Mihails Barišņikovs
Mihails Barišņikovs (1948. g. 27. janvārī Rīgā, Latvijas PSR) – izcils baletdejotājs, baletmeistars un horeogrāfs, teātra un kino aktieris, scenārists. 2021. gadā apbalvots ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā.
Mihails Barišņikovs ir dzimis 1948. gada 27. janvārī Rīgā. Viņa tēvs – Nikolajs Barišņikovs bija militārais inženieris, māte – Aleksandra (dzimusi Kiseļeva) – šuvēja. Mihaila māte aizgājusi mūžībā, kad viņam bija tikai 12 gadi. Pēc mātes nāves aptuveni divus gadus Mihails Barišņikovs dzīvojis sava klasesbiedra, RHV audzēkņa Andra Vītiņa ģimenē. Vispārējo vidējo izglītību Mihails ieguvis Rīgas 22. vidusskolā.
No 1958. līdz 1963. gadam Mihails Barišņikovs mācījās Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (RHV, tagad – Rīgas Baleta skola) pie lieliskiem baleta pedagogiem Jura Kaprāļa un Valentīna Bļinova, kuri palīdzējuši topošajam baletdejotājam apgūt stabilus nākamās profesijas pamatus. Kopā ar Mihailu RHV mācījās arī cits nākotnē pazīstams baleta mākslinieks – Aleksandrs Godunovs (1949–1995). No trešās līdz piektajai klasei J. Kaprālis izglītojis M. Barišņikovu klasiskajā dejā, viņa vadībā Mihails apguvis teicamu dejas tehniku. Pedagogs sagatavojis savam audzēknim, kā arī A. Godunovam, viņu pirmos deju numurus, tostarp kopīgos. Visu savu turpmāko dzīvi baletdejotājs uzturēja labas attiecības ar Juri Kaprāli.
Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā Mihails Barišņikovs mācījās arī pie izcilās Latvijas balerīnas un pedagoģes Helēnas Tangijevas-Birznieces (1907–1965). Viņš ļoti silti pieminējis viņu kā cilvēku, kas nospēlēja nozīmīgu lomu viņa liktenī:
“Tieši Tangijeva man teica: ja izaugsi, tad kļūsi (acīmredzot, runa bija par Barišņikova augumu – red.). Viņa necerēja, bet ļoti gribēja. Tā tas ir. Viņa visu redzēja. Pamanīja, kad man kaut kas izdevās. Piemēram, labi dejoju baletā "Riekstkodis", un viņa man aizkulisēs dod šokolādes tāfelīti... Es biju septītajās debesīs. Bet kad es aizbraucu uz Ļeņingradu, viņa brauca apskatīt manu klasi. Nodarbības skolā sākās agri, astoņos trīsdesmit no rīta, sniega kupenas bija līdz “ausīm”, taču viņa tomēr nāca. Atmiņā nez kāpēc ir saglabājusies šī ainiņa ar sniega kupenām. Varbūt tāpēc, ka sniega kupenas un sieviete tajās ir skaists, cēls tēls...”
Pēc tam Mihails Barišņikovs turpināja mācības Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) Horeogrāfijas vidusskolā. Šeit viņš mācījās baleta klasē pie izcilā krievu pedagoga Aleksandra Puškina (1907–1970). Ļeņingradas Horeogrāfijas vidusskolu M. Barišņikovs absolvēja 1967. gadā.
Pēc ĻHV absolvēšanas Mihails Barišņikovs kļuva par S. Kirova Ļeņingradas Akadēmiskā operas un baleta teātra (tagad – Sanktpēterburgas Marijas teātris) baleta trupas solistu. Šeit viņš uzstājās no 1967. līdz 1974. gadam. Barišņikovs izpildīja klasiskā repertuāra baleta lomas, to vidū Bazils (Ludviga Minkusa baletā “Dons Kihots”, 1969. g.); princis Dezirē (Pētera Čaikovska baletā “Apburtā princese”, 1970. g.). Ļeņingradā M. Barišņikovs bija skatuves partneris talantīgajai balerīnai Natālijai Makarovai.
Baletdejotājs pievērsās arī mūsdienīgajai horeogrāfijai, viņš kļuva par pirmo Hamleta lomas izpildītāju baletā “Hamlets” (Nikolaja Červinska mūzika, Konstantīna Sergejeva horeogrāfija, 1970. g.), kā arī izpildījis Ādama lomu baletā "Pasaules radīšana" (Andreja Petrova mūzika, Natālijas Kasatkinas un Vladimira Vasiļova iestudējums), dejojis Sergeja Prokofjeva baletā "Pazudušais dēls" (Majas-Esteres Murdmā iestudējums, 1973. g.) un citos. Tolaik tie bija novatoriskie uzvedumi horeogrāfijas jomā.
1969. gadā Mihails Barišņikovs guvis uzvaru Pirmajā starptautiskajā baletdejotāju konkursā Maskavā un kļuva ļoti populārs gan bijušajā Padomju Savienībā, gan ārzemēs. Aizrobežu baleta speciālisti pievērsa pastiprinātu ievērību M. Barišņikova radošajai darbībai. Visiem atmiņā palika viņa augstais lēciens lidojumā taisnā špagatā. Šis baletdejotāja izpildītais lēciens izsauca īpašu publikas sajūsmu.
Ārzemēs M. Barišņikovs pirmo reizi uzstājās 1970. gadā, viesizrādēs Londonā S. Kirova Ļeņingradas Akadēmiskā operas un baleta teātra trupas sastāvā. Par to viņš teicis: “Horeogrāfijas skolā mēs mācījāmies dejas vēsturi. Es zināju, piemēram, par Aisedoru Dunkani, krievu dzejnieka Sergeja Jeseņina sievu, un pat par skandālu, kas bija saistīts ar viņu vārdiem. Es zināju par Martu Grehemu. Man bija 16–17 gadi, kad es ieraudzīju Mersa Kaningema fotogrāfijas, taču ne “dzīvē”, ne televīzijā mēs, jaunie dejotāji, nekad nebijām redzējuši moderno Rietumu deju. Pirmo reizi es ieraudzīju moderno deju 1970. gadā, kad mūsu teātris bija viesizrādēs Londonā. Tas kļuva par manu drāmu, jo šī iepazīšanās izmainījusi mani pašu.”
1974. gadā, uzstājoties ar viesizrādēm Toronto (Kanādā) Lielā teātra baleta trupas sastāvā, baletdejotājs Mihails Barišņikovs bija nolēmis vairs neatgriezties Padomju Savienībā un lūdzis politisko patvērumu, kas viņam tika piešķirts.
Tajā pašā gadā baletdejotājs tika uzaicināts strādāt Amerikas Baleta teātrī (American Ballet Teathre, ABT). 1974. gada 29. jūlijā viņš debitēja uz ABT skatuves, Ņujorkā, Ādolfa Šarla Adāna baletā "Žizele", dejojot kopā ar balerīnu Natāliju Makarovu. Nākamo četru gadu laikā (1974.–1978. gadā) Mihails Barišņikovs bija ABT trupas premjers un izpildīja daudzas vadošās lomas klasiskā un modernā baleta izrādēs. Viņš radoši strādāja arī kā horeogrāfs un izpildīja galvenās lomas paša iestudētajos uzvedumos: Pētera Čaikovska baletā "Riekstkodis" un Ludviga Minkusa "Don Kihots".
Pēc tam, 1978.-1979. gada sezonas laikā M. Barišņikovs bija Ņujorkas pilsētas baleta (New York City Ballet) solists. Viņš dejojis pasaulslavenā amerikāņu horeogrāfa Džordža Balančina (angļu: George Balanchine; 1904–1983) uzvedumos, tostarp baletos: "Apollons" un "Orfejs" ar Igora Stravinska mūziku; Sergeja Prokofjeva baletā "Pazudušais dēls" un Rikardo Drigo "Arlekināde”. Barišņikovs ļoti augstu vērtēja Balančina radošumu, savukārt Balančins uzskatījis viņu par lielisku baletdejotāju un šo savu viedokli viņš bieži vien bija paudis publiski.
Tomēr 1980. gadā M. Barišņikovs atgriezās АВТ, taču jau teātra mākslinieciskā vadītāja statusā, vienlaikus turpinādams dejot. Viņš piedalījies arī dažos pazīstamā amerikāņu horeogrāfa un režisora Džeroma Robinsa uzvedumos.
1979. gadā Mihails Barišņikovs tika ielūgts piedalīties mūziklā "Barišņikovs Brodvejā"/ “Baryshnikov on Broadway”, kur par viņa skatuves partneri kļuva slavenā amerikāņu aktrise, dziedātāja un dejotāja Laiza Minelli. Viņa neslēpa savas simpātijas pret dejotāju, un arī viņš izrādīja viņai uzmanību. Tomēr viņu attiecības neattīstījās tālāk: Laiza vēlējās izveidot ģimeni, bet Mihails izvēlējās karjeru.
Kopš 1990. gada, 12 gadu laikā kopīgi ar amerikāņu horeogrāfu un režisoru Marku Morisu Mihails Barišņikovs vadījis baleta trupu “White Oak Dance Project”. Vienlaicīgi viņš uzstājās arī daudzos citos teātros, kopā ar dažādām baleta trupām. 2005. gadā baletdejotājs un horeogrāfs nodibinājis “Barišņikova mākslas centru” (Baryshnikov Arts Center).
Mihails Barišņikovs ir viens no izcilākajiem mūsu laikmeta baletdejotājiem. Dejojot uz skatuves, viņš apbur skatītājus ar savu neparasti izteiksmīgo artistismu un spīdošu dejas tehniku. Jau jaunības gados viņš aizrautīgi strādājis ne tikai klasiskā repertuāra ietvaros, bet arī ar lielu interesi un degsmi veltīja sevi modernajai horeogrāfijai. Brieduma gados baletdejotājs uzstājās leģendāro franču horeogrāfu Rolāna Petī, Morisa Bežāra un daudzu citu pasaulslaveno horeogrāfu baleta uzvedumos.
Amerikas Savienotajās Valstīs daudzu gadu laikā baleta mākslinieks bija dejojis kopā ar balerīnu Dželsiju Kirklendu (angļu: Gelsey Kirkland), tādējādi izveidojies apbrīnojams baletdejotāju pāris Kirklenda – Barišņikovs. Baletdejotāju pāra pats veiksmīgākais uzvedums bija Pētera Čaikovska balets “Riekstkodis” Barišņikova horeogrāfiskajā versijā. Vēlāk bija tapusi arī šā iestudējuma televīzijas versija.
Mihails Barišņikovs ir nozīmīgi ietekmējis amerikāņu horeogrāfiju, pateicoties savam augstajam izpildītāja līmenim. Viņa radošo interešu loks ir ārkārtīgi plašs, tas neaprobežojas ar baleta mākslas jautājumiem vien. Savas radošās karjeras laikā viņš bija atveidojis lomas daudzās kinofilmās un teātra uzvedumos. 1990. gadā kopīgi ar firmu ar Weekend Exercise Co viņš izveidojis apģērbu zīmolu dejotājiem Baryshnikov, kā arī izlaidis vīriešu parfīmu ar savu vārdu – Misha.
Viesizrādes Rīgā:
1973. gadā – L. Minkusa baletā “Dons Kihots”;
1997. gadā – kopā ar baleta trupu “White Oak Dance Project”.
2015. gadā Mihails Barišņikovs devās uz dzimteni – Latviju, atsaucoties uz Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa aicinājumu iestudēt monoizrādi pēc Nobela prēmijas laureāta, dzejnieka Josifa Brodska (1940–1996) dzejas motīviem. Šī izrāde kļuva par teātra sezonas sensāciju.
2016. gada 21. decembrī Mihails Barišņikovs vērsās Latvijas Saeimā ar lūgumu piešķirt viņam Latvijas Republikas pilsonību. 2017. gada 26. aprīlī Saeimas deputāti nobalsoja par Latvijas pilsonības piešķiršanu baleta māksliniekam par īpašiem nopelniem.
M. Barišņikovs neizjūt kaut kādu īpašu nostalģiju pēc Krievijas un principiāli ignorē piedāvājumus apmeklēt šo valsti ar viesizrādēm. No intervijas Lielbritānijas raidsabiedrības BBC krievu dienestam:
“Man nekad nebija tādas pieķeršanās šai vietai, kā viņam [Josifam Brodskim]. Es Krievijā esmu nodzīvojis tikai 10 gadus. Es esmu Latvijas audzināšanas produkts, kaut arī man vecāki bija krievi ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču es nekad neesmu izjutis nostalģiju – precīzāk sakot, man ir nostalģija pēc krievu cilvēkiem un krievu kultūras, bet nevis pēc šīs vietas ģeogrāfiskajā kartē.”
Mihaila Barišņikova lomas teātra uzvedumos:
ģenerāļa Nikolaja Platoniča lomā – izrādē “Parīzē” pēc Ivana Buņina stāsta motīviem (režisors Dmitrijs Krimovs; “Barišņikova mākslas centra”, Dmitrija Krimova laboratorijas, kultūras attīstības atbalsta fonda “Krievu gadsimts” un Korjaamo Theater Helsinkos kopiestudējums, Somijā, 2011. g.; pēc pirmizrādes teātra uzvedums tika demonstrēts arī citās valstīs);
galvenajā lomā – izrādē “Vecene”/ “The Old Woman” pēc Daniila Harmsa tāda paša nosaukuma garstāsta motīviem (režisors Roberts Vilsons, starptautiskajā festivālā Mančestrā, Anglijā, 2013. g.);
Vaclava Ņižinska lomā – monoizrādē "Vēstule cilvēkam" pēc Vaclava Ņižinska dienasgrāmatu motīviem (režisors Roberts Vilsons; teātra uzvedums tika demonstrēts arī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, Rīgā 2016. gadā);
lasa Josifa Brodska dzejoļus – monoizrādē "Brodskis / Barišņikovs" pēc Josifa Brodska dzejas motīviem (režisors Alvis Hermanis, Jaunā Rīgas teātra un Baryshnikov Productions kopiestudējums, Rīgā, 2015. g.; pēc pirmizrādes monoizrāde tika demonstrēta citās valstīs);
Romas pāvesta Benedikta XVI lomā – izrādē “Baltais helikopters” (režisors Alvis Hermanis, Jaunais Rīgas teātris, Rīgā, 2019. g.);
Antona Čehova lomā lasa rakstnieka vēstules – izrādē “chekhovOS / eksperimentālā spēle” pēc A. Čehova lugas “Ķiršu dārzs” motīviem (režisors Igors Goļaks; “Barišņikova mākslas centra” un virtuālā teātra laboratorijas Zero Gravity/ teātra “Arlekin” Bostonā kopprojekts, ASV, 2021. g.);
Firsa lomā – izrādē “Dārzs” pēc A. Čehova lugas “Ķiršu dārzs” (režisors Igors Goļaks, “Barišņikova mākslas centra” un teātra “Arlekin” kopiestudējums, Bostonā, 2022. g.).
Filmogrāfija:
Dejotājs – koncertfilmā “Pilsēta un dziesma”/ «Город и песня» (režisors Leonīds Menakers, kinostudija “Ļenfiļm”, 1968. g.);
Ņikiška – baletfilmā "Stāsts par kalpu Ņikišku"/ «Сказ о холопе Никишке» (Marata Kamilova mūzika, horeogrāfs Kirils Laskari, Ļeņingradas televīzija, 1969. g.);
Pedro Romero, matadors – televīzijas uzvedumā “Fiesta” pēc Ernesta Hemingveja romāna motīviem (režisors Sergejs Jurskis, Ļeņingradas televīzija, 1971. g.);
Jurijs Kopeikins – spēlfilmā “Pagrieziena punkts” / “The Turning Point” (režisors Herberts Ross, kinostudija 20th Century Fox, Hera Productions, ASV, 1977. g.) – nominācija “Oskara” balvai par labāko otrā plāna vīrieša lomu;
Princis – televīzijas baletfilmā “Riekstkodis”/ “Nutcracker” (ar P. Čaikovska mūziku, Amerikas baleta teātra un Mihaila Barišņikova iestudējums, ASV, 1977. g.);
Dons Hosē – baletfilmā “Karmena”/ “Carmen” (ar Ž. Bizē mūziku, režisors, baletmeistars un horeogrāfs Rolāns Petī, Marseļas Nacionālā baleta iestudējums, Francija, 1980. g.);
Bazils – baletfilmā “Dons Kihots”/ “Don Quixote” (Amerikas baleta teātris, Mihaila Barišņikova iestudējums, pamatojoties uz Mariusa Petipā un Aleksandra Gorska horeogrāfiju, režisors Braijens Lārdžs, studija NVC Arts, ASV, 1984. g.);
Nikolajs Rodčenko – spēlfilmā “Baltās naktis” / “White Nights” (režisors Teilors Hēkvords, kinokompānijas: Columbia Pictures, DELPHI V, NEW VISIONS, ASV, 1985. g.);
Antons (Tonijs) Sergejevs – muzikālajā spēlfilmā “Dejotāji”/ “Dancers” (režisors Herberts Ross, kinokompānija Golan-Globus Productions Ltd., ASV, 1987. g.);
Cēzars – detektīvdrāmā “Daktera Ramiresa kabinets”/“The Cabinet of Dr. Ramirez” (režisors Pīters Selarss, 1920. gada filmas “Daktera Kaligari kabinets” rimeiks, kinokompānijas: British Broadcasting Corporation, Canal+, WDR, Mediascope, Mod Films, Paladin Films; Lielbritānija, Francija, Vācija, ASV, 1991. g.);
Pēteris Gruščenko – spiegu komēdijā “Firmas bizness”/ “Company Business” (režisors Nikolass Meijers, kinokompānija MGM-Pathe Communications, ASV, 1991. g.);
mākslinieks Aleksandrs Petrovskis – televīzijas seriāla “Sekss un lielpilsēta” 6. sezonā/ “Sex and the City” (režisori: Maikls Patriks Kings, Alens Koulters, Maikls Englers, studija HBO Films, ASV, 2003.–2004. g.);
Krievijas iekšlietu ministrs Sergejs Sorokins – spiegu trillera filmā "Džeks Raiens: Ēnu aģents"/ "Jack Ryan: Shadow Recruit" (režisors Kenets Brana, kinostudija Skydance Productions, Di Bonaventura Pictures, Mace Neufeld Productions, ASV, 2014. g.) un dažās citās filmās.
Apbalvojumi un goda nosaukums:
1966. gadā – Starptautiskā baletdejotāju konkursa Varnā (Bulgārija) laureāts – zelta medaļa;
1969. gadā – Pirmā starptautiskā baletdejotāju konkursa Maskavā (KPFSR) laureāts – zelta medaļa;
1973. gadā – Krievijas PFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks;
1977. gadā – nominācija “Oskara” balvai par labāko otrā plāna vīrieša lomu (spēlfilmā “Pagrieziena punkts”);
– trīskārtējs “Emmy” balvas ieguvējs par lomām televīzijas filmās;
2000. gadā – Amerikas Nacionālā mākslas medaļa “National Medal of Arts”;
2021. gadā – Mihails Barišņikovs tika apbalvots ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā.
Ģimene:
Mihails Barišņikovs dzīvojis partnerattiecībās (1976–1982) ar amerikāņu teātra, kino un televīzijas aktrisi Džesiku Lengu. 1981. gadā viņiem piedzimusi meita Aleksandra, kura izaugot sekoja tēvam pa pēdām – pasniedz horeogrāfiju.
Kopš 2006. gada viņš ir precējies ar bijušo balerīnu, tagad rakstnieci un videožurnālisti Lizu Reinhartu (angļu: Lisa Rinehart), kas dzimusi Austrijā un ir leģendārā teātra režisora Maksa Reiharta (1873–1943) mazmeita. Ģimenē piedzimuši trīs bērni: Pīters (dz. 1989), Anna (dz. 1992) un Sofija-Luīze (dz. 1994).
***
2022. gada februārī pēc Krievijas pilnmēroga iebrukuma Ukrainā Mihails Barišņikovs kopā ar rakstnieku Borisu Akuņinu, ekonomistu Sergeju Gurijevu un citiem domubiedriem izveidoja labdarības projekta interneta vietni True Russia jeb "Īstā Krievija" ar mērķi vākt līdzekļus ukraiņu bēgļu atbalstam, un aicinot krievus visā pasaulē parādīt savu nosodījumu karam: "Arī mēs visi, kas runājam krievu valodā un piederam pie krievu kultūras pasaules, jūtam šo sitienu. Pats vārds "krievs" ir kļuvis indīgs."
2022. gada maijā projekta True Russia interneta vietne tika bloķēta pēc KF ģenerālprokuratūras prasības, saistībā ar to Mihails Barišņikovs vērsās ar atklātu vēstuli pie prezidenta V. Putina:
“...Tādi, kā mēs esam nesuši vairāk goda krievu pasaulei, nekā visi jūsu neprecīzie augstās precizitātes ieroči. Jūsu krievu pasaulei – baiļu pasaulei, pasaulei, kas dedzina ukraiņu valodas mācību grāmatas, nav jāpastāv, kamēr esam mēs, kuri bērnībā esam potēti pret šo mēri. Mūsu pasaulei ir jāpastāv – neskatoties uz visām jūsu bloķēšanām. Mēs zinām, kā saglabāt mūsu krievu pasaules vērtības. Bet jūsu pasaule, ja tā nepamodīsies, nomirs no savām bailēm...”
Informācijas avoti:
Adamaite Undīne. Barišņikovs iejutīsies aktiera ādā. – Diena, 2011, 24. aug., 19. lpp.; ģīm.
Лебедева Наталья. Прыжок над колыбелью. – Вести сегодня, 2009, № 90, 10. lpp.; portr.
http://www.liveinternet.ru/users/2496320/post310169769/ – день рождения Михаила Барышникова 27 января 2014 года
Альфред Тульчинский. МИХАИЛ БАРЫШНИКОВ –"ПЛЕННИК ФОТОГРАФИЧЕСКОЙ ПОЭЗИИ"
Годунов и Барышников. Победителей не судят–2013 – Video
Mihails Barišņikovs — Vikipēdija
Барышников, Михаил Николаевич – Википедия
Ilustrācijas tēmai
