Anatols Līvens
Anatols Līvens (1872. g. 16./28. novembrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērija – 1937. g. 3. aprīlī Ķemeros, Latvijas Republikā) – visgaišākais kņazs, baltas kustības dalībnieks, viens no aktīvajiem monarhistiem pirmskarā Latvijā.
Visgaišākais kņazs Anatols Līvens bija Krievijas armijas gvardes virsnieks. Viņš bija senas muižnieku dzimtas pārstāvis, pēc kādas no versijām, šīs dzimtas pirmsācējs bija leģendārais Kaupo – 13. gadsimta sākuma lībiešu (līvu) virsaitis (jeb kņazs). 18. gadsimtā kāda kņaziene – fon Līvenu dzimtas pārstāve bija ķeizarienes Katrīnas Lielās mazbērnu, tai skaitā imperatora Nikolaja I, audzinātāja. Anatola Līvena vectēvs un tēvs dienēja gvardē, pats Anatols Līvens bija absolvējis Sanktpēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti un kara skolu, un arī dienēja Krievijas Impērijas gvardē.
1908. gadā A. Līvens atstāja dienestu armijā un apmetās uz dzīvi savā muižā Mežotnē. Pēc viņa nāves 1937. gadā avīzes «Segodņa» viņam veltītajā nekrologā bija rakstīts, ka pirms Pirmā Pasaules kara kņazu fon Līvenu muižas tika uzskatītas par vienām no labākajām Vidzemē un Kurzemē.
1914. gadā pēc Pirmā Pasaules kara sākuma kņazs Anatolijs fon Līvens atgriezās armijā, drošsirdīgi karoja un uzdienēja par rotmistru (kavalērijas vienības komandieri). 1918. gada sākumā viņu arestēja lielinieki, bet pēc Brestas miera (saskaņā ar kuru Baltijas novads tika nodots Vācijai) noslēgšanas, kā Kurzemes guberņā dzimušais viņš tika atbrīvots un devās uz Baltiju.
1919. gada janvārī Lībavā (Liepājā) Anatols Līvens sāka veidot krievu brīvprātīgo kara vienību. Neparasts fakts: šajā vienībā iestājās arī daži virsnieki latvieši, kaut gan nebija nekāda traucekļa, kas liegtu viņiem turpat Liepājā iestāties dienestā Latvijas Republikas armijā. Līvens darīja visu iespējamo, lai viņa kara vienība nokļūtu Nikolaja Judeņiča armijas sastāvā. Lai to panāktu, bija nepieciešams virzīties pa teritoriju, kuru kontrolēja Padomju Latvijas lielinieku valdība, tādēļ kņaza Līvena vadītā kara vienība kopā ar vācu militārajām daļām un LR armijas kara vienībām karoja pret latviešu sarkanajiem strēlniekiem.
1919. gada aprīlī Latvijas teritorijā, kuru kontrolēja lieliniekiem naidīgie politiskie spēki, notika apvērsums. Baltvācu landesvērs (Baltijas vāciešu zemesssardze) gāza K. Ulmaņa valdību. Kņazam fon Līvenam tika piedāvāts vadīt jauno valdību, bet viņš atbildēja, ka piekritīs tam tikai tajā gadījumā, ja šo valdību atbalstīs baltlatviešu brigādes komandieris pulkvedis Jānis Balodis (nākamais Latvijas Republikas kara ministrs). Rezultātā, par valdības galvu kļuva mācītājs Andrievs Niedra, kuru vēlāk Latvijas varas pārstāvji atzina par nodevēju un izraidīja no Latvijas. Kņaza Līvena vadītā kara vienība izcēlās kaujās par Mītavu (Jelgavu). 22. maijā kņaza Līvena vienība kopā ar Rīdigera fon der Golca karaspēku piedalījās Rīgas ieņemšanā. 24. maijā kaujā pie Ropažiem Anatols Līvens bija smagi ievainots, bet tomēr atrada spēkus un, faktiski invalīds būdams, atgriezās kaujas ierindā. Viņa kara vienība tika nosūtīta uz N. Judeņiča armiju, papildināta un pārveidota par divīziju. Par šīs divīzijas komandieri kļuva pulkvedis Līvens. Kā zināms, Judeņiča armijas karagājiens uz Pēterpili (Petrogradu) bija neveiksmīgs.
Pēc Pilsoņu kara beigām kņazs Anatols Līvens atgriezās Latvijā. Viņš nodarbojās ar uzņēmējdarbību, vadīja ķieģeļu rūpnīcu, izdeva savas kara vienības karavīru atmiņu aprakstus un žurnālu, aktīvi piedalījās Latvijas krievu sabiedriskajā dzīvē. k
Visgaišākais kņazs Anatols fon Līvens mira 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros. Apbedīts savas dzimtas muižā Mežotnē.
Aleksandrs Gurins