Anatolijs Vilzaks
Anatolijs Vilzaks (Viltzaks) (1896. g. 10. septembrī/ 29. augustā Viļņā – 1998. g. 15. augustā Sanfrancisko, ASV) – baletdejotājs, horeogrāfs un baleta mākslas pedagogs. 1932./1933. gada sezonā strādāja Latvijas Nacionālajā operā.
Anatolijs Vilzaks (Viltzaks) ir dzimis cirka mākslinieku ģimenē, bērnības gados viņš kopā ar vecākiem un brāli Nikolaju uzstājās cirkā, taču sapņoja kļūt par baletdejotāju. Tādēļ viņš iestājās Pēterburgas Teātra skolā, kur mācījās baleta mākslas pedagogu Mihaila Fokina (1880–1942) un Leonīda Leontjeva (1885–1942) klasē. Teātra skolu viņš absolvēja 1915. gadā.
Pēc tam A. Vilzaks uzstājās Marijas teātra baleta trupā Pēterpilī (tagad – Sanktpēterburga). Kopš 1917. gada viņš kļuva par šā teātra baleta solistu un visai drīz izpelnījās augsti kvalificēta klasiskā baletdejotāja autoritāti. Kā baletdejotājs viņš izcēlās ar plastiskām kustībām un tika uzskatīts par lielisku mīmiķi. Anatolijs Vilzaks bija izcilās balerīnas Olgas Spesivcevas skatuves partners.
No 1915. līdz 1921. gadam radoši strādādams teātrī Pēterpilī, A. Vilzaks apguvis un izpildījis virkni baleta partiju, piemēram: prinča Dezirē partiju P. Čaikovska baletā “Apburtā princese”; Fēba de Šatopēra partiju C. Punī baletā “Esmeralda”; Konrāda partiju Ā. Adāna baletā “Korsārs”; Alberta partiju Ā. Adāna baletā “Žizele”; prinča Zigfrīda partiju P. Čaikovska baletā “Gulbju ezers”; Bazila partiju L. Minkusa baletā “Dons Kihots” – visi šie baleti izcilā baletmeistera Mariusa Petipā uzvedumā. Baletdejotājs izpildījis arī Jaunekļa partiju viencēliena baletā “Erots” (P. Čaikovska “Stīgu serenādes” mūzika); Renē partiju viencēliena baletā “Armīdas paviljons” (N. Čerepņina mūzika) un Jaunekļa partiju baletā “Šopeniāna”, kurus bija iestudējis Mihails Fokins, kā arī partijas citos baletos.
1921. gadā, tāpat kā daudzi citi krievu baleta mākslinieki, Anatolijs Vilzaks aizbrauca no Padomju Krievijas. Nonākdams ārzemēs, 1921.–1924. gadā viņš uzstājās kā baletdejotājs solists Sergeja Djagiļeva Krievu baletā (Ballets Russes); 1925.–1931. gadā dejotājas un aktrises Idas Rubinšteinas baleta trupā Buenosairesā (teātrī Kolonn) un arī viņas trupā Parīzē, kur viņš dejoja baletmeisteres Broņislavas Ņižinskas (1891–1972) iestudētajos baletos, piemēram, 1928. gadā viņš piedalījās viņas slavenajā baleta uzvedumā “Bolero” ar Morisa Ravēla mūziku, kā arī daudzos citos uzvedumos.
1932. gadā Anatolijs Vilzaks bija parakstījis līgumu ar Latvijas Nacionālās operas vadību, ka vienu sezonu viņš strādās šeit par baletmeistaru un baletdejotāju. Pēc līguma termiņa izbeigšanās jauna vienošanās netika noslēgta. Lai gan Anatolijs Vilzaks baleta trupā Latvijā strādāja tikai vienu – 1932./1933. gada sezonu, šā skatuves mākslinieka – gan kā baletdejotāja, gan kā horeogrāfa un baleta mākslas pedagoga – jaunrade ir kļuvusi par Latvijas baleta vēstures organisku sastāvdaļu.
Atbraucis uz Rīgu, Anatolijs Vilzaks aizstāja Latvijas Nacionālās operas galveno horeogrāfi Aleksandru Fjodorovu (1884–1972) – bijušo Pēterburgas Marijas teātra balerīnu. Pirmais A. Vilzaka radošais darbs Rīgā bija viencēlienu baletu vakars, pirmizrāde notika 1932. gada 21. novembrī. Baletu vakarā tika izrādīti: “Karnevāls” (R. Šūmaņa mūzika, M. Fokina horeogrāfija), kurā Arlekīna partiju izpildīja A. Vilzaks; “Erots” (P. Čaikovska “Stīgu serenādes” mūzika, M. Fokina horeogrāfija); “Sapnis” (R. Šūmaņa un F. Lista mūzika, šī iestudējuma horeogrāfs bija pats A. Vilzaks). Skatuves mākslinieka debija radījusi lielu interesi, teātris bija pārpildīts. Stāstīja, ka pirmizrādē klātešošo skatītāju vidū bija arī valsts augstākās amatpersonas, ieskaitot Latvijas Republikas prezidentu Albertu Kviesi. Tomēr, lai arī pirmizrādei bija panākumi, pēc teātra direkcijas gribas tajā sezonā jaunie viencēliena baleti tika izrādīti tikai septiņas reizes.
1933. gada 27. aprīlī horeogrāfs A. Vilzaks parādīja vēl trīs viencēliena baletus – vienu M. Fokina horeogrāfijā – I. Stravinska baletu “Petruška” (Petruškas partiju izpildīja pats A. Vilzaks) un vēl divus baletus L. Mjasina horeogrāfijā – “Pulčinella” (Dž. Pergolezi mūzika I. Stravinska aranžējumā, Pulčinellas partiju izpildīja A. Vilzaks) un S. Prokofjeva baletu “Rēbuss”.
Tolaik A. Vilzakam vēl nebija lielas pieredzes kā horeogrāfam un režisoram iestudētājam, tādēļ viņš izvēlējās iestudēt tos baletus, kurus pats labi zināja un partijas kuras viņš pats agrāk izpildījis. Mihaila Fokina horeogrāfija Rīgas baleta cienītājiem jau bija pazīstama. Latvijas skatītājus ar to bija iepazīstinājusi horeogrāfe Aleksandra Fjodorova, arī pats Mihails Fokins vairākas reizes bijis viesizrādēs Rīgā – gan kā baletdejotājs, gan arī kā iestudētājs, taču horeogrāfa Leonīda Mjasina (1896–1979) novatoriskā horeogrāfija uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pirmoreiz parādījās, pateicoties A. Vilzaka iestudējumiem. Tomēr L. Mjasina horeogrāfiju publika uzņēma visai vienaldzīgi, un šie baleta iestudējumi, spriežot pēc teātra pārskatiem, sezonā tika uzvesti vien četras reizes.
Tāpat kā iepriekšējiem Nacionālās operas teātra horeogrāfiem, arī Anatolijam Vilzakam Rīgā nācās iestudēt dejas gan operas, gan operešu izrādēs: R. Leonkavallo operā “Pajaci”; Ž. Bizē operā “Pērļu zvejnieki” un F. Lehāra operetē “Jautrā atraitne”. Vēl viņš kopā ar Latvijas izcilo balerīnu Helēnu Tangijevu-Birznieci (1907–1965) izpildīja populāro “Tenisa spēlētāja deju” (R. Benacka mūzika), atkal iemantojot slavu tieši kā baletdejotājs.
Anatolijs Vilzaks kļuva arī par Rīgas jaunās baletskolas pirmo vadītāju, tā tika organizēta Latvijas Nacionālās operas paspārnē. 1933. gadā viņa vadībā notika pirmā šīs skolas absolventu izrāde – P. Herteļa balets “Veltīgā uzmanība”. Aizbraukdams no Rīgas, A. Vilzaks nekad vairs neatgriezās Latvijas galvaspilsētā.
1933. gada vidū A. Vilzaks atgriezās Parīzē un atjaunoja saikni ar tām baleta trupām, kurās viņš bija uzstājies jau agrāk: strādāja Broņislavas Ņižinskas Dejas teātrī, pēc tam pieņēma Idas Rubinšteinas (1883–1960) vadītās trupas priekšlikumu. 1935. gadā kopā ar baleta trupu “Parīzes Krievu balets” baletdejotājs piedalījās viesizrādēs Austrālijā, Ceilonā, Indijā un Ēģiptē.
Anatolijs Vilzaks dejoja arī trupā “Ballet Russe de Monte Karlo”, kur 1936. gadā, kā liecina publikācijas preses izdevumos, spīdoši izpildījis galveno baleta partiju baletmeistera Mihaila Fokina iestudētajā baletā “Dons Žuans” (K. V. Glika mūzika). Stāstīja, ka katru reizi baletdejotājs atveidojis uz skatuves fascinējošu tēlu, kuram piemitusi cēla grācija un spožums, un šis tēls bija spējīgs radīt neatvairāmu iespaidu uz skatītājiem.
Tajā pašā 1936. gadā A. Vilzaks aizbrauca uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur viņš kļuva par vadošo baleta solistu izcilā horeogrāfa Džordža Balančina Ņujorkas “Amerikāņu baleta” trupā. Kopš 1937. gada A. Vilzaks bija arī pasniedzējs šīs trupas paspārnē esošās horeogrāfijas skolā.
1940. gadā Anatolijs Vilzaks pārtraucis savu baletdejotāja karjeru un kopā ar dzīvesbiedri, ievērojamo balerīnu, arī bijušo Marijas teātra baleta solisti Ludmilu Šollaru-Viltzaku (1888–1978) nopietni pievērsās pedagoģiskajai darbībai. Ņujorkā dzīvesbiedri atklāja savu baleta skolu (1940–1946), vēlāk viņi bija baleta mākslas pedagogi Vašingtonas baleta skolā; no 1965. gada līdz 1980. gadu vidum dzīvesbiedri pasniedza teātra “San Francisco Ballet” horeogrāfijas skolā. A. Vilzaks bija arī šā teātra baleta trupas pedagogs repetitors.
Pēc amerikāņu baleta vēsturnieku apgalvojumiem, A. Vilzaks un L. Šollara bija ievērojami baleta mākslas pedagogi, viņi deva stingrus pamatus klasiskā baleta tehnikas apgūšanā. Baletdejotāji un pedagogi kļuva par saistposmu starp krievu klasiskā baleta tradīcijām un jauninājumiem amerikāņu baletā. Līdzās tik nepieciešamajai dejas tehnikai pedagogi centās atklāt audzēkņiem arī daudzus citus meistarības noslēpumus, to skaitā arī no Mihaila Fokina aizgūto tieksmi izprast izrādes un izpildāmās baleta partijas dramaturģiju, kā arī no Broņislavas Ņižinskas aizgūto tieksmi atklāt skatītājam savas baleta partijas garīgo saturu. Starp A. Vilzaka audzēknēm bija nākamās izcilās baletdejotājas: Alīsija Alonso, Svetlana Berjozova un N. Keija.
Anatolijs Vilzaks (Viltzaks) ir miris 1998. g. 15. augustā Sanfrancisko (ASV), 101 gada vecumā.
Anatolijs Vilzaks (Viltzaks) ir pazīstamā krievu cirka mākslinieka – žongliera, akrobāta, cirka jātnieka un ievērojamā muzikālā ekscentriķa Nikolaja Viltzaka brālis.
Marina Mihaileca
Informācijas avoti:
Новый мэтр балета – Анатолий Вильзак. – Сегодня вечером, Nr. 180, 1932, c. 3.
“Все, что помню...” (Страницы из дневника). – Балет, Nr. 4, 1993, с. 42–44.
Bite I. Latvijas balets. – Rīga, 2002.