Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Miļevskis

Nikolajs Miļevskis

Nikolajs Miļevskis (1891. g. 13. oktobrī Vitebskas guberņā – 1943. g. 11. janvārī ieslodzījumā Noriļskā) –   pulkvežleitnants

Nikolajs Miļevskis dzimis Vitebskas guberņā, Drisas apriņķī, Osvejas pagastā. Beidzis Rīgas pilsētas ģimnāziju, nokārtojis tautskolotāja pārbaudījumu. No 1910. gada bija ierēdnis Vidzemes guberņas tautskolu direktora kancelejā, no 1911. gada – skolotājs Slokas tautskolā. 1915. gada septembrī N. Miļevski mobilizēja armijā un ieskaitīja 151. rezerves pulkā. 1916. gada jūnijā viņš beidza Vladimira karaskolu (nosaukta par godu lielkņazam Vladimiram Aleksandrovičam) Petrogradā, iegūdams praporščika pakāpi; pēc tam viņš dienēja 181. rezerves pulkā, no novembra – 435. kājnieku pulkā Ziemeļu (Rīgas) frontē, bijis podporučiks (no 1917. g. februāra), poručiks, no 1917. gada septembra – štāba kapteinis. No 1917. gada jūnija  bija ložmetējnieku komandas priekšnieks, jūnijā kaujās pie Ķekavas (17 kilometrus uz dienvidiem no Rīgas) viņu kontuzēja. 1917. gada decembrī atvaļināts no armijas slimības dēļ. 1919. gada martā viņu mobilizēja Sarkanajā armijā, kur viņš ieņēma Padomju Latvijas karaskolas instruktora amatu, vēlāk dezertēja.

1919. gada 21. novembrī Rīgā N. Miļevskis brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā kapteiņa pakāpē, viņš dienēja   Instruktoru bataljonā, no 1921. gada bija Karaskolas Ložmetējnieku nodaļas priekšnieks. 1924. gadā viņš beidza Polijas centrālo strēlniecības skolu, 1926. gadā – bataljona komandieru kursus Polijā, no 1924. gada bija Armiju komandējošā štāba (no 1929. gada – Armijas štāba) ložmetējnieku apmācības daļas speciālists. 1929. gadā viņam piešķīra pulkvežleitnanta pakāpi. 1935. gada oktobrī viņu atvaļināja slimības dēļ. Turpmāk  dzīvoja Rīgā.

1940. gada jūlijā N. Miļevski ieskaitīja dienestā Armijas štāba Organizācijas un mobilizācijas daļā, no augusta viņš bija  4. Valmieras kājnieku pulka bataljona komandieris, septembrī viņu pārcēla uz 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 243. strēlnieku pulku. 1941. gada 14. jūnijā N. Miļevski apcietināja un aizveda uz Noriļskas soda nometni. 1942. gada septembrī PSRS Iekšlietu  Tautas komisariāta Sevišķā apspriede piesprieda viņam 10 gadus ieslodzījuma, kur viņš mira 1943. gada 11. janvārī.

Apbalvojumi: a) Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira, Polijas ordenis Polonia Restituta, IV šķira; b) Krievijas Svētā Staņislava ordenis, III šķira, Svētās Annas ordenis, III šķira.

1913. gadā Nikolajs Miļevskis  apprecējās ar Emīliju Olgu Maizīti (1891), ģimenē piedzima meitas Nadežda (1913), Tatjana (1916), Tamāra (1925).

 

Informācijas avoti:

LVVA, 5601. f., l. apr., 4307. l.;

LVVA, 1492. f., l. apr., 135. l.;

LVVA, 5213. f., 1. apr., 3170. l.;

LVA, 1986. f., l. apr., 41 696. l.

Sk.: Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940. Biogrāfiskā vārdnīca. Sastād. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis.  Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998, 332.–333. lpp.