Nikolajs Faļejevs
Nikolajs Faļejevs (1855. g. 22. augustā Gatčinā, Pēterburgas guberņā, Krievijas impērijā – 1925. g. 8. maijā Rīgā, Latvijas Republikā) – Krievijas Imperatora armijas ģenerālmajors, Baltās kustības dalībnieks. Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles Draudzes padomes priekšsēdētājs.
Nikolajs Faļejevs ir dzimis dzimtmuižnieku ģimenē. Viņa bērnība ir pagājusi Gatčinā (Pēterburgas guberņā).Viņš beidzis Maskavas 1. kadetu korpusu.
1872. gadā Nikolajs Faļejevs uzsācis militāro dienestu 94. Jeņisejas kājnieku pulkā. 1875. gadā viņš tika komandēts uz Pēterburgas kājnieku junkuru skolu, 1877. gadā piešķirta junkura pakāpe ar portupeju, pēc tam - praporščika pakāpe ar norīkojumu uz 150. Tamaņas pulku.
N. Faļejevs Erivānas bruņotās vienības sastāvā piedalījies Krievu-Turku karā Balkānos.
1879. gadā N. Faļejevs pārvietots uz 150. Tamaņas pulku. 1880. gadā viņam piešķirta apakšvirsnieka pakāpe, iecelts par brigādes adjutanta vietas izpildītāju, pēc trim mēnešiem atskaitīts no amata un norīkots atpakaļ uz Tamaņas pulku. 1884. gadā iecelts par pulka mācību komandas vadītāju un saņēmis poručika militāro pakāpi.
1892. gadā N. Faļejevs uz diviem mēnešiem tika komandēts uz 38. kājnieku divīzijas Štābu, lai pildītu ierindas dienesta daļas vecākā adjutanta amatu. Pēc komandējuma termiņa beigām viņš iecelts par 38. kājnieku divīzijas Štāba Saimniecības daļas vecākā adjutanta amata izpildītāju.1893. gadā piešķirta štābkapteiņa militārā pakāpe.
1893. gada beigās viņš atstāja Kaukāzu - pulka dislokācijas vietu – un devās uz Varšavas Kara apgabalu, kur 1894. gadā tika piekomandēts 19. armijas korpusa Štābam ar iecelšanu vecākā adjutanta amatā. 1896. gadā īsu laikposmu viņš pildīja korpusa Štāba priekšnieka pienākumus.
1898. gadā N. Faļejevs kļuvis par kapteini, tajā pašā gadā viņš tika komandēts uz Brestļitovskas apriņķa Militārā priekšnieka pārvaldi, kur dienējis mēnesi. 1900. gadā viņš tika pārcelts uz Varšavas Kara apgabala Intendantu pārvaldi par īpašo uzdevumu Štāba virsnieku. 1902. gadā viņš saņēmis apakšpulkveža dienesta pakāpi, 1905. gadā – pulkveža pakāpi un tika apstiprināts Varšavas Kara apgabala Intendantu pārvaldes nodaļas priekšnieka amatā.
1906. gadā Nikolajs Faļejevs tika iecelts par intendantu 20. armijas korpusā, kas dislocējās Rīgā. 1912. gada novembrī viņam piešķirta ģenerālmajora militārā pakāpe ar atvaļinājumu no militārā dienesta ar mundieri un pensijām. Atvaļinātais ģenerālmajors palicis dzīvot Rīgā.
Rīgā Nikolajs Faļejevs pievērsies sabiedriskajai darbībai un bija vietējās Krievu Izglītošanas biedrības biedrs.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš vadījis Rīgas Apvienoto komiteju ziedojumu vākšanai karavīriem. N. Faļejevs nebija evakuējies no Rīgas un visu vācu okupācijas laiku palika pilsētā.
Šis laikposms visiem pareizticīgajiem rīdziniekiem nebūt nebija vienkāršs un viegls. Tostarp, Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli vācu okupācijas varas iestādes pārveidojušas par luterāņu baznīcu.
1918. gada 24. maijā Rīgā ieradās bīskaps Platons (Kuļbušs; 1869-1919), kurš 1917. –1918. gadā kādu laiku vadīja Rīgas eparhiju. Šajā pašā dienā, noturot aizlūgumu Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā, bīskaps iepazīstinājis dievlūdzējus ar viņa atvestajiem jaunajiem Draudžu statūtiem, kas 1917.–1918. gadā tika pieņemti Viskrievijas Vietējā Baznīcas Koncilā. Virsgans piedāvāja visām pareizticīgo draudzēm pārkārtot savu draudzes dzīvi saskaņā ar šiem statūtiem.
Lai gan Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle tika atsavināta pareizticīgajiem, 1918. gada 14. jūnijā tās draudzes bijušo locekļu grupa sapulcējās un ievēlēja jaunu Draudzes padomes vadību. Par Draudzes padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts Nikolajs Faļejevs. Šo godpilno amatu viņš ieņēma laikposmā, kad Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles turpmākais liktenis bija zem jautājuma zīmes.
No 1919. gada 26. jūnija N. Faļejevs bija A. Kolčaka vārdā nosauktā Krievu brīvprātīgo vienības formēšanas Vervēšanas biroja priekšnieks Rīgā (no 1919. gada 1. oktobra – Ziemeļrietumu frontes posmā, no 1920. gada 1. janvāra – Ziemeļrietumu armijas).
1921. gadā Nikolajs Faļejevs un viņa dzīvesbiedre Jeļena Faļejeva iesnieguši lūgumu par Latvijas pilsonības piešķiršanu, taču 1922. gadā viņiem tika atteikts. 1928. gadā, jau pēc vīra nāves, J. Faļejeva saņēma Latvijas pasi.
Nikolajs Faļejevs ir miris Rīgā 1925. gada 8. maijā. Apbedīts Rīgas Pokrova kapos.
N. Faļejevs apbalvots ar šādiem ordeņiem:
1878. gadā – ar Sv. Annas 4. pakāpes un 1895. gadā – ar Sv. Annas 3. pakāpes ordeni;
1902. gadā – ar Sv. Vladimira 4. pakāpes ordeni;
1888. gadā – ar Sv. Staņislava 3. pakāpes un 1909. gadā – ar Sv. Staņislava 2. pakāpes ordeni.
Ģimene:
Dzīvesbiedre Jeļena (1864 – pēc 1940. gada), saskaņā ar pasi – pēc tautības gruzīniete.
Dēls Boriss ir dzimis 1884. gada 24. aprīlī, gajā bojā Pirmā pasaules karā – 1914. gada 24. augustā.
Saīsināts tulkojums no krievu valodas
Informācijas avoti:
LVVA, 3234. f., 2. apr., 38550. l., 17790. l.
LVVA, 2996. f., 6. apr., 337. l.
На нужды воинов. – Рижский вестник, № 228, 4 октября 1914.
Воззвание председателя Рижского Временного объединенного комитета Н. Фалеева. – Рижское утро, № 60, 1 марта 1917.
Генерал Фалеев и Бермондт. – Сегодня, № 24, 15 октября 1919.
Чистка этапа Сев.- Зап. Армии. – Сегодня, № 8, 11 января 1920.
Библиотека Духовной семинарии. – Сегодня, № 14, 18 января 1920.
