Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle

Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle

Kristus Piedzimšanas katedrāle Rīgā ir Latvijas pareizticīgo galvenais dievnams, Rīgas virsganu katedra. Šeit glabājas galvenie svētumi, šeit tiek noturēti paši svinīgākie dievkalpojumi, zem katedrāles diženajām velvēm norisinās svarīgākie Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dzīves notikumi. Katedrāle būvēta pēc arhitekta R. Pflūga projekta. Imperators Aleksandrs III uzdāvinājis dievnamam 12 zvanus. Tos visus Maskavā, N. Finļandska rūpnīcā, bija lējis meistars Ksenofonts Verjovkins. Dievnama māksliniecisko noformējumu un gleznojumus darinājuši pazīstami 19. gadsimta meistari – Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas rektors P. Šamšins, akadēmiķis K. Venigs, adjunktprofesors M. Vasiļjevs, gleznotāji V. Vereščagins, F. Žuravļovs un A. Korzuhins. Neparasti skaisto katedrāli iesvētīja 1884. gada 28. oktobrī.

 

Kristus Piedzimšanas katedrāle. 1900. gadu sākuma foto.

 

           Kristus Piedzimšanas katedrāles ēka 

Brīvības (Aleksandra) iela 23

Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle atrodas pašā Rīgas centrā un tas ir simboliski, jo tieši Pareizticība vēsturiski ir kļuvusi par pirmo kristīgo konfesiju, kas guvusi izplatību Latvijas teritorijā. Vietu katedrāles celtniecībai bija izvēlējies pats Krievijas imperators Aleksandrs II.   

Jau 18. gadsimta beigās tika apspriesta nepieciešamība uzbūvēt jaunu katedrāli Vidzemes guberņas galvaspilsētā. Tomēr praksē iecerēto īstenoja tikai pēc simts gadiem. 19. gadsimta 70. gados tika uzsākta ziedojumu vākšana dievnama celšanai. Pēc pusgada kņazs Pjotrs Bagrations, kurš tolaik bija Vidzemes ģenerālgubernators, nosūtījis Krievijas Impērijas iekšlietu ministram lūgumrakstu par to, ka sakarā ar pareizticīgo skaita palielināšanos, būtu jādod atļauja cienīgas katedrāles celšanai Rīgā. 1874. gada 17. februārī Krievijas valdība atļāvusi Sv. Sinodei piešķirt 900 tūkstošus rubļu – katedrāles celšanai un citu pareizticīgo baznīcu remontam. 

Projektu konkursā piedalījušies izcili arhitekti: Roberts Pflūgs, Heinrihs Šēls, Jānis Baumanis. Imperators Aleksandrs II pieņēmis lēmumu par labu arhitekta Roberta Pflūga (1835-1885) projektam. Tiesības vadīt būvdarbus uzticēja Viļņas guberņas arhitektam akadēmiķim Nikolajam Čaginam (1823-1909).    

Būvdarbi tika uzsākti 1876. gada maijā, bet 3. jūlijā Rīgas un Mītavas bīskaps Serafims (Protopopovs) ielika pirmo pamatakmeni katedrāles fundamentā. Jau būvdarbu sākumā tika konstatēta problēma: šajā vietā kādreiz bija upītes gultne, kas ietecējusi pilsētas kanālā, un tādēļ grunts šeit bija šaubīga. Radās nepieciešamība par astoņpadsimt ar pus pēdām padziļināt fundamentu un betonēt pagrabus. 1880. gadu sākumā būvdarbi praktiski jau bija pabeigti. Imperators dāvinājis katedrālei 12 baznīczvanu komplektu, kuru kopsvars sastādījis vairāk kā 23,5 tonnas. Pats lielākais zvans «Par godu Ņevas Aleksandram» svēris aptuveni 12,8 тonnas. Visus zvanus Maskavas tirgoņa N. Finļandska rūpnīcā izgatavojis izcilais meistars Ksenofonts Verjovkins. Arhitektam R. Pflūgam nācās meklēt jaunu arhitektonisku risinājumu, lai izvietotu visus šos zvanus. Viņa veidotais projekts izrādījās visai harmonisks - zvanu torņa augstums virs galvenās ieejas nepārsniedza sāntorņu augstumu. Zvanu torņa arhitektūras stils tika saskaņots ar visas ēkas stilu, ar katedrāli to savienoja segta eja. Visi zvani tika uzstadīti 1882. gada jūnijā, lai paceltu galveno no tiem, tika pieaicināti  800 zaldāti. 

Būvdarbi bija pabeigti 1883. gada beigās. Katedrāle ir projektēta un uzcelta neobizantiskajā stilā, pēc 6. gadsimtā būvētās Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrāles parauga. Jaunajai katedrālei bija pieci kupoli, tās ēkai tika piešķirts iegarena krusta veidols. Katedrālē ir trīs altāri, cetrālais altāris ir iesvētīts par godu Kristus Piedzimšanai. Krustiem vainagotie kupoli slejas augšup, nozīmīgi pārsniedzot ēkas centrālos apjomus, pateicoties divu kārtu cilindru struktūrai. Pamatkupola augstums sastāda 40 metrus. Virs tā tika uzstādīts krusts, kas izliets Sanktpēterburgā. Kupoli tika pārklāti ar dzelzs loksnēm un nokrāsoti gaiši zilā krāsā. Kupolu šķautnes un pjedestāli zem krustiem tika pārklāti ar baltās dzelzs apzeltītām loksnēm. Katedrāles fasādes apdarē izmantoti vietējie dzeltenie apdares ķieģeļi, kas lieliski saskan ar sarkanbrūnu cementa flīžu joslām. Cokola un kāpņu noformējumam izmantots izturīgs granīts.  

Katedrāles interjērā tika paredzētas kores, kas ļāva nozīmīgi paplašināt tās ietilpību. Cokola stāvā bija pietiekami daudz vietas katedrāles garīdznieku tērpu glabātuvei. Apkārt katedrāles ēkai tika uzcelts ažūra metāla žogs un teritorijā, kas atrodas tā iekšpusē, izveidots skvērs. Ikonas un freskas Kristus Piedzimšanas katedrālei pasūtīja gleznot izciliem krievu māksliniekiem, tostarp slavenajam gleznotājam batālistam Vasīlijam Vereščaginam un Imperatora Mākslas Akadēmijas rektoram Pēterim Šamšinam. Dievmana iekšsienas tika apgleznotas ar seno kristiešu ornamentiem bizantiešu stilā. Dievkalpojumiem nepieciešamie sudraba trauki tika izgatavoti Maskavā. 

1884. gada 28. oktobrī/ 8. novembrī katedrāle tika iesvētīta par godu Kristus Piedzimšanai. Iesvētīšanas ceremonijā piedalījušies: Rīgas bīskaps Donāts, Kijevas un Galīcijas Metropolīts Platons (1848.-1867. gadā - Rīgas Arhibīskaps), Lietuvas eparhijas vikārs Kauņas bīskaps Sergijs, kā arī Sv. Sinodes virsprokurors Konstantīns Pobedonoscevs. 

Drīzumā kļuva skaidrs, ka svētku dievkalpojumu laikā arī jaunās katedrāles ēka nespēj uzņemt visus dievlūdzējus. 20. gadsimta sākumā Lieldienās katedrāli bija iespējams apmeklēt, tikai uzrādot biļeti. Cilvēki, kuriem biļešu nebija, pulcējušies pie dievnama, lai tīksminātos par iluminētās ēkas skaistumu (katedrāles ēka tika elektrificēta) un noklausītos baznīcas kora dziedāšanu. 

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma, 1915. gada jūlijā, tika evakuēti katedrāles svētkalpotāji, kā arī izvestas pašas vērtīgākās baznīcas iekārtas mantas. Daļa garīdznieku kopā ar klēriķiem pārcēlušies uz Tērbatu (Tartu).Visi trīs ikonostasi tika demontēti un aizvesti glabāšanai uz Rīgas svētā Pravieša un Prieksteča Jāņa pareizticīgo baznīcu. Ikonas tika nodotas glabāšanai Rīgas svētā Ņevas Aleksandra baznīcā. 12 baznīcas zvani aizvesti uz Ņižņijnovgorodu, bet lielais zvans – uz Pavlovas sādžu Krievijā. 

1917. gadā vācu okupācijas administrācija, kuru vadījis gubernators fon Altens, pārvērta pareizticīgo katedrāli par luterāņu dievnamu. Okupanti apzāģējuši katedrāles astoņzaru krustus, pārvēršot tos par četrzaru krustiem. Ikonas tika apgānītas. Kad arhibīskaps Jānis (Pommers) ieradās Rīgā pēc Vislatvijas Pareizticīgo draudžu Koncila ielūguma, viņš ieraudzījis, ka katedrāle atrodas katastrofālā stavoklī. Turklāt katedrāles ēka tika pasludināta par valsts īpašumu. Tika pausti viedokļi izmantot sakrālo celtni kā nacionālo varoņu panteonu-apbedīšanas vietu, vai arī pārvērst to par luterāņu dievnamu, vai nu vispār nojaukt. Tomēr, pateicoties arhibīskapa Jāņa centieniem, katedrāle tika saglabāta un atdota Pareizticīgajai Baznīcai. Rīgas katedrāles ēka tika sakopta, izremontēta, atjaunoti sienu gleznojumi. Pastāvīgi notika cīņa par katedrāles īpašuma, tajā skaitā ikonu un baznīcas piederumu, atdošanu. Katedrāle atkal kļuva par Pareizticības garīgo centru Rīgā.

Tomēr 1960. gadu sākumā sākās jauns represiju vilnis, kas tika vērsts pret Baznīcu un reliģiju. Sakarā ar to 1961. gada 24. janvārī  Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu izpildkomiteja bija pieņēmusi lēmumu “Par Pareizticīgās Baznīcas kulta ēkas Ļeņina ielā 23 slēgšanu sabiedrības vajadzībām”. Pēc divām dienām, 26. janvārī, Latvijas PSR Ministru Padome apstiprināja iepriekšminēto Rīgas pilsētas izpildkomitejas lēmumu. Katedrāles draudzes locekļi mēģinājuši pasargāt savu dievnamu no slēgšanas, tomēr visi viņu centieni izrādījušies velti. Ļoti īsajā termiņā bija jāatbrīvo katedrāles ēku no visiem baznīcas piederumiem, ikonām u.tml. Pēc dažiem gadiem, 1964. gadā, Kristus Piedzimšanas katedrāles ēka tika pārveidota par planetāriju - “Zinību Namu”.

No katedrāles palika tikai sienas vien...

1989. gada maijā Latvijas PSR Ministru Padome pieņēmusi lēmumu par katedrāles ēkas atdošanu Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai. 1990. gada 22. aprīlī  virs katedrāles atkal tika uzstādīti krusti. Dievkalpojumi šeit tika noturēti jau kopš 1990. gadu sākuma, tomēr restaurācijas darbi bija pabeigti tikai 2006. gadā. 

Oriģinālais ikonostass ar svētbildēm, kuras gleznojuši Vereščagins, Šamšins, Vasiļjevs, nav saglabājies. Labdarītāju un ziedotāju V. Mališkova un I. Mališkova ģimenes uzdāvinājušas katedrālei lielisku ikonostasu ar ikonām, kas mūsdienās tika gleznotas kanoniskajā stilā. Zaudētos iekšsienu gleznojumus arī nomainījuši mūsdienu gleznojumi, kas izpildīti klasiskā krievu stilā. 2006. gadā tika attīrītas katedrāles fasādes, uzstādīts ārējs apgaismojums. 

Patlaban Kristus Piedzimšanas katedrāli pastāvīgi apmeklē liels skaits ticīgo cilvēku; svētku dievkalpojumos, kā tas bijis agrāk, katedrāles ēka nespēj uzņemt visus tos, kas vēlas ienākt. 2006. gada maijā, kad Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II viesojies Latvijā, viņš noturējis Dievišķo liturģiju Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

 

                  Aleksandrs Gurins

 

Raksts publicēts krievu valodā: Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710 -2010). - Рига, 2010.

 

(saīsināts tulkojums no krievu valodas) 

Tulkotāja Irēna Ase

 

Informācijas avoti: 

1. VKPAI Dokumentacijas centrs. Inventāra numurs 60176;

2. Амвросий, архимандрит, Барташевская Вера.  Рижский кафедральный Христорождественский собор. Календарь Православной Церкви Латвии. Р. 1993. (Arhimandrīts Ambrosijs, V. Bartaševska. Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas kalendārs.);

3. Майрите Ерцмане. История прихода Рижского кафедрального Христорождественского собора после 2-ой мировой войны (1944-1961). - Православие в Латвии. Сб. статей под редакцией А.В. Гаврилина. Рига, 1997.

4. Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии. 19-й век. Р. 1999. (A. Gavriļins. Rīgas eparhijas vēstures apraksti. 19. gadsimts.);

5. Рижский кафедральный собор Рождества Христова. Синод ЛПЦ. Р. 2006. (Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle. LPB Sinode.);

6. Синайский П. Исторический очерк Рижского Кафедрального Собора. Р. 1910. (P. Sinaiskis. Rīgas Katedrāles vēsturiskais apraksts.);

7. И. Бушуева. История прихода Рижского кафедрального собора во имя рождества Христова в 1915-1920 годах. Р. 1993. (I. Bušujeva. Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles draudzes vēsture 1915.-1920. gadā.);

8. Б. Шалфеев. 50-летие рижского Кафедрального собора. «Сегодня». № 298. 1934. (B. Šalfejevs. Rīgas Katedrāles 50. gadadiena.)

 

Ilustrācijas tēmai