Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jevgēnijs Millers

Jevgēnijs Millers

Jevgēnijs Millers (1867. g. 25. septembrī/7. oktobrī  Dinaburgā – 1939. g. 11. maijā Maskavā) – militārais darbinieks, ģenerālis, Balto kustības vadītājs 
J. Millers ir dzimis Dinaburgā (Dvinska, Daugavpils) senā muižnieku ģimenē. Viņš ieguva lielisku militāro izglītību: 1884. gadā viņš beidza Nikolaja kadetu korpusu, 1886. gadā – Nikolaja kavalērijas skolu un 1892. gadā –  Ģenerālštāba Nikolaja akadēmiju. Viņš ir bijis militārais atašejs Beļģijā, Nīderlandē un Itālijā, komandējis  7.  huzāru Baltkrievijas pulku, bijis Nikolaja kavalērijas skolas priekšnieks, kā arī Maskavas kara apgabala štāba priekšnieks.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, J. Millers tika iecelts par 5. armijas štāba priekšnieku, pēc tam viņš komandēja 26. armijas korpusu.  1914. gada beigās par   kaujas nopelniem viņu apbalvoja ar Svētā Jura 4. pakāpes ordeni – viņš kopā ar ģenerāli  P. Plēvi panāca vāciešu uzbrukuma Varšavai  atvairīšanu. Viņu iecēla par ģenerālleitnantu.
1917. gada aprīlī par izdoto pavēli visā korpusā noņemt visās militārajās pakāpēs no formas tērpa revolucionārās sarkanās lentes viņu gribēja arestēt, taču viņš pretojās, viņu ievainoja un konvoja pavadībā  nogādāja uz  Petrogradu.
Pēc 1917. gada oktobra notikumiem ģenerālis J. Millers neatzina  boļševiku varu un viņam aizmuguriski tika piespriests nāvessods.  Kopā ar diplomātisko korpusu ieradies Arhangeļskā, viņš drīz kļuva par vienu no Baltās kustības vadītājiem Krievijas ziemeļos. 1920. gadā viņš emigrēja uz Norvēģiju, pēc tam uz Franciju, kur viņš aktīvi piedalījās  Krievu visparmilitārās savienības  darbībā, kļuva par ģenerāļa P. Vrangeļa tuvāko līdzstrādnieku. Pēc ģenerāļa A. Kutepova pazušanas 1930. gadā J. Millers vadīja savienību. 1937. gadā viņu Parīzē nolaupīja PSRS Iekšlietu tautas komisariāta aģenti un hloroforma iedarbībā nokļuvušā bezsamaņas stāvoklī aizveda viņu uz Maskavu. 
J. Millers atteicās sadarboties ar padomju varas orgāniem. Viņš rakstīja: Par citiem es nevaru atbildēt, bet es zinu, kāpēc esmu nesamierināms pret boļševikiem, kas ir sagrābuši varu pār krievu tautu un krievu valsti… Es nevaru samierināties ar  Krievijā pastāvošo  stāvokli tāpēc, ka  savu vecāku mājā es biju audzināts kā ticīgs kristietis, cieņas garā pret cilvēka personību, vienalga, vai cilvēks sociālā ziņā bija augstāks vai zemāks; taisnīguma izjūta cilvēku attiecībās, acīmredzama izpratne par atšķirībām starp Labo un Ļauno, starp vaļsirdību un  viltu, starp patiesību un meliem, cilvēkmīlestību un zvērīgu cietsirdību  – lūk, tie ir pamati, kurus man iedvesa kopš bērnības…
Nāve būs mans pēdējais kalpojums Dzimtenei un Caram. Zemiski es nemiršu. (Калиткина 2004)
Būdams apcietinājumā, J. Millers vērsās pie iekšlietu tautas komisāra Ježova ar lūgumu atļaut viņam  pabūt  baznīcā un paziņot sievai, ka viņš ir dzīvs…  “Mani pārņem šausmas no neziņas, kā viņa pārcietīs manu pazušanu. 41 gadu mēs esam nodzīvojuši kopā!”   (Turpat)
J. Millera sieva bija Natālija Šipova,  Natālijas Puškinas-Lanskas mazmeita.
PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija piesprieda J. Milleram augstāko soda mēru un 1939. gada 11. maijā viņu nošāva.
Tieši tajā pašā dienā gaismu ieraudzīja trīs dokumenti:
Pirmais dokuments  –  to bija parakstījis jaunais Iekšlietu tautas komisārs L. Berija – tajā bija pavēlēts Iekšlietu tautas komisariāta iekšējā cietuma priekšniekam izdot  arestēto  Pjotru Ivanovu  (zem šī vārdā čekisti slēpa viltīgi  izzagto no Parīzes Jevgēniju Milleru),   kura apcietinātā numurs ir 110,  Iekšlietu tautas komisariāta komandantam Blohinam.   (Краевский 1997,  Nr. 60–61)
Otrs dokuments  –  Rīkojums Iekšlietu tautas komisariāta komandantam Blohinam nekavējoties izpildīt  PSRS Augstākās tiesas  Kara kolēģijas spriedumu.     (Turpat)
Trešais dokuments  –  PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas spriedums par Ivanovu izpildīts  pulksten 23.05 un  pulksten 23.30 (viņš) sadedzināts krematorijā… (Turpat)
Tādā veidā čekisti centās iznīcināt ne tikai pašu J. Milleru, bet arī  viņa piemiņu.
Avoti un literatūra:
1. Калиткина Н.Л. Е.К. Миллер: «Подло я не умру» http://www.pravoslavie.ru/arhiv/041015124958.htm
2. Краевский В. Все о похищении генерала Е.К. Миллера. “Кадетская перекличка”, 1997,  №  60–61// http://www.xxl3.ru/kadeti/miller.htm
                                                              Tekstu sagatavoja Ludmila Žilvinska

Jevgēnijs Millers (1867. g. 25. septembrī/7. oktobrī  Dinaburgā – 1939. g. 11. maijā Maskavā) – militārais darbinieks, ģenerālis,  viens no Balto kustības vadītājiem.

Jevgēnijs Millers ir dzimis Dinaburgā (Dvinska, Daugavpils) senā muižnieku ģimenē. Viņš ieguva lielisku militāro izglītību: 1884. gadā viņš beidza Nikolaja kadetu korpusu, 1886. gadā – Nikolaja kavalērijas skolu un 1892. gadā –  Ģenerālštāba Nikolaja akadēmiju. Viņš ir bijis militārais atašejs Beļģijā, Nīderlandē un Itālijā, komandējis  7.  huzāru Baltkrievijas pulku, bijis Nikolaja kavalērijas skolas priekšnieks, kā arī Maskavas kara apgabala štāba priekšnieks.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, J. Millers tika iecelts par 5. armijas štāba priekšnieku, pēc tam viņš komandēja 26. armijas korpusu.  1914. gada beigās par   kaujas nopelniem viņu apbalvoja ar Svētā Jura 4. pakāpes ordeni – viņš kopā ar ģenerāli  Pāvelu Plēvi panāca vāciešu uzbrukuma Varšavai  atvairīšanu. Viņu iecēla par ģenerālleitnantu.

1917. gada aprīlī par izdoto pavēli visā korpusā noņemt visās militārajās pakāpēs no formas tērpa revolucionārās sarkanās lentes viņu gribēja arestēt, taču viņš pretojās, viņu ievainoja un konvoja pavadībā  nogādāja uz  Petrogradu.

Pēc 1917. gada oktobra notikumiem ģenerālis J. Millers neatzina  boļševiku varu un viņam aizmuguriski tika piespriests nāvessods.  Kopā ar diplomātisko korpusu ieradies Arhangeļskā, viņš drīz kļuva par vienu no Baltās kustības vadītājiem Krievijas ziemeļos. 1920. gadā viņš emigrēja uz Norvēģiju, pēc tam uz Franciju, kur viņš aktīvi piedalījās  Krievu vispārmilitārās savienības  darbībā, kļuva par ģenerāļa Pjotra Vrangeļa tuvāko līdzstrādnieku. Pēc ģenerāļa Aleksandra Kutepova pazušanas 1930. gadā J. Millers vadīja Krievu vispārmilitāro savienību. 1937. gadā viņu Parīzē nolaupīja PSRS Iekšlietu tautas komisariāta aģenti un hloroforma iedarbībā nokļuvušā bezsamaņas stāvoklī aizveda uz Maskavu. 

J. Millers atteicās sadarboties ar padomju varas orgāniem. Viņš rakstīja: Par citiem es nevaru atbildēt, bet es zinu, kāpēc esmu nesamierināms pret boļševikiem, kas ir sagrābuši varu pār krievu tautu un krievu valsti… Es nevaru samierināties ar  Krievijā pastāvošo  stāvokli tāpēc, ka  savu vecāku mājā es biju audzināts kā ticīgs kristietis, cieņas garā pret cilvēka personību, vienalga, vai cilvēks sociālā ziņā bija augstāks vai zemāks; taisnīguma izjūta cilvēku attiecībās, acīmredzama izpratne par atšķirībām starp Labo un Ļauno, starp vaļsirdību un  viltu, starp patiesību un meliem, cilvēkmīlestību un zvērīgu cietsirdību  – lūk, tie ir pamati, kurus man iedvesa kopš bērnības…

Nāve būs mans pēdējais kalpojums Dzimtenei un Caram. Zemiski es nemiršu. (Калиткина 2004).

Būdams apcietinājumā, J. Millers vērsās pie iekšlietu tautas komisāra Ježova ar lūgumu atļaut viņam  pabūt  baznīcā un paziņot sievai, ka viņš ir dzīvs…  “Mani pārņem šausmas no neziņas, kā viņa pārcietīs manu pazušanu. 41 gadu mēs esam nodzīvojuši kopā!”   (Turpat)

J. Millera sieva bija Natālija Šipova,  Natālijas Puškinas-Lanskas mazmeita.

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija piesprieda J. Milleram augstāko soda mēru un 1939. gada 11. maijā viņu nošāva.


Informācijas avoti:

1. Калиткина Н.Л. Е.К. Миллер: «Подло я не умру» http://www.pravoslavie.ru/arhiv/041015124958.htm

2. Краевский В. Все о похищении генерала Е.К. Миллера. “Кадетская перекличка”, 1997,  №  60–61// http://www.xxl3.ru/kadeti/miller.htm

 

                                                              Tekstu sagatavoja Ludmila Žilvinska