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Nikolajs Burdenko kā brīvpratīgais devās uz fronti. Viņš kļuva par Ziemeļrietumu frontes medicīnas daļas konsultantu, bija demonstrējis izcilas organizatoriskās dotības, jau 1914. gadā organizējot 25 tūkstošu ievainoto evakuāciju ļoti ierobežota sanitārā transporta daudzuma apstākļos. Pirmoreiz kara lauka ķirurģijā Nikolajs Burdenko bija pielietojis brūces primāro apstrādi un šuves uzlikšanu galvaskausa bojājumu gadījumos, vēlāk pārnesdams šo metodi uz citām ķirurģijas nozarēm.

Pirmā pasaules kara laikā Nikolajs Burdenko atkal atgriezās Latvijā: 1916. gadā viņš ticis iecelts par visu Rīgas hospitāļu ķirurgu konsultantu. 1917. gada vasarā N. Burdenko, atrodoties frontē, bija kontuzēts un veselības stāvokļa dēļ nosūtīts uz aizmuguri. N. Burdenko ticis ievēlēts par Jurjevas Universitātes Ķirurģijas katedras vadītāju.  

Pirmā pasaules kara laikā iegūdams plašu pieredzi nervu sistēmas bojājumu ārstēšanas jomā, Nikolajs Burdenko uzskatīja, ka ir nepieciešams atvasināt neiroķirurģiju kā patstāvīgu zinātnisko disciplīnu. 1923. gadā, pārceļoties no Voroņežas uz Maskavu,  viņš atklāja Neiroķirurģijas nodaļu Maskavas Universitātes Ķirurģijas fakultātes klīnikā, kļūdams par operatīvās ķirurģijas profesoru. 1930. gadā šo fakultāti pārveidoja par Maskavas I. Sečenova 1. Medicīnas institūtu. 1934. gadā N. Burdenko tika ievēlēts par šā institūta Ķirurģiskās klīnikas direktoru. Šo klīniku un katedru viņš bija vadījis līdz pat sava mūža beigām; patlaban šī klīnika ir nosaukta viņa vārdā. 1932. gadā ticis nodibināts pirmais pasaulē Centrālais Neiroķirurģijas institūts (patlaban – N. Burdenko vārdā nosauktais Neiroķirurģijas institūts).

1937. gadā Nikolajs Burdenko ticis iecelts par Sarkanās armijas galveno ķirurgu, 1939. gadā viņš kļuva par akadēmiķi.  

1941. gadā, pēc Otrā pasaules kara un Lielā Tēvijas kara sākuma, N. Burdenko bija Sarkanās armijas Galvenais ķirurgs. Neskatoties uz savu vecumu (tolaik viņam jau apritēja 65 gadi), viņš uzreiz devās uz aktīvās armijas dislokācijas vietu, un arī turpmāk izmantoja jebkuru iespēju, lai uzturētos frontē. N. Burdenko organizēja palīdzības sniegšanu ievainotajiem kauju pie Jarcevas un Vjazmas laikā. Lai veiktu sarežģītas operācijas, Nikolajs Burdenko brauca uz pulku un divīziju medicīniski sanitārajiem bataljoniem un pats personīgi veica dažus tūkstošus operāciju. Viņš organizējis un vadījis darbu, kā mērķis bija savākt operatīvo informāciju par ievainojumiem.

1944. gadā Nikolajam Burdenko tika piešķirta medicīnas dienesta ģenerālpulkveža militārā pakāpe. Tajā pat gadā Nikolajs Burdenko vēlreiz bija apmeklējis Latviju. Lūk, ko par to rakstīja V. Kalnbērzs iepriekšminētajā periodiskajā izdevumā «Московский доктор»: „1944. g. 27. jūlijā padomju karaspēks atbrīvoja Dvinsku (Daugavpili). Pilsētā tika izvērsts kara hospitālis ЭГ-3331. Hospitāļa kara ārsts Bencions Cerļuks sīkāk izstāstīja man par to, kas noticis tad, kad Padomju armijas Galvenais ķirurgs N. Burdenko bija apmeklējis hospitāli. Hospitālī tika plānots rīkot padomju un amerikāņu penicilīna salīdzinošo izmēģinājumu. N. Burdenko personīgi operēja slimniekus ar muguras un smadzeņu ievainojumiem., Neskatoties uz vecumu, viņš operējis precīzi un ātri. Slimnieki saņēma penicilīnu, tātad pirmoreiz Latvijas teritorijā penicilīns ticis pielietots 1944. gadā.”

1946. gadā, neilgi pirms nāves, Nikolajs Burdenko atkal bija uzturējies Latvijā.  Šoreiz gan nevis, lai šeit strādātu, bet lai uzlabotu veselību un atpūsties. Diemžēl jau tā paša gada 11. novembrī Nikolajs Burdenko nomira.  

1976. gada 10. augustā, Nikolaja Burdenko simtās jubilejas atceres gadā,  Latvijas PSR valdība pieņēma lēmumu nosaukt Rīgas 1. klīnisko slimnīcu Nikolaja Burdenko vārdā, jo šeit viņš bija strādājis jaunības gados. Diemžēl pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas un varas maiņas Latvijā šis lēmums tika atcelts.

Aleksandrs Gurins

Ilustrācijas tēmai