Sākumlapa > Tēmas > Personas
Anatolijs Vilzaks

Anatolijs Vilzaks

 

Anatolijs Vilzaks (Viltzaks)(1896. g. 10. septembrī/29. augustā Viļņā – 1998. g. 15. augustā Sanfrancisko, ASV) – baletdejotājs, horeogrāfs un pedagogs. Strādāja Latvijas Nacionālajā operā  1932./1933. gada sezonā
Anatolijs Vilzaks ir dzimis cirka artistu ģimenē, bērnībā kopā ar vecākiem un brāli uzstājās cirkā, bet sapņoja kļūt par baletdejotāju.  Tādēļ viņš iestājās Pēterburgas Teātra skolā, kur mācījās  pedagogu L. Leontjeva un  M. Fokina klasē, skolu  pabeidza 1915. gadā. Viņš dejoja Marijas teātra baleta trupā, kopš 1917. gada  kļuva par baleta solistu un visai drīz ieguva augsti kvalificēta klasiskā baletdejotāja autoritāti: viņš izcēlās ar plastiskumu dejā, tika uzskatīts par lielisku mīmiķi, bija izcilās balerīnas Olgas Spesivcevas partneris.
Strādādams teātrī (1915–1921), A. Vilzaks apguva un nodejoja daudzas lomas, piemēram: princi Dezirē  baletā “Apburtā princese”, Febusu  “Esmeraldā”, Konrādu “Korsārā”, Albertu “Žizelē”, princi Zigfrīdu “Gulbju ezerā”, Bazilu baletā “Dons Kihots” (tie ir baleti M. Petina uzvedumā); viņš ir bijis arī  Jauneklis “Erotā”, Jauneklis “Šopeniānā”, Renē “Armīdas paviljonā” (šos baletus iestudējis M. Fokins), kā arī  dejojis vēl citos baletos.
1921. gadā, tāpat kā daudzi Krievijas baleta mākslinieki, A. Vilzaks aizbrauca no Krievijas. Ārzemēs viņš uzstājās kā baletdejotājs-solists S. Djagiļeva Krievu baletā (Ballets Russes 1921–1924), Idas Rubinšteinas trupā Buenosairesā (1925–1931) un arī viņas trupā Parīzē, kur viņš dejoja Broņislavas Ņižinskas iestudētajos baletos, piemēram, 1928. gadā viņš piedalījās viņas pazīstamajā iestudējumā pēc M. Ravela mūzikas “Bolero”, kā arī daudzos citos uzvedumos.
1932. gadā A. Vilzaks parakstīja līgumu ar Latvijas Nacionālās operas vadību, ka vienu sezonu viņš strādās šeit par baletmeistaru un baletdejotāju. Pēc līguma termiņa izbeigšanās jauna vienošanās netika noslēgta. 1933. gada vidū A. Vilzaks aizbrauca no Rīgas, atgriezās Parīzē un  atjaunoja  saikni ar tām baleta trupām, kurās viņš bija uzstājies jau agrāk: strādāja Broņislavas Ņižinskas Deju teātrī, pēc tam pieņēma Idas Rubinšteinas vadītās trupas priekšlikumu. 1935. gadā kopā ar baleta trupu “Parīzes Krievu balets”  baletdejotājs piedalījās viesizrādēs Austrālijā, Ceilonā, Indijā, Ēģiptē; viņš dejoja arī  “Ballet Russe de Monte karlo”, kur 1936. gadā, kā liecina publikācijas preses izdevumos, spīdoši izpildīja galveno lomu M. Fokina baletā “Dons Žuans”. Stāstīja, ka viņš katru reizi radījis uz skatuves iespaidīgu, no jauna pārsteidzošu tēlu, no kura izstaroja  cēla grācija, spožums, ka viņš ir spējīgs radīt  neatvairāmu, valdzinošu iespaidu par viņa dejoto baleta tēlu.
1936. gadā A. Vilzaks aizbrauca uz ASV, kur viņš kļuva par galveno baleta solistu Džordža Balančina Ņujorkas trupā. Kopš 1937. gada viņš bija arī šīs trupas paspārnē  esošās  horeogrāfijas skolas pedagogs.
1940. gadā A. Vilzaks pārtrauca savu baletdejotāja karjeru un kopā ar sievu, ievērojamo balerīnu, arī bijušo Marijas teātra baleta solisti Ludmilu Šollari, uzsāka nopietnu pedagoģisko darbību. Ņujorkā viņi atvēra savu baletskolu (1940–1946), vēlāk bija pedagogi Vašingtonas baletskolā, bet kopš 1965. gada līdz astoņdesmito gadu vidum viņi bija pedagogi  baletskolā, kas darbojās “Sanfrancisko balets” paspārnē, Anatolijs Vilzaks bija arī  šīs trupas pedagogs-repetitors. Pēc amerikāņu baleta vēsturnieku apgalvojumiem, A. Vilzaks un L. Šollare bija ievērojami baleta pedagogi, viņi ielika stingrus pamatus klasiskā baleta tehnikas apgūšanā. Viņi kļuva par saistposmu starp krievu klasiskā baleta tradīcijām un jauninājumiem amerikāņu baletā. Līdzās tik nepieciešamajai dejas tehnikai viņi centās atklāt audzēkņiem  arī daudzus citus meistarības noslēpumus, to skaitā arī no M. Fokina aizgūto  cenšanos izprast izrādes un arī pašas dejas dramaturģiju, kā arī no  B. Ņižinskas aizgūto  audzēkņiem mācīto tieksmi  atklāt skatītājam savas partijas garīgo piepildītību. Starp A. Vilzaka audzēkņiem bija A. Alonso, S. Berjozova un N. Keija.
Anatolijs Vilzaks nomira 101 gadu vecumā.
Lai arī A. Vilzaks  baleta trupā Latvijā strādāja tikai vienu – 1932./1933. gada sezonu, šī mākslinieka – gan kā baletdejotāja, gan kā horeogrāfa un pedagoga – jaunrade ir kļuvusi par Latvijas baleta vēstures organisku sastāvdaļu.
Atbraucis uz Rīgu,  A. Vilzaks aizstāja Latvijas Nacionālās operas galveno horeogrāfu Aleksandru Fjodorovu,  bijušo Pēterburgas Marijas teātra balerīnu. Pirmais A. Vilzaka darbs Rīgā bija viencēlienu baletu vakars, pirmizrāde notika 1932. gada 21. novembrī. Baletu vakarā tika  izrādīti:  “Karnevāls”  (R. Šūmaņa mūzika, M. Fokina horeogrāfija, Arlekīna lomu dejoja A. Vilzaks), “Erots” (M. Fokina horeogrāfija, izmantota P. Čaikovska “Stīgu serenādes” mūzika), “Sapnis” (R. Šūmaņa un F. Lista mūzika,  šī iestudējuma horeogrāfs bija pats A. Vilzaks). Mākslinieka debija radīja lielu interesi, teātris bija pārpildīts. Stāstīja, ka pirmizrādē piedalījās arī valsts pirmās personas, ieskaitot arī Latvijas prezidentu A. Kviesi. Tomēr, lai arī premjerai bija panākumi, pēc teātra direkcijas gribas tajā sezonā jaunos baleta viencēlienus izrādīja tikai septiņas reizes.
1933. gada 27. aprīlī horeogrāfs A. Vilzaks parādīja vēl trīs viencēliena baletus – vienu pēc M. Fokina horeogrāfijas – I. Stravinska baletu “Petruška”  (Petrušku dejoja pats A. Vilzaks) un vēl divus  baletus  L. Mjasina horeogrāfijā –  “Pulčinella”  (Dž. Pergolezi mūzika  I. Stravinska aranžējumā, Pulčinellu dejoja A. Vilzaks)  un S. Prokofjeva   baletu “Rēbuss”. Tā kā tolaik A. Vilzakam vēl nebija lielas pieredzes kā horeogrāfam un režisoram-iestudētājam,  viņš izvēlējās iestudēt tos baletus, kurus pats labi zināja, kuru lomas viņš pats agrāk bija dejojis un tobrīd turpināja dejot Latvijā. M. Fokina horeogrāfija baleta cienītājiem Rīgā jau bija zināma  (Latvijā ar to iepazīstināja A. Fjodorova, arī pats M. Fokins vairākas reizes bija bijis viesizrādēs Rīgā – gan kā dejotājs, gan arī kā deju iestudētājs), taču L. Mjasina novatoriskā horeogrāfija uz Latvijas Nacionālās operas skatuves parādījās, pateicoties A. Vilzaka iestudējumiem.  Taču L. Mjasina horeogrāfiju publika uzņēma visai vienaldzīgi, un šis baletu iestudējums,  spriežot pēc teātra pārskatiem, sezonā tika uzvests vien četras reizes.
Tāpat kā iepriekšējiem Operas teātra   horeogrāfiem, arī A. Vilzakam  nācās iestudēt dejas gan operas, gan operešu izrādēs: kā  R. Leonkavallo operā “Pajaci”,  Ž. Bizē operā “Pērļu zvejnieki”,  F. Lehāra operetē “Jautrā atraitne”. Viņš iestudēja un izpildīja kopā ar  H.  Tangijevu-Birznieci  populāro “Tenisa spēlētāja  deju” (R. Benacka mūzika), šeit viņš atkal iemantoja slavu tieši kā dejotājs.
Anatolijs Vilzaks  kļuva arī par  pirmo Rīgas jaunās baletskolas  vadītāju, tā tika veidota Nacionālās operas paspārnē. 1933. gadā viņa vadībā notika pirmā  šīs skolas beidzēju izrāzde – P. Hertela balets “Veltīgā uzmanība”. Aizbraukdams no Rīgas, A. Vilzaks nekad vairs neatgriezās Latvijas galvaspilsētā.
Anatolijs Vilzaks ir pazīstamā krievu cirka artista – žongliera, akrobāta, cirka jātnieka un ievērojamā muzikālā ekscentriķa Nikolaja Viltzaka   brālis.
Bibliogrāfija:
Новый мэтр балета – Анатолий Вильзак. – Сегодня вечером, Nr. 180, 1932, c. 3.
“Все, что помню...” (Страницы из дневника).  – Балет, Nr. 4, 1993, с. 42–44. 
Bite I. Latvijas balets. – Rīga, 2002.
 Marina Mihaileca

Anatolijs Vilzaks (Viltzaks)(1896. g. 10. septembrī/29. augustā Viļņā – 1998. g. 15. augustā Sanfrancisko, ASV) – baletdejotājs, horeogrāfs un pedagogs. Strādāja Latvijas Nacionālajā operā  1932./1933. gada sezonā

Anatolijs Vilzaks ir dzimis cirka artistu ģimenē, bērnībā kopā ar vecākiem un brāli uzstājās cirkā, bet sapņoja kļūt par baletdejotāju.  Tādēļ viņš iestājās Pēterburgas Teātra skolā, kur mācījās  pedagogu L. Leontjeva un  M. Fokina klasē, skolu  pabeidza 1915. gadā. Viņš dejoja Marijas teātra baleta trupā, kopš 1917. gada  kļuva par baleta solistu un visai drīz ieguva augsti kvalificēta klasiskā baletdejotāja autoritāti: viņš izcēlās ar plastiskumu dejā, tika uzskatīts par lielisku mīmiķi, bija izcilās balerīnas Olgas Spesivcevas partneris.

Strādādams teātrī (1915–1921), A. Vilzaks apguva un nodejoja daudzas lomas, piemēram: princi Dezirē  baletā “Apburtā princese”, Febusu  “Esmeraldā”, Konrādu “Korsārā”, Albertu “Žizelē”, princi Zigfrīdu “Gulbju ezerā”, Bazilu baletā “Dons Kihots” (tie ir baleti M. Petina uzvedumā); viņš ir bijis arī  Jauneklis “Erotā”, Jauneklis “Šopeniānā”, Renē “Armīdas paviljonā” (šos baletus iestudējis M. Fokins), kā arī  dejojis vēl citos baletos.

1921. gadā, tāpat kā daudzi Krievijas baleta mākslinieki, A. Vilzaks aizbrauca no Krievijas. Ārzemēs viņš uzstājās kā baletdejotājs-solists S. Djagiļeva Krievu baletā (Ballets Russes 1921–1924), Idas Rubinšteinas trupā Buenosairesā (1925–1931) un arī viņas trupā Parīzē, kur viņš dejoja Broņislavas Ņižinskas iestudētajos baletos, piemēram, 1928. gadā viņš piedalījās viņas pazīstamajā iestudējumā pēc M. Ravela mūzikas “Bolero”, kā arī daudzos citos uzvedumos.

1932. gadā A. Vilzaks parakstīja līgumu ar Latvijas Nacionālās operas vadību, ka vienu sezonu viņš strādās šeit par baletmeistaru un baletdejotāju. Pēc līguma termiņa izbeigšanās jauna vienošanās netika noslēgta. 1933. gada vidū A. Vilzaks aizbrauca no Rīgas, atgriezās Parīzē un  atjaunoja  saikni ar tām baleta trupām, kurās viņš bija uzstājies jau agrāk: strādāja Broņislavas Ņižinskas Deju teātrī, pēc tam pieņēma Idas Rubinšteinas vadītās trupas priekšlikumu. 1935. gadā kopā ar baleta trupu “Parīzes Krievu balets”  baletdejotājs piedalījās viesizrādēs Austrālijā, Ceilonā, Indijā, Ēģiptē; viņš dejoja arī  “Ballet Russe de Monte karlo”, kur 1936. gadā, kā liecina publikācijas preses izdevumos, spīdoši izpildīja galveno lomu M. Fokina baletā “Dons Žuans”. Stāstīja, ka viņš katru reizi radījis uz skatuves iespaidīgu, no jauna pārsteidzošu tēlu, no kura izstaroja  cēla grācija, spožums, ka viņš ir spējīgs radīt  neatvairāmu, valdzinošu iespaidu par viņa dejoto baleta tēlu.

1936. gadā A. Vilzaks aizbrauca uz ASV, kur viņš kļuva par galveno baleta solistu Džordža Balančina Ņujorkas trupā. Kopš 1937. gada viņš bija arī šīs trupas paspārnē  esošās  horeogrāfijas skolas pedagogs.

1940. gadā A. Vilzaks pārtrauca savu baletdejotāja karjeru un kopā ar sievu, ievērojamo balerīnu, arī bijušo Marijas teātra baleta solisti Ludmilu Šollari, uzsāka nopietnu pedagoģisko darbību. Ņujorkā viņi atvēra savu baletskolu (1940–1946), vēlāk bija pedagogi Vašingtonas baletskolā, bet kopš 1965. gada līdz astoņdesmito gadu vidum viņi bija pedagogi  baletskolā, kas darbojās “Sanfrancisko balets” paspārnē, Anatolijs Vilzaks bija arī  šīs trupas pedagogs-repetitors. Pēc amerikāņu baleta vēsturnieku apgalvojumiem, A. Vilzaks un L. Šollare bija ievērojami baleta pedagogi, viņi ielika stingrus pamatus klasiskā baleta tehnikas apgūšanā. Viņi kļuva par saistposmu starp krievu klasiskā baleta tradīcijām un jauninājumiem amerikāņu baletā. Līdzās tik nepieciešamajai dejas tehnikai viņi centās atklāt audzēkņiem  arī daudzus citus meistarības noslēpumus, to skaitā arī no M. Fokina aizgūto  cenšanos izprast izrādes un arī pašas dejas dramaturģiju, kā arī no  B. Ņižinskas aizgūto  audzēkņiem mācīto tieksmi  atklāt skatītājam savas partijas garīgo piepildītību. Starp A. Vilzaka audzēkņiem bija A. Alonso, S. Berjozova un N. Keija.

Anatolijs Vilzaks nomira 101 gadu vecumā.

Lai arī A. Vilzaks  baleta trupā Latvijā strādāja tikai vienu – 1932./1933. gada sezonu, šī mākslinieka – gan kā baletdejotāja, gan kā horeogrāfa un pedagoga – jaunrade ir kļuvusi par Latvijas baleta vēstures organisku sastāvdaļu.

Atbraucis uz Rīgu,  A. Vilzaks aizstāja Latvijas Nacionālās operas galveno horeogrāfu Aleksandru Fjodorovu,  bijušo Pēterburgas Marijas teātra balerīnu. Pirmais A. Vilzaka darbs Rīgā bija viencēlienu baletu vakars, pirmizrāde notika 1932. gada 21. novembrī. Baletu vakarā tika  izrādīti:  “Karnevāls”  (R. Šūmaņa mūzika, M. Fokina horeogrāfija, Arlekīna lomu dejoja A. Vilzaks), “Erots” (M. Fokina horeogrāfija, izmantota P. Čaikovska “Stīgu serenādes” mūzika), “Sapnis” (R. Šūmaņa un F. Lista mūzika,  šī iestudējuma horeogrāfs bija pats A. Vilzaks). Mākslinieka debija radīja lielu interesi, teātris bija pārpildīts. Stāstīja, ka pirmizrādē piedalījās arī valsts pirmās personas, ieskaitot arī Latvijas prezidentu A. Kviesi. Tomēr, lai arī premjerai bija panākumi, pēc teātra direkcijas gribas tajā sezonā jaunos baleta viencēlienus izrādīja tikai septiņas reizes.

1933. gada 27. aprīlī horeogrāfs A. Vilzaks parādīja vēl trīs viencēliena baletus – vienu pēc M. Fokina horeogrāfijas – I. Stravinska baletu “Petruška”  (Petrušku dejoja pats A. Vilzaks) un vēl divus  baletus  L. Mjasina horeogrāfijā –  “Pulčinella”  (Dž. Pergolezi mūzika  I. Stravinska aranžējumā, Pulčinellu dejoja A. Vilzaks)  un S. Prokofjeva   baletu “Rēbuss”. Tā kā tolaik A. Vilzakam vēl nebija lielas pieredzes kā horeogrāfam un režisoram-iestudētājam,  viņš izvēlējās iestudēt tos baletus, kurus pats labi zināja, kuru lomas viņš pats agrāk bija dejojis un tobrīd turpināja dejot Latvijā. M. Fokina horeogrāfija baleta cienītājiem Rīgā jau bija zināma  (Latvijā ar to iepazīstināja A. Fjodorova, arī pats M. Fokins vairākas reizes bija bijis viesizrādēs Rīgā – gan kā dejotājs, gan arī kā deju iestudētājs), taču L. Mjasina novatoriskā horeogrāfija uz Latvijas Nacionālās operas skatuves parādījās, pateicoties A. Vilzaka iestudējumiem.  Taču L. Mjasina horeogrāfiju publika uzņēma visai vienaldzīgi, un šis baletu iestudējums,  spriežot pēc teātra pārskatiem, sezonā tika uzvests vien četras reizes.

Tāpat kā iepriekšējiem Operas teātra   horeogrāfiem, arī A. Vilzakam  nācās iestudēt dejas gan operas, gan operešu izrādēs: kā  R. Leonkavallo operā “Pajaci”,  Ž. Bizē operā “Pērļu zvejnieki”,  F. Lehāra operetē “Jautrā atraitne”. Viņš iestudēja un izpildīja kopā ar  H.  Tangijevu-Birznieci  populāro “Tenisa spēlētāja  deju” (R. Benacka mūzika), šeit viņš atkal iemantoja slavu tieši kā dejotājs.

Anatolijs Vilzaks  kļuva arī par  pirmo Rīgas jaunās baletskolas  vadītāju, tā tika veidota Nacionālās operas paspārnē. 1933. gadā viņa vadībā notika pirmā  šīs skolas beidzēju izrāzde – P. Hertela balets “Veltīgā uzmanība”. Aizbraukdams no Rīgas, A. Vilzaks nekad vairs neatgriezās Latvijas galvaspilsētā.

Anatolijs Vilzaks ir pazīstamā krievu cirka artista – žongliera, akrobāta, cirka jātnieka un ievērojamā muzikālā ekscentriķa Nikolaja Viltzaka   brālis.

 

Bibliogrāfija:

Новый мэтр балета – Анатолий Вильзак. - Сегодня вечером, Nr. 180, 1932, c. 3.

“Все, что помню...” (Страницы из дневника).  - Балет, Nr. 4, 1993, с. 42–44. 

Bite I. Latvijas balets. - Rīga, 2002.

 Marina Mihaileca