Sākumlapa > Tēmas > Personas
Mihails Barklajs de Tolli

Mihails Barklajs de Tolli

Karavadonis Mihails Barklajs de Tolli (1761–1818) cēlies no senas skotu dzimtas, kuras pārstāvji apmetās Rīgā XVII gs., pazīstamas Rīgas dzimtas pārstāvis – pēc savas izcelšanās bija skots.  

Senās skotu dzimtas Berkliju of Tolliju (Barclay of Tolly) pārstāvji politisku iemeslu dēļ izceļoja no Lielbritānijas. 17. gadsimta otrajā pusē Pīters Berklijs apmetās uz dzīvi Rīgā. Daži šīs dzimtas pārstāvji kļuva par Rīgai birģermeistariem. Daži no Barklajiem de Tollijiem (tā šo uzvārdu sāka izrunāt pēc pārcelšanās uz Rīgu) kļuva par Krievijas armijas virsniekiem, to vidū bija arī Mihaila Bogdanoviča Barklaja de Tollija tēvs.  

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka nākamais kara ministrs un ģenerālis feldmaršals Mihails Barklajs de Tollijs ir dzimis 1761. gada 16. (27.) decembrī Pamušas muižā (patlaban — Lietuvas Republikas teritorija), bet patlaban vēsturiskajā literatūrā ir sastopamas arī citas versijas.

Mihaels Andreass Barklajs de Tollijs (šāds vārds nākamajam karavadonim tika dots pēc dzimšanas) ir audzis un mācījies Sanktpeterburgā, šeit pēc krievu manieres viņu sāka dēvēt par Mihailu Bogdanoviču. Militāraja dienestā viņš iestājās 14 gadu vecumā, divus gadus bija zemāko pakāpju oficieris, 1778. gadā viņam tika piešķirta korneta militārā pakāpe.  

18. gadsimtā М. Barklajs de Tollijs bija piedalījies krievu-turku un krievu-zviedru karā, kaujās pret poļu dumpiniekiem. Par drošsirdību kaujas laukā viņš vairākkārt tika apbalvots ar ordeņiem. 1799. gadā pēc vairāk nekā 20 gadus ilgā dienesta armijā viņš saņema ģenerālmajora militāro pakāpi. 1807. gadā M. Barklajs de Tollijs varonīgi cīnījās ar Napoleona karaspēku kaujā pie Preisišas Eilavas: komandējot divīziju, viņš uz kādu laiku bija apturējis lielu Napoleona armijas spēku uzbrukumu un deva iespēju krievu armijai ieņemt izdevīgu pozīciju. Pēc šīs kaujas Barklajam de Tollijam tika piešķirta ģenerālleitnanta militārā pakāpe.  

Kārtējo reizi Mihails Barklajs de Tollijs varonīgi cinījās 1808.-1809. gada karā: ziemā viņa vadītais korpuss pa ledu šķērsoja Kvarkena līci un iebruka Zviedrijā, kas piespieda zviedrus uzsākt miera sarunas un atdot Krievijas Impērijai Somiju (Krievija piešķīra Somijai plašu pārvaldes autonomiju; Somijai bija sava valūta un parlaments, jo kontrolēt Somijas teritoriju Krievijas Impērijai bija nepieciešams, lai nodrošinātu Sanktpēterburgas aizsardzību). Pēc uzvaras Barklajs de Tollijs tika iecelts par infantērijas ģenerāli, bet 1810. gadā kļuva par kara ministru.  

Būdams Krievijas kara ministrs, M. Barklajs de Tollijs sagatavoja Krievijas armiju karam ar Napoleonu: viņš panāca armijas skaita palielināšanu, īstenoja karaspēka pārvaldes reformu, izveidoja militāro izlūkdienestu kā struktūru, izstrādāja militāro plānu, kas paredzēja stratēģisku atkāpšanos ar tai sekojošu ienaidnieka sagrāvi.  

1812. gada Tēvijas kara laikā Barklajs de Tollijs bija 1. Rietumu armijas virspavēlnieks, bet pēc tās apvienošanās ar 2. armiju pie Smoļenskas viņš kādu laiku vadīja visas karaspēka daļas, kas cīnījās pret Napoleona armiju Maskavas virzienā. Piespiedu atkāpšanās izsauca daļas Krievijas militārās, politiskās un ekonomiskās elites neapmierinātību, tādēļ cars Aleksandrs I iecēla jaunu karaspēka virspavēlnieku – M. Kutuzovu. Barklajam pat tika izvirzīti apvainojumi, ka viņš ir nodevis valsti; karavadonis smagi pārdzīvoja to, ka sabiedrība viņu nosoda. Borodinas kaujā M. Barklajs de Tollijs komandēja Krievijas armijas labējo spārnu. Vēsturiskajā literatūrā pastāv versija, ka ģenerālis pat apzināti bija nodomājis iet bojā, jo pastāvīgi devās tur, kur notika vissīvakā apšaude. Tika nošauti vai ievainoti pieci zirgi, ar kuriem viņš jāja. Barklajs de Tollijs, tērpies ar zeltu izšūtajā ģenerāļa mundierī, ar ordeņiem pie krūtīm, aukstasinīgi un prasmīgi bija atvairījis Napoleona karaspēka uzbrukumus.

Karavadonis bija pārliecināts, ka viņa atkāpšanās taktika ir pareiza, un kara padomē, kas tika noturēta Fiļos, viņš izteicās par labu turpmākās atkāpšanās taktikai un pauda priekšlikumu atstāt Maskavu.

1812. gada septembra beigās karavadonis tika atlaists atvaļinājumā, tā laikā viņš uzrakstīja garu vēstuli caram Aleksandram I, detalizēti izskaidrojot tajā savas taktikas priekšrocības.  

1813. gadā Krievijas armijas Ārzemju karagājiena laikā Barklajs de Tollijs komandēja 3. armiju, kādu laiku viņš bija apvienotās krievu-prūšu armijas komandieris, pēc tam viņš karoja Austrijas feldmaršala vadībā un piedalījās virknē kauju. 1814. gada pavasarī pēc Parīzes ieņemšanas Barklajam de Tollijam tika piešķirta ģenerāļa feldmaršala militārā pakāpe.  

Pēc kara beigām, 1814. gadā М. Barklajs de Tollijs tika iecelts par 1. armijas komandieri. 1815. gadā Aleksandrs I dāvinaja viņam kņaza titulu.  

1818. gada 14. (26.) maijā Barklajs de Tollijs nomira pa ceļam Prūsijā (viņš bija devies ārstēties uz minerālo ūdeņu kūrortu). Izcilā karavadoņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Rīgu, kur notika viņa svīnīgā apdziedāšana. Mihails Barklajs de Tollijs tika apbedīts dzimtas muižā Vidzemes (jeb Liflandes) guberņā (patlaban — Igaunijas Republikas teritorija).

Dažus gadus vēlāk pēc Barklaja de Tollija nāves sākās karavadoņa, kas 1812. gadā tika sabiedrības nosodīts, «rehabilitācija». 1835. gadā suminošu dzejoli viņam veltīja izcilais krievu dzejnieks A. Puškins. Šajā dzejolī viņš sādi raksturoja karavadoņa rīcību un viņa morālo vajāšanu:

Tauta, kuru tu mistiskā kārtā izglābi,
Nozākāja tavus sirmos deniņus.

1837. gadā (par godu 1812. gada Tēvijas kara 25. gadadienai) Sanktpēterburgā tika atklāts piemineklis Mihailam Barklajam de Tollijam.  

Patlaban vēsturnieki atzīst to, ka M. Barklajs de Tollijs ir devis lielu ieguldījumu uzvarā pār Napoleonu 1812. gada Tēvijas kara laikā.  

Karavadonis tika apbalvots ar virkni Krievijas ordeņu (tai skaitā, ar Svētā Georgija visu četru pakāpju ordeņiem), ar Krievijas zelta špagu ( jeb zobenu) ar briljantiem, ar Anglijas špagu ar briljantiem, ar Prūsijas, Saksijas, Nīderlandes, Francijas, Zviedrijas, Austrijas un Lielbritānijas ordeņiem. Pieminekļi Barklajam de Tollijam tika uzstādīti Igaunijā, Krievijā, Latvijā (Esplanādē Rīgā). Vācijā Mihaila Barklaja de Tollija krūšutēls tika uzstādīts slavas zālē (Valhallē).

19. gadsimtā veidotā pieminekļa „Krievijas tūkstošgade” («Тысячелетие России») skulpturālo statuju vidū - starp nozīmīgākajām Krievijas vēstures personām - tika iemūžināts arī ģenerāļa feldmaršala Mihaila Barklaja de Tollija tēls. Barklaja de Tollija vārdā tika nosauktas ielas virknē Krievijas pilsētu; 2012. gadā Krievijas Centrālā banka laida apgrozībā monētu ar M. Barklaja de Tollija portretu-bareljefu.  

Aleksandrs Gurins

Юлия Александрова. По местам Барклая: Рига-Цесис-Валга