Marta Bilalova

Marta Bilalova (1941. g. 1. martā Hlibokaje/ Glubokoje pilsētā, Vitebskas apgabalā, Baltkrievijas PSR – 1980. g. 7. maijā Rīgā, Latvijas PSR) – baletdejotāja, viena no vadošajām Latvijas baleta solistēm.  

1960. gadā Marta Bilalova ar izcilību absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (RHV; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola). Viņa mācījās pie lieliskiem baletmākslas pedagogiem Valentīna Bļinova (1928–2005) un Marinas Sizovas. Jau Horeogrāfijas vidusskolas laikos baleta pedagogi ievērojuši topošās balerīnas spilgto talantu, neparasto mērķtiecību un īpašu darba mīlestību. Tādēļ, vēl būdama 6. klases audzēkne, meitene saņēmusi atļauju piedalīties Latvijas PSR Valsts Operas un baleta teātra baleta trupas viesizrādēs Krievijā, kur kordebaleta sastāvā viņa dejoja līdzās pieaugušajiem profesionāliem baletdejotājiem. 

Pēc mācību beigšanas Marta Bilalova tika uzaicināta strādāt Latvijas PSR Valsts Operas un baleta teātra (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets) baleta trupā. No 1960. līdz 1980. gadam balerīna bija viena no vadošajām Latvijas baleta solistēm. 

Kā baletdejotājai Martai Bilalovai bija raksturīgs liriski romantisks un poētisks izpildījuma stils. Viņai bija ļoti plašs repertuārs. Par viņas skatuves partneri kļuva izcilais latviešu baletdejotājs Artūrs Ēķis (1933–2011). Šis populārais baletdejotāju pāris piedalījies daudzās ārzemju viesizrādēs, piemēram, 1966. gadā – Indijā un Birmā (tagad – Mjanma); 1967. gadā – Damaskā un citās Sīrijas pilsētās; 1968. gadā – Nikosijā (Kiprā).

Starp pašām izcilākajām Martas Bilalovas izpildītajām baleta partijām bija titulloma Sergeja Balasanjana baletā “Šakuntala”, kas bija izpelnījusies īpašu komponista atzinību, kā arī Saules priesteriene - Oļega Barskova baletā “Inku zelts” – “plaša mēroga, emocionālā, plastiski izteiksmīgā” uzvedumā, kas bija guvis lielu popularitāti publikas vidū.

Martas Bilalovas nozīmīgākās lomas un baleta partijas: 

Valsis, Prelīde, Mazurka (viencēliena baletā “Šopeniāna” ar Friderika Šopēna mūziku, 1960. g.); 

Driādu pavēlniece (Ludviga Minkusa baletā “Dons Kihots”, 1960. g.); 

Ametists (baleta izrādē “Dārgakmeņi” ar Jāzepa Vītola simfoniskās svītas mūziku, 1961. g.); 

Meitene (baleta izrādē “Simfoniskās dejas” ar Sergeja Rahmaņinova mūziku, 1961. g.); 

Frančeska da Rimini (viencēliena baletā “Frančeska da Rimini” ar Pētera Čaikovska simfoniskās poēmas mūziku, 1961. g.); 

Ziema (Sergeja Prokofjeva baletā “Pelnrušķīte”, 1961. g.); 

Ceriņu feja (Pētera Čaikovska baletā “Apburtā princese”, 1962. g.);

Popa meita (Mihaila Čulaki baletā “Pasaka par popu un viņa kalpu Baldu”, 1962. g.); 

Druvu feja (Mihaila Skoruļska baletā “Meža dziesma”, 1963. g.); 

Gaiši zilā krāsa (Ringolda Ores baletā “Varavīksne”, 1963. g.); 

Šakuntala (Sergeja Balasanjana baletā “Šakuntala”, 1963. g.); 

Frīgija (Arama Hačaturjana baletā “Spartaks”, 1964. g.); 

Lilija, Rasene (baleta izrādē “Ziedu vija” ar Pētera Barisona simfoniskās svītas mūziku, 1965. g.); 

Nikija (“Ēnu” skatā no L. Minkusa baleta “Bajadēra”, 1965. g.); 

Solveiga (baletā ”Pērs Gints”ar Edvarda Grīga mūziku, 1966. g.); 

Mirta (Ādolfa Šarla Аdāna baletā “Žizele”, 1967. g.); 

Odeta-Odīlija, Padetruā (P. Čaikovska baletā “Gulbju ezers”, 1968. g.); 

Zeltīte (Arvīda Žilinska baletā bērniem “Sprīdītis”, 1968. g.); 

Saules priesteriene (Oļega Barskova baletā “Inku zelts”, 1969. g.); 

Asele (Vladimira Vlasova baletā “Asele”, 1969. g.); 

Tulpe (Jāņa Mediņa baletā “Mīlas uzvara”, 1970. g.); 

Terpsihora (baletā “Parīzes Dievmātes katedrāle” ar Čezāres Punji, Rikardo Drigo un Riharda Glāzupa mūziku, 1970. g.); 

Medora (Ādolfa Šarla Аdāna baletā “Korsārs”, 1971. g.); 

Blondelēna (baletā-pantomīmā “Skaramušs” ar Jana Sibēliusa mūziku, 1971. g.); 

Marija (Borisa Asafjeva baletā “Bahčisarajas strūklaka”, 1972. g.); 

Oktāvija (Eduarda Lazareva baletā “Antonijs un Kleopatra”, 1973. g.); 

Daugava (Alfrēda Kalniņa baletā “Staburadze”, 1976. g.); 

Lapsa, Stārķis (Igora Morozova baletā bērniem “Dakteris Aikāsāp”, 1977. g.); 

Māte (S. Prokofjeva baletā “Pazudušais dēls”, 1978. g.);

Māte (Jura Karlsona viencēliena baletā “Lasot Blaumani”, 1979. g.) u.c.                                          

Baleta kritiķe un mākslas zinātniece Ija Bite-Krauliņa (1938–2007) šādi raksturojusi balerīnu Martu Bilalovu:

“Liriski romantisku tēlu atveidotāja, apveltīta ar staltu augumu un pagarinātām ķermeņa līnijām. M. Bilalovas dejas zīme bija poēzija un majestātisks miers.

Kopā ar Artūru Ēķi veidojusi lielisku lirisko duetu daudzās izrādēs un miniatūrās: O. Barskova “Rudens dziesma”, F. Lista “Mierinājums”.”

Baleta soliste Marta Bilalova aizgājusi mūžībā 1980. gada 7. maijā Rīgā, 39 gadu vecumā. Viņa ir apglabāta Rīgas II Meža kapos.

Goda nosaukums:

Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1969. g.). 

Informācijas avots:

Latvijas baleta un dejas enciklopēdija. Projekta vadītāja un autore Dr. paed. Gunta Bāliņa. Līdzautori: Mag. art. Ramona Galkina, Mag. art. Regīna Kaupuža. – Rīga: SIA “ULMA”, 2018.